- Ņūtons. Ņūtons Pulsifers.
- LUCIFERS? Vai nepārklausījos? Velna izdzimums, nelietīgais kārdinātājs no bezdibeņa, kur pekles katlos uz lēnas uguns vārās glumas, izvirtušas miesas?
- Pulsifers, - Ņūtons sacīja. - Sākas ar P. Nezinu, par ko jūs tikko runājāt, bet manas dzimtas saknes meklējamas Sarejas grāfistē.
Balss klausulē šķita mazliet vīlusies.
- Ak tā? Labi, lai būtu Pulsifers. Pulsifers. Vai tik neesmu šo vārdu kaut kur dzirdējis?
- Nezinu gan, - Ņūtons atbildēja un visādam gadījumam piebilda: - Manam tēvocim Hounslovā ir rotaļlietu veikals.
- Tie-iešām? - Šedvels novilka.
Misters Šedvels runāja ar nenosakāmu akcentu, kas plūda pa visu britu zemi kā pār katliņa malām izskrējis piens. Mirkli no viņa mutes kliedza satrakojies velsiešu seržants ierindas mācībās, pēc tam skotu baznīcas vecākais, ieraudzījis kādu strādājam svētdienā, tad askētisks kalnu aitu gans vai sarūgtināts Somersetas skopulis. Taču neviens no tiem neizklausījās patīkams.
- Vai jums zobi visi vietā?
- Jā, vienīgi plombēti.
- Veikls?
- Domāju, ka jā, - Ņūtons sāka stomīties. - Proti, tieši tāpēc jau gribēju pieteikties dienestā. Braiens Poters no grāmatvedības nodaļas tagad spēj pievilkties teju simt reižu. Gāja parādē par godu Karalienei Mātei.
- Cik krūtsgalu?
- Kā, lūdzu?
- Krūtsgalu, puis, krūtsgalu, - balsī jautās īgnums.
- Nu... Divi?
- Jauki. Vai tev ir šķēres?
-Kas?
- Šķēres! Šķēres! Kurls esi, vai?
- Nē. Jā. Kaut kādas jau ir. Neesmu kurls.
kakao jau bija gandrīz pārakmeņojies. Tases iekšpusi klāja zaļš pelējums.
Arī Azirafalu klāja putekļu kārtiņa.
Viņa priekšā cēlās piezīmju kalns. Jaukie un akurātie pareģojumi bija piebāzti pilni ar improvizētām grāmatzīmēm no dienas avīzes strēmelēm.
Azirafals sakustējās, ieknieba sev degunā.
Viņš bija sapratis gandrīz visu.
Veidojās aprises.
Ar Agnesi Azirafals personīgi pazīstams nebija. Viņa bija pārāk gudra. Parasti Debesis un Elle dislocēja pareģus un raidīja dažādus trokšņus pa vienu un to pašu garīgo kanālu, lai neļautu pareģojumiem kļūt pārāk precīziem.
īstenībā jau tas notika reti, jo pašaizsardzības nolūkā pareģu smadzenēs parasti veidojās savi trokšņi, kas mēģināja pārkliegt apziņā veidojošos tēlus. Piemēram, nabaga vecais svētais Jānis izmantoja sēnes, bet mātei Šiptonei garšoja alus. Nostradamam bija interesanta Austrumu dabas preparātu kolekcija. Svētais Malahijs izmantoja kandžas aparātu.
Nabaga vecais, labais Malahijs. Lāga vecītis sēdēja, sapņodams par nākamajiem pāvestiem. Protams, galīgi sviestā. Ja nebijis kandžas, iespējams, būtu kļuvis par dižu domātāju.
Bēdīgs gals. Dažreiz atliek tikai cerēt, ka svētais plāns ir labi apdomāts.
Doma. Kaut kas bija jādara. Tik tiešām. Jāpiezvana aģentam, jāsāk rīkoties.
Azirafals piecēlās, izstaipījās un piezvanīja.
Tad iedomājās: kāpēc gan ne? Vērts pamēģināt.
Atgriezies viņš atsāka šķirstīt piezīmju kaudzi. Agnese tiešām bija izcila personība. Un gudra. Nevienu neinteresēja precīzi pareģojumi.
Ar papīru rokā eņģelis uzgrieza uzziņu dienesta numuru.
- Hallo! Labdien! Laipni no jūsu puses. Jā. Manuprāt, Tedfīldas numurs. Vai arī Tedfīldas pievārtes... jā. Bet varbūt Nortonas, īsti nezinu kodu. Jā. Jangs. Uzvārds ir Jangs. Iniciāļus diemžēl nezinu. Vai jūs varētu iedot man visus numurus? Paldies!
Uz galda zīmulis pats no sevis sāka drudžaini rakstīt.
Pie trešā vārda tam nolūza serde.
- Vai, - Azirafals automātiski izdvesa, bet viņa prāts uzsprāga. - Manuprāt, būs īstais. Paldies. Tiešām laipni. Lai jums jauka diena!
