4
5. novembris, t. s. Gaja Foksa nakts - vakars, kad angļu bērni tradicionāli kurina ugunskurus un piemin t. s. Pulvera sazvērestību. (Red. piez.)
Paskaidrojums amerikāņiem un citām urbānām dzīvības formām: angļu laucinieki domā, ka centrālapkure ir pārāk sarežģīta un visnotaļ vājina morālo stāju, tāpēc izvēlas citu sistēmu: sagādā koka sprunguļus un ogļu klučus, kā ari baļķēnus, kas, iespējams, ir gabalos sacirsts azbests, sakrauj to visu dūmojošās kaudzītēs un tad saka: Kas gan var būt jaukāks par rūcošu uguni? Kurināmais tikai dūmo, bet nedeg, tāpēc zem tā paliek sīku, baltu, vaskainu ķieģelīti, kas švirkst uz nebēdu, līdz beigās kurināmā svars to nodzēš. Šos ķieģelīšus sauc par iekuriem, neviens nezina, kāpēc.
5
PIEZĪME JAUNIEŠIEM UN AMERIKĀŅIEM: viens šiliņš = pieci pensi. Zinot sākotnējo britu monetāro sistēmu, vieglāk saprast raganu meklēšanas armijas antīkās finanses.
Divi fartingi = puspenijs Divi puspeniji = viens penijs Trīs peniji = trijnieks Divi trijnieki = sešpenss Divi sešpensi = viens šiliņš jeb bobs Divi bobi = viens florins Florīns un sešpenss = puskrona Četras puskronas = desmit bobu banknote Divas desmit bobu banknotes = viena mārciņa (jeb 240 pensi) Viena mārciņa un viens šiliņš = viena gineja Briti ilgi pretojās decimālajai naudas sistēmai, uzskatīdami, ka tā ir pārāk sarežģīta.
6
Dienā, bet vakarā izlika Taro kārtis nervoziem ierēdņiem. Veci paradumi neiznīkst.
7
Faktiski bez brillēm viņš bija vēl neglītāks, jo bez tām viņš klupa pār istablietām un bieži staigāja, nolīmēts ar plāksteriem.
8
Device - ierīce, mehānisms (angļu vai.) (Tulk. piez.)
9
Gadget - ierīce, nieciņš (angļu vai.) (Tulk. piez.)
10
Nutter (angļu vai.) - jucis. (Tulk. piez.)
Dorisa Stouksa (Doris Stokes, 1920-1987), angļu spiritiste, garu izsaucēja. (Tulk. piez.)
- Viņi jau varēs doties, kur grib, - Pipars bažīgi uzlūkoja Ādamu. - Es runāju par Atlantīdas iemītniekiem. Tāpēc ka...
- Man jau līdz kaklam tie velna atlantīdieši un tibe-tieši, - Ādams atcirta.
Visu skatieni pievērsās viņam. Tāds Ādams vēl nebija redzēts.
- Vienam otram jau labi, - Ādams sūrojās, - vazājas pa pasauli, izmanto vaļus, ogles un ozonu, mūžamežus un visu pārējo, bet mēs paliksim bešā. Būs jālido uz Marsu vai citur, lai nav jānīkst tumsā un mitrumā, kamēr viss gaiss aizplūst projām.
Tas bija pavisam cits Ādams. VIŅI vairījās skatīties viens otram acīs. Kad viņš bija tādā noskaņā, pasaule šķita saltāka.
- Manuprāt, - Braiens pragmatiski iesāka, - vislabāk būtu par to visu vairāk nelasīt.
- Tu jau viendien teici, - Ādams atbildēja, - ka tu sāc lasīt grāmatas par pirātiem, kovbojiem, astronautiem un tamlīdzīgi un domā, ka pasaule ir pilna ar brīnumiem, un tad tev pēkšņi kāds sāk stāstīt par mirušiem vaļiem, izcirstiem mežiem un kodolatkritumiem, kas nesairst miljoniem gadu. Ja gribat zināt manas domas, nav vērts kļūt par pieaugušo.
VIŅI pārmija skatienus.
Pār pasauli tiešām krita ēna. Ziemeļoš biezēja negaisa mākoņi, caur kuriem lauzās dzeltena saules gaisma. Debesis atgādināja dedzīga amatiera gleznu.
- Manuprāt, šito visu vajadzētu sarullēt un sākt no jauna, - Ādams turpināja.
Viņa balss skanēja pavisam svešādi.
Caur vasaras mežiem brāzās dzestrs vējš.
Ādams paskatījās uz Suni, kas centās nostāties uz galvas. Tālumā ducināja pērkons. Noliecies viņš izklaidīgi noglaudīja Suni.
