SESTDIENA
Bija pavisam agrs sestdienas rīts, pedejā pasaules diena, un debesis šķita sarkanākas par asinīm.
International Express kurjers, uzmanīgi braukdams ar ātrumu trīsdesmit piecas jūdzes stundā, nogriezās gar stūri un, palēninājis gaitu, apstājās zāliena malā.
Izkāpis laukā, viņš uzreiz ielēca grāvī, lai izvairītos no kravas mašīnas, kas brauca ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā.
Brīdi vēlāk kurjers uztrausās kājās, pacēla brilles, uzlika tās uz deguna, paņēma paciņu un mapi, notrauca no formastērpa zāles stiebrus un dubļus un novēloti parādīja dūri kravas mašīnai, kas strauji tuvojās apvārsnim.
- Nolādētās smagās, vajadzētu aizliegt, citus uz ceļa netur par cilvēkiem, vienmēr saku, atceries, ka bez automašīnas tu esi tikai kājāmgājējs...
Šķērsojis zālienu, viņš pārrāpās pār zemu žogu un apstājās pie Ūkas upes.
Pēc tam kurjers devās gar krastu, turēdams rokā paciņu.
Mazliet tālāk sēdēja jauneklis baltā apģērbā. Nevienu citu tuvumā nemanīja. Baltmatis, arī āda kā krīts. Jauneklis lūkojās uz upi, it kā apbrīnodams ainavu. Tāds varētu izskatīties Viktorijas laika romantiskais dzejnieks, kuru vēl nav nopļāvis dilonis un narkotikas.
International Express kurjers gan nespēja saprast vienu. Proti, vecos laikos, kas nebija nemaz tik sen, ik pa gabalam krastā stāvēja makšķernieks, rotaļājās bērni, mīlas pārīši
nm
nāca klausīties upes šļakstos un urdzēšanā, saķērušies rokās, dūdodami kā balodīši Saseksas saulrietā. Pirms kāzām viņš savu kundzi Modu arī bija šurp vedis. Abi nāca te lakstoties un vienā neaizmirstamā reizē arī darīt ko vairāk.
Jā, un tagad bija pavisam citi laiki.
Pa upi drūmi peldēja baltas un brūnas putu skulptūras, bieži vien metriem pārklādamas ūdens virsmu. Vietām spīdēja ūdens, kuru klāja plāna, varavīkšņaini indīga benzīna kārtiņa.
Pēc gara, nogurdinoša ceļojuma pāri Ziemeļatlantijas okeānam, laimīgi atgriezušās Anglijā, skaļi sizdamas spārnus, varavīkšņainajā, glumajā ūdenī nosēdās pāris zosu un tūlīt nogrima bez pēdām.
Dīvaina gan tā pasaule, kurjers prātoja. Rau, Uka, savulaik skaistākā upe apkaimē, bet tagad slavena rūpnieciskā kanalizācija. Gulbji nogrimst, bet zivis uzpeld augšup.
Jā, progress. To nevar apturēt.
Viņš tuvojās vīrietim baltajā apģērbā.
- Atvainojiet, ser. Vai jūs būtu Krītamais?
Cilvēks baltajā apģērbā pamāja, neatraudams skatienu no upes, ar acīm sekodams iespaidīgajiem netīrumu un putu veidojumiem.
- Skaisti gan, - viņš čukstēja. - Sasodīti skaisti.
Kurjers uz bridi zaudēja valodu, bet tad ieslēdzās viņa
automātiskā runas sistēma.
- Jocīga gan tā vecā pasaule, vai nē? Gribu teikt, ka braukāju pa visu zemeslodi, piegādādams sūtījumus, un esmu atkal mājās, vārdu sakot, esmu te dzimis un audzis, ser, taču pabijis arī pie Vidusjūras un Demoinā, Amerikā, un tagad esmu šeit, ser, te jums paciņa...
Cilvēks ar Krītainā vārdu paņēma sūtījumu un arī mapi, lai parakstītos par saņemšanu.
No pildspalvas nopilēja tinte, un paraksts izplūda. Garš vārds, sākās ar P, tad traips un beigās -ums vai tamlīdzīgi.
- Liels paldies, ser, - kurjers teica.
Pēc tam viņš devās pa krastu atpakaļ uz ceļu ar dzīvo satiksmi, kur bija atstājis mašīnu, cenzdamies neskatīties uz upi.
Viņam aiz muguras cilvēks baltajā apģērbā atvēra paciņu. Tajā bija kronis, balta metāla diadēma ar briljantiem. Brīdi viņš to gandarīts aplūkoja un tad uzlika galvā. Kronis mirdzēja rītausmas staros. Bet tad no viņa pieskāriena metālā radās plankums; tas sāka plesties plašumā, līdz kronis kļuva melns.
