- Paldies!
Gar automašīnu aizslīdēja mazais svešinieks.
- C02 līmenis jums 0,5 procenti virs normas, - viņš noķērca, zīmīgi paskatīdamies uz Ņūtonu. - Jums taču skaidrs, ka varat tikt iesūdzēti tiesā, jo kā dominējošā suga pakļaujaties arvien spēcīgākām patērētāju tieksmēm, vai ne?
Uzstutējuši kājās trešo kolēģi, abi svešie uzvilka to augšā pa trapu. Durvis aizvērās.
Ņūtons brīdi pagaidīja, gribēdams redzēt skaistas gaismas, taču šķīvītis nekustēja no vietas. Beigās viņš piebrauca klāt un apmeta loku. Ieskatījies sānspogulī, Ņūtons redzēja, ka šķīvītis jau ir projām.
Kaut kādā ziņā esmu pārcenties, viņš vainīgi nodomāja. Bet kurā tieši?
Šedvelam gan neko stāstīt nevar, uzreiz kliegs, ka nesaskaitīju viņu krūtsgalus.
— un tomēr, — Ādams teica, - par raganām jūs kļūdāties.
VIŅI sēdēja uz sētas, vērodami Suni, kas vārtījās pa govs pļeckām. Krancis procesu izbaudīja no visas sirds.
- Es lasīju, - Ādams jau mazliet skaļāk turpināja, - ka viņas nebija vainīgas, un britu inkvizīcijai nebija tiesību viņas vajāt.
- Mana māte teica, ka raganas bija inteliģentas sievietes, nekas vairāk, kas izmantoja vienīgo iespēju atklāti protestēt pret nomācošo netaisnību vīriešu pārvaldītajā sabiedrības hierarhijā, - Pipars piekrita.
Pipara māte lasīja lekcijas Nortonas politehniskajā universitātē.6
- Jā, tava māte vienmēr tā runā, - brīdi klusējis, Ādams atbildēja.
Pipars draudzīgi pamāja.
- Un vēl mamma teica, ka ļaunākajā gadījumā viņas bija tikai brīvdomīgas reģeneratīvā principa pielūdzējas.
- Kas tas par reģen-sasodītu principu? - Venslideils pajautāja.
- Nezinu. Manuprāt, kaut kas saistībā ar maija koka svētkiem, - Pipara balsī skanēja šaubas.
- Cik es zinu, viņas pielūdza sātanu, - Braiens sacīja, bet balsī neskanēja nosodījums.
VIŅIEM nebija aizspriedumu pret sātana pielūgšanu. VIŅI bija brīvi no jebkuriem aizspriedumiem.
- Tad jau labāk sātanu nekā stulbu maija koku, - Braiens secināja.
- Tur nu gan tev nav taisnība, - Ādams aizrādīja.
- Viņas pielūdza nevis sātanu, bet citu dievu vai radību. Ar ragiem.
- Sātanu, - Braiens palika pie sava.
- Nē, - Ādams pacietīgi skaidroja. - Cilvēki jauc divas dažādas lietas. Vienīgi ragi abiem līdzīgi. Tas ir Pāns. Pa pusei āzis.
- Kura puse ir no āža? - Venslideils jautāja.
Ādams brīdi padomāja.
- Apakšdaļa, - viņš beigās atbildēja. - Brīnums, ka nezini. Man šķita, ka visi to zina.
- Āžiem nav apakšdaļas, - Venslideils aizrādīja, - bet priekšpuse un aizmugure. Tāpat kā govīm.
Visi pievērsās Sunim, sizdami pret vārtiem papēžus. Tādā tveicē nebija iespējams domāt.
Klusumu pārtrauca Pipars.
-Ja viņam ir āža kājas, tad nevajadzētu būt ragiem. Tie taču ir augšdaļā.
- Es taču viņu neizgudroju, - Ādams sarūgtināts teica.
- Vienkārši gribēju jums pastāstīt. Es neko nesadomāju. Nebrauciet man virsū!
- Un tomēr, - Pipars nelikās mierā, - tas stulbais Pāns nevar sūdzēties, ka citi uzskata viņu par sātanu. Viņam taču ir ragi. Cilvēkiem gribot negribot jādomā, ka tas ir nelabais.
Suns sāka rakāties truša alā.
Ādams grūtsirdīgi nopūtās.
- Nevajag visu uztvert tik burtiski, - viņš aizrādīja. - Mūsdienu nelaime. To sauc par valgo materiālismu: pasaulei patīk tie, kas izcērt mūžamežus un sacaurumo ozona slāni. Ozona slānī ir liels caurums tikai tāpēc, ka ir tādi valgie materiālisti kā tu.
- Es tur neko mainīt nevaru, - Braiens nedomādams izmeta. - Vēl aizvien atmaksāju tās dumjās gurķu lecekts vērtību.
