- Katru dienu kaut kādi jaunumi, - Ņūtons turpināja, šķirstīdams izgriezumus. - Dīvainas lietas notiek atomstacijās, un neviens neko nezina. Dzird baumas, ka uzpeldējis nogrimušais Atlantīdas kontinents. - Ņūtons bija lepns ar paveikto.
Šedvels ar papīra nazi pārdūra kondensētā piena kārbu. Tālumā iezvanījās telefons. Abi nelikās par to ne zinis. Visi tik un tā zvanīja misis Treisijai, un dažas no šīm sarunām nebija domātas vīriešu ausīm. Pirmajā dienā Ņūtons bija apzinīgi pacēlis klausuli, uzmanīgi noklausījies jautājumu un atbildējis: Vīriešu kokvilnas apakšbikses no Marks & Spencer. Vada otrā galā bija iestājies klusums.
Šedvels izsūca piena malku.
- Nē, tas mums neder, - viņš sacīja. - Raganu darbs jau tas nav. Zini, viņas vairāk ņemas ar gremdēšanu, ne uzcelšanu.
Ņūtons atvēra un aizvēra muti, un ne jau vienreiz.
-Ja gribam tiešām cīnīties pret melno maģiju, tad nedrīkstam novirzīties sāņus, - Šedvels turpināja. - Neko tuvāku raganām nedabūji?
- Bet tur krastā izcēlās amerikāņu karaspēks, lai pasargātu to no negadījumiem, - Ņūtons novaidējās. - Neeksistējošs kontinents...
- Un tur ir raganas? - Šedvels beidzot izrādīja interesi.
- To viņi neraksta, - Ņūtons nopūtās.
- Nu, tad tā ir tikai politika un ģeogrāfija, - Šedvels nevērīgi izmeta.
Durvju spraugā parādījās misis Treisijas galva.
- Sveikiņi, mister Šedvel, - viņa nodūdoja, draudzīgi pamādama Ņūtonam. - Jums zvana kāds kungs. Labdien, mister Ņūton.
- Atkāpies, padauza! - Šedvels nedomādams atbildēja.
-Jūs vienmēr izklausāties tik smalki, - misis Treisija
izlikās nedzirdam. - Un svētdien es sagatavošu mums jauku aknu cepeti.
- Es labāk pusdienotu ar nelabo nekā tādu sievišķi.
-Ja jūs atdotu pagājušās nedēļas šķīvjus, tas būtu
tiešām mīļi, - misis Treisija atbildēja un augstpapēžu kurpēs nedroši aizklaudzināja uz savu dzīvokli turpināt pārtraukto, lai nu kas tas bija.
Ņūtons uzmeta grūtsirdīgu skatienu izgriezumiem, bet Šedvels burkšķēdams gāja pie telefona.
Viens raksts bija par Stounhendžu, kas izkustējusies no vietas kā metāla plomba magnētiskajā laukā.
Ar vienu ausi viņš dzirdēja pusi telefona sarunas.
- Kas? Ak jūs. Jā. Jūs tā domājat? Bet kas tieši varētu būt? Nūja. Kā teiksiet, ser. Un kur tas galu galā ir?
Nešķita, ka noslēpumainā akmens stabu pārvietošanās Šedvelam būtu tējas tases vai kondensētā piena vērta.
-Jauki, jauki, - Šedvels uzmundrināja sarunbiedru. -Tiksim ar visu galā. Iesaistīšu labāko vienību un par panākumiem uzreiz ziņošu jums. Bez šaubām. Uz redzēšanos, ser. Visu labu arī jums, ser.
Klausule tika nolikta vietā, un tad atskanēja Šedvela balss, nu jau bez patosa un godbijības:
- “Mīļo zēn”! Ak tu draņķa dienvidu zilais!3
Iešļūcis istabā, viņš paskatījās uz Ņūtonu, it kā aizmirsis, kāpēc viņš te atrodas.
- Pie kā mēs palikām? - seržants noprasīja.
- Pie dīvainiem atgadījumiem...
- Nūja, - Šedvels domīgi skatījās uz Ņūtonu, sizdams pret zobiem tukšo piena kārbu.
- Kādā mazpilsētā pēdējos gados novēroti neparasti laika apstākļi, - Ņūtons jau bija tuvu izmisumam.
- Kas? Varžu lietus? Vai kaut kas tamlīdzīgs? - Šedvels mazliet atplauka.
- Nē. Laiks, kas atbilst gadalaikam.
- Un, tavuprāt, tas ir kaut kas ārkārtējs? - Šedvels prasīja. - Esmu redzējis parādības, no kurām tev mati saceltos stāvus. - Viņš atkal sāka klaudzināt.
- Kad pēdējo reizi ir bijuši laikapstākļi, kas atbilst gadalaikam? - Ņūtons jutās mazliet aizkaitināts. - Normāls laiks ir reta parādība, seržant. Ziemassvētkos jāsnieg. Kad pēdējo reizi redzējāt Ziemassvētkos sniegu? Kad augusts bijis karsts visu mēnesi? Katru gadu? Zelta rudens? Laiks, par kādu sapņojāt bērnibā? Tad 5. novembrī4 nekad nelija un Ziemassvētkos allaž sniga.
