Tā bija Agnese Natere, raganu meklētāju armijas lielā neveiksme.
viens no pirmajiem ierakstiem Agneses Nateres Jaukajos un precīzajos pravietojumos ziņo par viņas nāvi.
Angļi, visumā dumja un laiska nācija, nebija tik naski uz sieviešu dedzināšanu kā citu Eiropas valstu pilsoņi. Vācijā sārti tika krauti un dedzināti regulāri un ar teitoņu pedantiskumu. Pat svētulīgie skoti pa starpu kaujām ar saviem galvenajiem ienaidniekiem, proti, skotiem, garajos ziemas vakaros iemanījās sakurt dažus sārtus. Tikmēr angļiem acīmredzot pietrūka dūšas.
Varbūt tieši ar to izskaidrojami Agneses Nateres nāves apstākļi, kas vairāk vai mazāk iezīmēja raganu medību vājprāta beigas Anglijā. Gaudojošs pūlis, ko bija satracinājuši Agneses paradumi staigāt apkārt, izskatoties gudrai, un vēl ārstēt cilvēkus, kādā aprīļa vakarā ieradās Agneses mājās un ieraudzīja, ka viņa, uzģērbusi mēteli, jau sēž un gaida viņus.
-Jūs kavējat, - Agnese atnācējiem teica. - Man jau pirms desmit minūtēm vajadzēja būt uz sārta.
Pēc tam viņa piecēlās un lēni kliboja caur pēkšņi apklusušo pūli laukā no mājiņas un prom uz sārtu, kas bija steigšus sasliets pļavā. Teika vēsta, ka Agnese neveikli uzkāpusi uz sārta un apvijusi rokas ap stabu sev aiz muguras.
- Piesieniet labi, - viņa sacīja pārsteigtajam raganu meklētājam un, kad ap sārtu sanāca ciema iedzīvotāji, uguns gaismā pacēla savu skaisto galvu un teica: - Nāciet tuvāk, krietnie ļaudis! Tik tuvu, lai āda gandrīz sačokurojas, jo vēlos, lai visi redz, kā Anglijā mirst pēdējā īstā ragana. Kā raganu mani soda, lai gan nezinu, kāds varētu būt mans noziegums. Tāpēc mana nāve lai ir vēsts pasaulei. Sanāciet pavisam tuvu, es saku, un iegaumējiet, kāds liktenis sagaida tos, kas jaucas tur, kur viņiem trūkst saprašanas.
Pēc tam, pasmaidījusi un pametusi skatienu debesīs virs ciema, Agnese piebilda:
- Tas attiecas arī uz tevi, sasodītais vecais muļķi!
Pēc šiem dīvainajiem zaimiem Agnese neko vairāk
neteica. Viņa ļāva sev aizbāzt muti un stāvēja, valdonīgi izslējusies, kad pie sausās malkas pielika lāpas.
Pūlis pienāca tuvāk, viens otrs jau šaubīdamies, vai rīkojies pareizi, ja jau reiz par to runājam.
Sprādziens, kas atskanēja pēc trīsdesmit sekundēm, noslaucīja no zemes virsas ciema pļavu un iznīcināja visas dzīvās radības ielejā. To redzēja un dzirdēja pat Halifaksā.
Vēlāk tika lauzti šķēpi, vai tas bijis Dieva vai Sātana darbs, taču Agneses Nateres mājiņā atrastā zīmīte liecināja, ka debesu vai elles spēkiem būtiski palīdzēja astoņdesmit mārciņas šaujampulvera un četrdesmit mārciņas namdaru naglu, kuras viņa bija pravietiski paslēpusi apakšsvārkos. Blakus zīmītei par atteikšanos no piena piegādes Agnese uz virtuves galda atstāja arī kārbu un grāmatu, un īpašus norādījumus, kam kalpo kārba, un tikpat īpašus attiecībā uz grāmatu, kas bija jānosūta Agneses dēlam Džonam Divaisam.
To visu atrada kaimiņu ciema iedzīvotāji, kurus bija pārbiedējis sprādziens. Sākumā viņi domāja, ka Agneses norādījumi nav jāievēro un mājiņa ir jānodedzina, bet tad, palūkojušies uz postažu ar gruzdošajām krāsmatām un naglām, pārdomāja. Sevišķi tāpēc, ka zīmītē Agnese bija smalki aprakstījusi, kāds liktenis piemeklēs tos, kuri ignorēs viņas pēdējo rīkojumu.
Agneses sārtu ar lāpu aizdedzināja raganu meklēšanas majors. Viņa cepure tika atrasta kokā divu jūdžu attālumā.
Cepures iekšmalā bija izšūts viņa vārds: Tev-Nebūs-Lau-lību-Pārkāpt Pulsifers, viens no cītīgākajiem raganu medniekiem Anglijā. Iespējams, viņš justu gandarījumu, zinot, ka viņa pēdējais dzīvais pēctecis, pats to nezinādams, dodas pie Agneses Nateres pēdējās dzīvās pēcteces. Varbūt tiks īstenota kāda sena atriebība.