- Par to bija žurnālā, - Ādams turpināja. - Lai izgatavotu vienu bifšteku, jāizcērt miljoniem akru mūžameža.
Brīdi vilcinājies, viņš piebilda:
- Un ozons tek projām... tāpēc, ka cilvēki apsmidzina vidi.
- Un vaļus arī, - Venslideils sacīja, - mums viņi jāglābj.
Ādams apjuka. Viņa laupījumā, New Aquarian vecajos
rakstos, nebija nekā par vaļiem. Redaktori acīmredzot uzskatīja vaļu glābšanu par tikpat dabisku kā elpošana vai stāvēšana uz divām kājām.
- Televīzijā bija par viņiem raidījums, - Venslideils sacīja.
- Bet kāpēc vaļi jāglābj? - Ādams jautāja, jau prātā redzēdams neskaidru vīziju, ka par noteiktu skaitu izglābtu vaļu pienākas ordenis.
Venslideils pieklusis sāka rakāties atmiņā.
- Tāpēc, ka viņi dzied. Un viņiem ir lielas smadzenes. Vaļu tikpat kā vairs nav. Tāpēc vien, lai pabarotu mājdzīvniekus un tā tālāk, viņi nav jānogalina.
-Ja jau vaļi ir tik gudri, - Braiens prātoja, - ko viņi dara jūrā?
- Nezinu gan... - Ādams aizdomājās. - Peld visu dienu, atver muti, kaut ko ieēd... tur jau ari, manuprāt, vajag savu gudribu.
Sarunu pārtrauca griezīgs bremžu kauciens un garš, stiepts būkšķis. Nolēkuši no žoga, VIŅI metās pa taku uz krustcelēm. Ceļa putekļos stiepās gara sliede, kuras galā bija augšpēdus apgāzusies automašīna.
Mazliet tālāk uz ceļa rēgojās bedre. Acīmredzot šoferis centās to apbraukt. Ielūkojušies bedrē, viņi ieraudzīja sīku austrumniecisku galvu. Svešais zibenīgi pazuda.
Atrāvuši vaļā automašīnas durvis, VIŅI izvilka laukā Ņūtonu, kurš bija bez samaņas. Ādama prātā jau iemirdzējās medaļas varonīgajiem glābējiem. Savukārt Venslideils praktiski apsvēra, kā sniegt pirmo palīdzību.
- Nedrīkst viņu kustināt, - viņš teica. - Varbūt cilvēkam lauzti kauli. Jāmeklē palīdzība.
Ādams apsviedās riņķī. Ceļa galā kokos vīdēja jumta augšmala. Jasmīnu namiņš.
Un tajā pie galda ar saitēm, aspirīnu un dažādiem pirmās palīdzības līdzekļiem sēdēja Anatēma. To visu viņa bija sagatavojusi pēdējās stundas laikā.
anatēma paskatījās pulkstenī, domādama, ka kuru katru brīdi viņš būs klāt.
Kad viņš ieradās, Anatēma juta vilšanos. Atklāti sakot, viņa bija cerējusi uz kaut ko citu.
Sirds dziļumos Anatēma bija gaidījusi gara auguma glītu tumšmati.
Ņūtons bija gara auguma, taču izskatījās vājš un slimīgs, melnie mati galvvidū auga kušķiem un nekādā ziņā neizskatījās moderni. Savulaik Ņūtons ik pēc pāris mēnešiem gāja uz frizētavu, kas atradās uz ielas stūra, rokā turēdams no žurnāla rūpīgi izgrieztu fotoattēlu ar objektīvā smaidošu puisi, kuram bija stilīgs matu griezums. Attēlu Ņūtons parādīja frizierim, lūgdams apgriezt viņam matus tāpat. Frizieris, labs amata meistars, papētīja un tad apgrieza pavisam vienkārši: īsus uz pakauša un uz deniņiem. Pēc gada Ņūtons apķērās, ka viņa seja nepiestāv nevienam matu griezumam. Ne uz ko vairāk par īsākiem matiem Ņūtons Pulsifers pēc friziera apmeklējuma nevarēja cerēt.
To pašu varēja teikt par uzvalkiem. Tāds apģērbs, kurā viņš izskatītos elegants un inteliģents, turklāt justos ērti, laikam vēl nebija izgudrots. Pēdējā laikā Ņūtons bija apmierināts, ja apģērbs pasargāja viņu no lietus un kabatā varēja turēt sīknaudu.
Glīts viņš arī nebija. Pat bez brillēm.7 Turklāt, kad Ana-tēma noāva vīrieša kurpes, lai apguldītu viņu savā gultā, izrādījās, ka viņa kājās ir dažādas zeķes - vienā zila ar caurumu papēdī, otrā - pelēka, caura purngalā.
Laikam jau vajadzētu just aizkustinājumu un sievišķīgu maigumu, Anatēma nodomāja, bet es tikai jūtu vēlēšanos, kaut viņš tās būtu izmazgājis.