Šedvela acis sastinga. Roka ar kondensēto pienu apstājās pusceļā uz muti.
- Es bērnībā ne par ko nesapņoju, - viņš klusi atzinās.
Juzdamies kā dziļas aizas malā, Ņūtons domās atkāpās.
- Lai nu kā, tomēr dīvaini, - viņš turpināja. - Kāds meteorologs runā par vidējo temperatūru un normu, par mikroklimatu un tā tālāk.
- Nu un?
- Viņš nezina, kāpēc tā, - Ņūtons atbildēja, jo, pavadīdams vairākus gadus šajā amatā, šo to bija iemācījies.
Ņūtons sāniski skatījās uz raganu meklēšanas seržantu.
- Cik zinu, raganas spēj ietekmēt laiku, - viņš paskaidroja. - Redzēju Discouverie.
Dievs debesīs, Ņūtons domās lūdzās, vai cits augstākais spēks, neliec man pavadīt vēl vienu vakaru, graizot laikrakstus šajā pelnu traukā no istabas. Izlaid mani svaigā gaisā! Atļauj doties projām no šejienes, darīt kaut ko aizraujošu... nu, kā, piemēram, vācieši brauc ar ūdensslēpēm...
- No šejienes nieka četrdesmit jūdzes. Es varētu rīt aizbraukt un papētīt, vai ne? - viņš uzmanīgi sacīja un tad piebilda: - Par benzīnu maksāšu pats.
Šedvels domīgi noslaucīja virslūpu.
- To vietu sauc Tedfīlda, vai ne? - viņš pajautāja.
- Tieši tā, mister Šedvel, - Ņūtons atbildēja, - bet kā jūs zinājāt?
- Interesanti, ko tie dienvidnieki ieņēmuši galvā? -Šedvels noburkšķēja un tad skaļāk piebilda: - Nūja. Kāpēc gan ne?
- Kam galvā, seržant? - Ņūtons brīnījās.
Šedvels nelikās dzirdam.
- Par ļaunu jau nenāks, jā. Tu saki, ka samaksāsi par benzīnu?
Ņūtons pamāja.
- Tad, pirms brauc, deviņos no rīta ienāc, - Šedvels piekodināja.
- Pēc kā? - Ņūtons nesaprata.
- Pēc savām taisnības bruņām.
tikko Ņūtons aizgāja, atkal iezvanījās telefons. Šoreiz vada otrā galā bija Kroulijs, kas sniedza aptuveni tādus pašus norādījumus kā Azirafals. Šedvels pierakstīja tikai formalitātes pēc, tikmēr misis Treisija laimīgi grozījās viņam blakus.
- Divi zvani vienā dienā, mister Šedvel, - viņa teica. - Jūsu mazais karaspēks maršē uz nebēdu!
- Atkāpies, vecā slampa! - Šedvels noburkšķēja un aizcirta aiz sevis durvis.
Lai būtu Tedfīlda. Ja ar samaksu nekavējas... viņš nosprieda.
Nedz Azirafals, nedz Kroulijs raganu meklēšanas armiju nevadīja, tomēr atbalstīja vai vismaz zināja, ka tā ir pa prātam abu priekšniecībai. Tāpēc tā bija iekļauta Azi-rafala aģentūru sarakstā, jo tie, kas sauc sevi par raganu meklētājiem, noteikti jāatbalsta, tāpat kā Amerikā jāatbalsta visi tā sauktie antikomunisti. Savukārt Kroulija sarakstā Šedvels tika smalkāku apsvērumu dēļ: tādi ļautiņi kā Šedvels nekaitēja ellei. Gluži otrādi, tā vismaz šķita.
Atklāti sakot, raganu meklēšanas armiju nevadīja arī Šedvels. Algu saraksti liecināja, ka galvenais priekšnieks ir raganu meklēšanas ģenerālis Smits, kuram pakļauti raganu meklēšanas pulkveži Grīns un Džonss, tāpat arī majori Džeksons, Robinsons un Smits (no citiem Smi-tiem). Vēl bija arī majori Cepešpanna, Konservkārba, Piens un Skapītis, jo seržanta aprobežotā iztēle ap šo vietu sāka pretoties. Tālāk sekoja kapteiņi Smits, Smits, Smits, Smaits un Dito un vēl piecsimt raganu meklēšanas ierindnieku, kaprāļu un seržantu, no kuriem daudzi bija Smiti, taču tas nebija svarīgi, jo nedz Kroulijs, nedz Azirafals tiktāl sarakstā neiedziļinājās, bet vienkārši piegādāja samaksu.
Kopsummā no centra armijas kontā ieplūda ap 60 mārciņām gadā.
Šedvels savu darbību neuzskatīja par noziedzīgu. Armija ir svēta lieta, un cilvēkam taču kaut kas jādara. Skanošais kontā gan neplūda tik raiti kā senāk.