Ja Pulsifers zinātu, kas notiks, kad viņa pēctecis satiks Agneses pēcteci, tad apgrieztos kapā uz otriem sāniem -nu, vienīgi viņam jau kapa nebija.
vispirms Ņūtonam bija jātiek galā ar lidojošo šķīvīti.
Tas piezemējās uz ceļa automašīnas priekšā, kad, izklājis uz stūres karti, viņš meklēja pagriezienu uz Tedfīldu. Neatlika nekas cits kā strauji nobremzēt.
Šķīvītis izskatījās mats matā kā komiksos, kurus Ņūtons bija redzējis.
Skatoties pār kartes augšmalu, viņš ieraudzīja šķīvīša durvis. Gandarīti šņākdamas, tās atslīdēja malā, atklājot mirdzošu trapu, kas automātiski nolaidās uz ceļa. Iekšā mirdzēja spoža zila gaisma, un trīs ciplanētiešu silueti devās lejup pa trapu. Vismaz divi devās, jo trešais atgādināja piparu trauciņu un, noslīdējis zemē, apvēlās.
Pārējie divi, nelikdamies ne zinis par trešā izmisīgo pīkstēšanu, nesteidzīgi tuvojās Ņūtona automašīnai visa pasaulē pazīstamajā policistu gaitā, kuri prātā jau sacer protokolu. Garākā auguma būtne - dzeltens krupis, ietīts alumīnija folijā - pieklauvēja pie automašīnas loga. Ņūtons noslidināja to lejā. Būtnei bija tumšas spoguļbrilles, apmēram kā Polam Ņūmenam filmā Aukstasinīgais Lūks.
- Labrīt, kungs, kundze vai neitrālas dzimtes radība, -svešais ierunājās. - Šī taču ir jūsu planēta, vai ne?
Otrs svešinieks, drukns un zaļā krāsā, iegāja mežā. kas sākās jau ceļmalā. Ar acs kaktiņu Ņūtons manīja, ka tas iesper stumbram un pēc tam izvelk koka lapu caur sarežģītu ierīci pie savas jostas, neizskatīdamies pārāk apmierināts.
- Laikam gan, - Ņūtons atbildēja.
Krupis domīgi vēroja apvāršņa līniju.
- Vai tā sen jau pieder jums? - viņš jautāja.
- Hm. Ne pārāk. Proti, mūsu sugai apmēram pusmiljonu gadu, ja nemaldos.
Svešais pārmija skatienu ar kolēģi.
- Pieļāvāt, ka veidojas skābais lietus, vai ne, kungs? -tas teica. - Drusciņ aizrāvāties ar ogļūdeņradi, ja?
- Kā, lūdzu?
- Vai jūs varētu nosaukt man savas planētas albedo, ser? - krupis jautāja, neatraudams skatienu no apvāršņa, it kā tas darītu kaut ko interesantu.
- Hm. Nē.
- Nu, man diemžēl jāsaka, ser, ka jūsu polārie ledāji neatbilst šāda lieluma planētu kategorijai.
- Apžēliņ, - Ņūtons izdvesa.
Viņš pārlika, kam to varētu pastāstīt, un saprata, ka neviens tāpat neticēs.
Krupis pieliecās tuvāk. Izskatījās nobažījies, cik jau nu varēja spriest pēc nepazīstamas, līdz šim neredzētas rases ģīmja.
- Šoreiz uz to pievērsim acis, ser.
Ņūtons atburkšķēja:
- Nūja. Es parūpēšos. Proti, gribu teikt, ka, manuprāt, Antarktīda pieder visām valstīm un tā tālāk...
- Ziniet, ser, mums lūdza nodot jums vēstījumu.
- Tiešām?
- Ziņojuma saturs: Mēs vēstām jums vispārēju mieru, kosmisku harmoniju un tā tālāk. Ziņojuma beigas, - krupis noskaitīja.
- Ak, - Ņūtons prātā pārlika, - ļoti laipni no jūsu puses.
- Vai varat iedomāties, kāpēc mums lūdza atnest šo vēsti, ser? - krupis jautāja.
Ņūtons atdzīvojās.
- Nu, jāpadomā, - viņš pamāja. - Droši vien tāpēc, ka cilvēce skalda atomus un...
- Mēs jau paši ari nezinām, ser, - krupis iztaisnoja muguru. - Laikam viena no neizskaidrojamām parādībām. Nu, bet tagad mums laiks doties projām.
Nenoteikti pamājis, viņš pagriezās un, neteicis vairs ne vārda, gāzelēdamies devās uz šķīvīti.
Ņūtons izbāza pa logu laukā galvu.