-Ja sprāgs atombumbas, visi būs to pelnījuši, un tad varēs sākt no gala, vienīgi šoreiz kārtīgi, - Ādams turpināja. - Dažreiz domāju, ka tā arī vajag, lai vienreiz varētu visu sakārtot.
Atkal nogranda pērkons. Pipars nodrebēja. Neizklausījās dabiski. Šoreiz tā nebija parasta pļāpāšana laika nosišanai. Ādama acīs bija kaut kas nesaprotams: ierastās velnišķības vietā - pelēks tukšums, un tas šķita daudz ļaunāk.
- Nezinu gan, - Pipars lūkoja iebilst, - tiešām nezinu. Ja visas bumbas uzies gaisā, mēs paši arī uzsprāgsim. Kā nākamo, vēl nedzimušo paaudžu māte esmu pret.
Pārējie uzmeta viņai ziņkārīgu skatienu. Pipars paraustīja plecus.
- Pēc tam pasauli apsēdīs milzīgas skudras, - Vensli-deils satraukti teica. - Redzēju filmā. Vai arī mēs staigāsim ar nozāģētiem šauteņu stobriem, un visi vadās mašīnā nažus un šaujamos.
- Es nepieļaušu skudras un neko tamlīdzīgu, - Ādams baisi pasmaidīja. - Un ar jums nekas nenotiks. Es par to parūpēšos. Būtu superīgi, ja visa pasaule piederētu mums vien. Ko teiksiet? Mēs varētu to sadalīt. Mums būtu aizraujošas spēles. Karš ar īstu armiju un tā tālāk.
- Bet pasaulē taču vairs nebūtu cilvēku, - Pipars iebilda.
- Nu, gan jau kaut kādus uzmeistarotu, - Ādams bezrūpīgi izmeta. - Vismaz karaspēkam derēs. Mums katram būtu ceturtā daļa pasaules. Piemēram, tu, - viņš pamāja uz Piparu, kura sarāvās, it kā Ādama pirksts būtu līdz baltkvēlei nokaitēts kruķis, - varētu ņemt Krieviju, jo tā
ir tikpat sarkana kā tavi mati, vai ne? Venslijam varētu piešķirt Ameriku, Braienam - Āfriku un Eiropu, un, un...
Neraugoties uz augošajām šausmām, VIŅI kārtīgi apsvēra piedāvājumu.
- Hm, - stostījās Pipars, kuras krekliņu arvien spēcīgāk raustīja vējš, - nesaprotu, kāpēc Venslideils saņems Ameriku ar visu, kas tur ir, bet es tikai Krieviju. Tā ir garlaicīga zeme.
- Varēsi pieķert klāt Ķīnu, Japānu un Indiju, - Ādams viņu mierināja.
- Tad jau man būs tikai Āfrika un daudzas garlaicīgas valstiņas, - Braiens spēja tirgoties pat katastrofas priekšvakarā. - Es labprāt ņemtu Austrāliju.
Pipars viņam piebikstīja un nepacietīgi papurināja galvu.
- Austrālija tiks Sunim, - Ādams paskaidroja, acīm degot jaunrades priekā, - lai ir plašumi, kur izskraidīties. Varēs dzenāt trušus un ķengurus, kas tur dzīvo...
Mākoņi pletās uz priekšu un sāniem kā dzidrā ūdenī ielieta tinte, slīdēdami debesīs ātrāk, nekā tos dzina vējš.
- Bet tad taču nebūs vairs neviena truša! - Venslideils iekliedzās.
Ādams neklausījās, vismaz balsīs ārpus savas galvas ne.
- Nu jau mums viss sajuka, - viņš teica. - Sāksim no gala. Paglābsim tos, kurus gribēsim, un sāksim jaunu dzīvi. Tā būs vislabāk. Ja tā padomā, mēs izdarīsim pasaulei pakalpojumu. Mani pārņem dusmas, redzot, kā visi tie vecie ķēmi jauc gaisu...
— galvenais jau ir atmiņa, saproti, - Anatēma skaidroja.
- Tā darbojas atpakaļgaitā un arī uz priekšu. Proti, kvalitatīvā atmiņa.
Ņūtons viņu laipni, bet nesaprotoši uzlūkoja.
- Gribu pateikt, - viņa pacietīgi turpināja, - ka Agnese jau nākotni neredzēja. Viss jāsaprot pārnestā nozīmē. Viņa to atcerējās. Protams, ne pārāk skaidri; informācija tika filtrēta caur viņas sapratni, tātad tā ir mazliet juceklīga. Mēs uzskatām, ka vislabāk Agnese atcerējās to, kas notiks ar viņas pēcnācējiem.
- Bet ja tu kaut kur dodies un dari to, par ko viņa rakstīja, bet viņa pieminēja, kur tu gāji un ko darīji, tad jau... - Ņūtons bija neizpratnē.