- Nu, kaut kas jau te būs, - Ņūtons sniedza laikraksta izgriezumu.
Šedvels pašķielēja.
- Ak tie... - viņš novilka. - Pupu mizas. Sauc sevi par sasodītām raganām? Pērn pats pārbaudīju. Aizbraucu, tērpies taisnības bruņās, ar iekuriem, pārmeklēju visu, tīrs kā izslaucīts. Cenšas nodibināt mazo biznesu ar pasūtījumiem pa pastu. Pupu mizas. Ne uz to pusi, ne tuvu. Nepazītu ragandzīvnieku pat tad, ja tas iekostu šiem bikšdibenā. Nav jau kā sendienās, puis.
Apsēdies Šedvels ielēja no netīra termosa tasē saldu tēju.
- Vai stāstīju tev, kā mani rekrutēja? - viņš jautāja.
Noturējis to par mājienu apsēsties, Ņūtons purināja
galvu. Iededzis cigareti ar vecām šķiltavām, Šedvels atzinīgi nokāsējās.
- Mans kameras biedrs bija raganu meklēšanas kapteinis Folkss. Desmit gadi par dedzināšanu. Vimbldonā pielaida uguni raganu sabata vietai. Darbiņš būtu uz goda, vienīgi diena bija neveiksmīga. Lāga zēns. Stāstīja man par kauju, Lielo karu starp Debesīm un Elli... Tieši viņš atklāja man raganu meklēšanas armijas iekšējos noslēpumus. Raganu dzīvnieki. Krūtsgali. Tas viss... Saproti, viņš zināja, ka gals klāt. Vajadzēja kādam nodot pieredzi. Tāpat kā es tagad tev... - Pašūpojis galvu, seržants turpināja: - Re, cik zemu esam krituši. Pirms pāris gadsimtiem, vai zini, bijām vareni. Stāvējām starp pasauli un tumsu. Bijām sarkanā līnija. Šaurā, sārtā uguns līnija, saproti?
- Bet es domāju, ka baznīca... - Ņūtons iesāka.
- Tprū! - Šedvels iesaucās. Ņūtons bija šo vārdu redzējis avīzē vai grāmatā, bet dzīvē dzirdēja pirmo reizi. - Baznīcas? Vai tad tās labākas? Tādas pašas vien ir. Gandrīz tas pats darbības virziens. Nevar uzticēties, ka tās izskaudīs ļaunumu, jo tad jau pašas paliks bez darba. Ejot tīģera medībās, tu tak negribēsi biedru, kas met tam gaļu. Nē, puis. Tas ir mūsu uzdevums. Iet pret tumsu.
Brīdi valdīja pilnīgs klusums.
Ņūtons allaž centās saskatīt cilvēkā labo, tomēr drīz vien pēc iestāšanās raganu meklētājos iedomājās, ka viņa priekšnieks un vienīgais ieroču brālis ir tikpat līdzsvarots kā uz smailes nostatīta piramīda. Drīz vien nozīmēja piecas sekundes. Štābs bija mitra istaba ar sienām nikotīna krāsā, kuras droši vien bija arī pārklātas ar to, un pelnu krāsas grīda, kuru klāja tieši šī viela. Istabā bija mazs kvadrātveida paklājs. Ņūtons centās uz tā neuzkāpt, lai nepieliptu zoles.
Pie sienas karājās sadzeltējusi Lielbritānijas karte ar šur tur iespraustiem paštaisītiem karodziņiem, iezīmējot vietas, kuras varēja lēti izbraukāt no Londonas.
Lai nu kā, Ņūtons bija iestrēdzis te jau vairākas nedēļas. Sākotnējais baisais valdzinājums pārvērtās baisā nožēlā, pēc tam sekoja baisa pieķeršanās. Seržanta Šedvela augums bija ap metru piecdesmit, bet apģērbs, vienalga kāds, iespiedās atmiņā kā vecs lietusmētelis. Lai arī vecs vīrs, tomēr ar saviem zobiem, bet tikai tāpēc, ka tos neviens nekāroja (ieraudzījusi tādu zem spilvena, Zobu feja laistos lapās).
Šķita, ka Šedvels pārtiek tikai no saldinātas tējas, kondensēta piena, paša tītiem smēķiem un īgnas iekšējās enerģijas. Cilvēkam bija mērķis, kuram viņš sekoja ar sirdi un dvēseli un savu pensionāra braukšanas karti. Mērķim viņš ticēja, un tas viņu elektrizēja kā turbīna.