Baltais piecēlās. Pateicoties piesārņojumam, saullēkti bija kļuvuši neaprakstāmi skaisti. Šķita, ka debesīm kāds pielaidis uguni.
Nevērīgi nomests sērkociņš liktu uzliesmot arī upei, diemžēl nebija laika. Prātā Baltais jau zināja, kur un kad satiksies Četri, tāpēc bija jāpasteidzas, lai līdz pēcpusdienai tur nokļūtu.
Iespējams, mēs tiešām aizdedzināsim debesis, Baltais nodomāja un izgaisa.
Bija gandrīz pats pēdējais laiks.
Automašīnu kurjers bija atstājis zāliena malā pie div-joslu maģistrāles. Viņš piesardzīgi aizgāja līdz šofera puses durvīm (gar līkumu šāvās gan vieglās, gan smagās mašīnas), iebāza roku pa atvērto logu un paņēma sarakstu.
Tātad palicis vairs tikai viens sūtījums.
Viņš uzmanīgi izlasīja piegādes instrukciju uz kvīts, pēc tam vēlreiz, īpašu uzmanību pievērsdams adresei un paziņojumam. Adresē bija tikai viens vārds: VISIEM.
Ar pilošo pildspalvu kurjers uzrakstīja zīmīti sievai Modai. Pavisam īsu: Es tevi mīlu.
Nolicis sarakstu vietā, viņš pameta skatienu pa kreisi, tad pa labi, vēlreiz pa kreisi un beigās mērķtiecīgi devās pāri maģistrālei. Virs bija pusceļā, kad gar stūri nogriezās vācu supervāģis, kura šoferi bija satracinājis kofeīns, baltas tabletītes un Eiropas Kopienas transporta noteikumi.
International Express darbinieks noskatījās, kā milzenis attālinās.
Daudz netrūka, un es būtu ticis zem riteņiem, kurjers nodomāja, skatīdamies renstelē.
Ak vai, viņš nopūtās.
JĀ, piekrita balss aiz vīra kreisā pleca (vismaz savulaik tas bija viņa kreisais plecs).
International Express kurjers pagriezās, paskatījās un ieraudzīja. No sākuma viņam trūka vārdu, bet tad darbīgā mūža ieradums guva virsroku, un viņš teica:
- Jums sūtījums, ser.
MAN?
- Jā, ser.
Žēl, ka viņam vairs nebija rīkles, jo gribējās norīt siekalas.
- Diemžēl tā nav paciņa, kungs... tas ir, ser, tikai paziņojums.
NU TAD NODOD.
- Paziņojums, ser. Hm. Nāc un redzi.
BEIDZOT. Sejā parādījās smīns, bet neko citu tādā sejā jau gaidīt nevarēja.
PALDIES, svešais teica. MAN JĀUZTEIC TAVA PIEĶERŠANĀS DARBAM.
- Ser? - mirušais kurjers gāzās pelēkā miglā, redzēdams tikai divus zilus plankumus, kas varētu būt acis vai arī zvaigznes tālumā.
NEUZTVER TO KĀ MIRŠANU, teica Nāve. IEDOMĀJIES, KA IERODIES AGRĀK, LAI IZVAIRĪTOS NO DRŪZMAS.
International Express kurjers mirkli pārlika, vai svešais nejoko, bet tad nolēma, ka ne. Un pēc tam vairs nebija nekā.
ja no rIta ir sarkanas debesis, pa dienu līs.
Jā.
raganu meklētāju seržants Šedvels stāvēja, piešķiebis galvu.
- Tātad norunāts, - viņš teica. - Vari doties ceļā. Neko neaizmirsi?
- Viss kārtībā, ser.
- Atklāšanas svārsts?
- Atklāšanas svārsts, tieši tā.
- Nagu skrūves?
Ņūtons norija siekalas, piesita kabatai.
- Nagu skrūves, tieši tā, - viņš atbildēja.
- Iekuri?
- Es tiešām domāju, seržant, vai...
- Iekuri?
- Iekuri,1 - Ņūtons atbildēja bēdīgā balsī, - un sērkociņi.
- Zvans, grāmata un svece?
Ņūtons piesita otrai kabatai, kurā bija papīra maisiņš ar zvaniņu, ar kādu kaitina papagaiļus, sārta svece, kas atsauc atmiņā jubilejas torti, un miniatūra grāmatiņa Lūgsnas mazām rociņām. Šedvels lika noprast, ka galvenais mērķis ir raganas, tomēr labs raganu meklētājs, ja vajadzēs, izdzīs ari ļaunos garus, tāpēc visu laiku jānēsā līdzi aprīkojums.