Godbijīgi nolicis klausuli, eņģelis dziļi ieelpoja un atkal sāka zvanīt. Pēdējos trīs numurus viņš grieza ar grūtībām, tik ļoti drebēja rokas.
Klausulē nopīkstēja signāli, un tad atskanēja balss. Pusmūža cilvēks, neteiktu, ka nelaipns, tomēr varēja just, ka izrauts no snaudas un nejūtas labi.
- Tedfīlda 666.
Azirafalam sāka trīcēt rokas.
- Hallo? - vada otrā galā teica. - Hallo!
Azirafals saņēmās.
- Atvainojiet, pareizais numurs, - viņš teica un nolika klausuli.
ņūtons nebija kurls. Arī šķēres viņam atradās.
Tāpat arī pamatīga laikrakstu kaudze.
Ja viņš zinātu, ka dzīve dienestā sastāv galvenokārt no šķērēm un avīzēm, nebūtu nemaz pieteicies.
Raganu meklēšanas seržants Šedvels sastādīja sarakstu, kuru ar līmlenti piestiprināja pie sienas savā mazajā, pārblīvētajā dzīvoklī virs mistera Radžita avīžu kioska un videonomas. Lūk, tā saturs:
Devītajā lappusē objektīvā skatījās pārītis melnos golfa džemperos, apgalvodami, ka vada lielāko raganu kopienu Safronvaldenā un solīdami atjaunot seksuālās spējas, izmantojot lellītes faila formā. Laikraksts piedāvāja desmit tādas lellītes lasītājiem, kuri aprakstīs mulsinošāko impotences brīdi. Ņūtons izgrieza rakstu un ielika albumā.
Pie durvīm kaut kas dobji pieklauvēja.
Tās atvēris, Ņūtons ieraudzīja laikrakstu grēdu.
- Paej malā, Pulsifer, - kāds noburkšķēja.
Laikraksti iešļūca istabā, un aiz tiem parādījās neganti
kāsējošs raganu meklēšanas seržants Šedvels, kas iededza apdzisušo cigareti.
- Šito tu novērosi. Šis ir viens no viņiem, - seržants paziņoja.
- Ko, ser?
- Mieru, tikai mieru, ierindniek! Viņu. Sīko, tumšādaino vīreli. Misteru Radžitu vai kā tur viņu sauc. Tās baismās ārzemju mākslas. Dzeltens dievs ar piemiegtām sarkanām acīm. Sievietes ar nez cik rokām. Raganas visas kā viena.
- Bet viņš mums bez maksas piegādā laikrakstus, seržant, - Ņūtons aizrādīja. - Turklāt tīri svaigus.
- Un vudu. Varu saderēt, ka viņš nodarbojas ar vudu. Upurē cāļus Sestdienas baronam. Garam, melnīgsnējam tipam ar cilindru. Atdzīvina mirušos, jā, liek strādāt sabata dienā. Vu-du, - Šedvels zīmīgi novīpsnāja.
Ņūtons centās iztēloties, kā seržanta namsaimnieks piekopj vudu. Misters Radžits, protams, strādāja sestdienās. Faktiski viņa tuklā, klusā sieva un tuklo, priecīgo bērnu bariņš strādāja kopā ar viņu augu diennakti, neskatoties kalendārā, uzcītīgi apmierinot apkaimes pieprasījumu pēc bezalkoholiskiem dzērieniem, baltmaizes, tabakas, saldumiem, laikrakstiem, žurnāliem un pornogrāfiskiem izdevumiem, par kuriem iedomājoties vien Ņūtona acis saskrēja asaras. Ļaunākais, ko, viņaprāt, misters Radžits varēja izdarīt ar cāli, bija pārdot to pēc derīguma termiņa beigām.
- Bet misters Radžits ir no Bangladešas vai Indijas, -Ņūtons iebilda, - un vudu, manuprāt, nāk no Kārību salām.
- Ak, - raganu meklēšanas seržants Šedvels ierāva dūmu.
Vismaz tā izskatījās. Ņūtons nekad nebija redzējis šefa cigaretes, jo tās vienmēr bija paslēptas viņa plaukstās. Kad beidzās cigarete, pazuda pat izsmēķis.
- Ak.
- Vai tad ne?
- Slepena gudrība, puis. Raganu meklēšanas armijas militārais noslēpums. Kad būsi ievadīts noslēpumos, redzēsi arī slepeno gudrību. Iespējams, ka daži vudu paveidi cēlušies Kārību salās. Vari man ticēt. Jā, tik tiešām. Taču visļaunākā pasuga nāk no...
- Bangladešas?
- Āreče nu! Jā, puis. Izņēmi man vārdu no mutes. Ban-gla-de-ša. Tieši tā.
Šedvels nemanāmi izmeta smēķa galu un dedzīgi sāka tīt jaunu, lai gan nebija redzams ne papīrs, ne tabaka.
- Jā. Vai kaut ko atradi, raganu meklēšanas ierindniek?