Ņūtonam Pulsiferam gan nebija mērķa, kuram ziedot savu dzīvi. Ciktāl sniedzās atmiņa, viņš nekad nekam nebija ticējis. Dīvaini, jo Ņūtons to vēlējās. Ticība taču ir glābšanas riņķis, kas nemierīgajos dzīves ūdeņos noder lielākajai daļai cilvēku. Ņūtons mīļuprāt ticētu Dievam, vienīgi pirms tam labprāt ar Viņu pusstundu parunātu, lai noskaidrotu vienu otru jautājumu. Viņš bija apmeklējis dažādu konfesiju baznīcas, gaidīdams zilas gaismas dzirksti, taču veltīgi. Pēc tam Ņūtons nolēma kļūt par oficiālu ateistu, taču saprata, ka pietrūks spēka un pārliecības pat neticībai. Visas politiskās partijas viņam šķita vienlīdz negodīgas. Arī ekoloģiju Ņūtons pameta, kad abonētais ekoloģijas žurnāls piedāvāja lasītājiem dabiska dārza plānojumu, kurā ekoloģiska kaza bija piesieta metra attālumā no ekoloģiskā bišu stropa. Ņūtons bieži ciemojās vecāsmātes lauku mājā un domāja, ka no kazu un bišu paradumiem kaut ko saprot, tāpēc beigās nonāca pie slēdziena, ka žurnālu izdod maniaki kombinezonos. Turklāt tajā pārāk bieži parādījās vārds kopiena. Ņūtonam bija aizdomas, ka cilvēki, kas bieži lieto vārdu kopiena, piešķir tam īpašu nozīmi, izslēdzot no šīs nozīmes loka Ņūtonu un viņa zināšanas.
Beigās viņš mēģināja ticēt Visumam, kas šķita pietiekami saprātīgs, līdz nejauši sāka lasīt grāmatas, kuru nosaukumos bija vārdi haoss, laiks un kvants. Taču atklājās, ka pat tie, kuru darbs, kā saka, bija saistīts ar Visumu, tam īsti netic un pat lepojas, ka nezina, kas ir Visums un vai tas teorētiski var pastāvēt.
Ņūtona bezkompromisa prātam tas bija nepanesami.
Viņš neticēja jaunajiem skautiem un, kad paaugās, arī skautiem ne.
Tomēr Ņūtons bija gatavs ticēt, ka algu grāmatveža darbs United Holdings PLC, iespējams, ir garlaicīgākais pasaulē.
Tāds, lūk, bija Ņūtons Pulsifers. Ja viņš ieietu telefonu būdā pārģērbties, tad varbūt laukā iznāktu komiksa varonis.
Lai nu kā, Šedvels viņam tīri labi patika. Citiem arī, un tas Šedvelu kaitināja. Radžitam viņš patika tāpēc, ka laikus maksāja īri un nesagādāja nepatikšanas, bet rasismu pauda tik nikni un netieši, ka nevienu neaizvainoja. Šedvels taču necieta visus cilvēkus bez izņēmuma, neraugoties uz rasi, ādas krāsu vai ticību.
Ari misis Treisijai Šedvels patika. Ņūtons bija pārsteigts, uzzinājis, ka blakusdzivokli mīt pusmūža sieviete, mātišķa dvēsele. Kungi pie viņas nāca, cerot uz tējas tasi un jauku patērzēšanu varbūt vairāk nekā uz samērā maigajām stingrās disciplīnas stundām. Dažreiz sestdienas vakarā Šeldons, mazliet iereibis, stāvēja gaitenī un kliedza: Bābeles netikle! Kaimiņiene Ņūtonam zem četrām acīm atzinās, ka ir pateicīga, jo, kaut gan Bābelē neesot bijusi, tā viņai esot bezmaksas reklāma.
Viņai nebija iebildumu, ka pēcpusdienas seansu laikā Šedvels sit pa sienu un lamājas. Pēdējā laikā viņai sāpot ceļgali un darbināt pagaldes klaudzinātāju esot nogurdinoši, tāpēc attāla sienas dauzīšana varot izrādīties pat noderīga.
Svētdienās misis Treisija atstāja Šedvelam pie durvīm pusdienas, apklātas ar otru šķīvi, lai neatdziest.
Viņasprāt, Šedvels nevarēja nepatikt. Tomēr no šīs patikšanas bija tikpat maz jēgas kā no cūkai izkaisītām pērlēm.
Atcerējies par citiem laikrakstu izgriezumiem, Ņūtons pagrūda tos pāri aptraipītajam galdam.
- Kas tad tur? - Šedvels aizdomīgi noprasīja.
- Parādības. Jūs taču pats teicāt meklēt. Baidos, ka mūsdienās ir vairāk parādību nekā raganu, - Ņūtons atbildēja.
- Kāds šāva zaķus ar sudraba lodēm, un nākamajā dienā vecā ciema ragana kliboja? - Šedvela balsī atskanēja cerība.
- Diemžēl ne.
- Govs no sievietes skatiena nokrita beigta?
-Nē.
- Bet kas tad? - Šedvels aizšļūca pie lipīga brūna skapīša, no kura izņēma kondensētā piena kārbu.
- Visapkārt notiek dīvainas lietas... - Ņūtons iesāka.
Viņš te strādāja jau nedēļu. Šedvelam bija uzkrājušies
papīru kalni. Šis tas bija noticis jau pasen. Ņūtonam bija laba atmiņa, varbūt tāpēc, ka divdesmit trijos dzīves gados tā nebija pārāk nodarbināta, un tā viņš bija kļuvis par ezoterisku parādību lietpratēju.