- Es saprotu, jā, tomēr ir pierādījums, ka tieši tā tas darbojas, - Anatēma atbildēja.
Abi pētīja priekšā izklāto karti. Blakus murdēja radioaparāts. Ņūtons ne brīdi neaizmirsa, ka viņam blakus sēž sieviete. Esi profesionālis, viņš sev teica. Tu taču esi kareivis, vai ne? Tad rīkojies kā kareivis! Mirkli viņš saspringti domāja. Darbojies kā cienījams kareivis un izturies piedienīgi! Pēc tam viņš atkal atgriezās pie sarunas ar Anatēmu.
- Bet kāpēc tieši Tedfīldā? - Ņūtons jautāja. - Personīgi mani ieinteresēja laikapstākļi. Optimāls klimats, tā varētu teikt. Proti, neliela vieta ar tikai tai raksturīgiem labiem laikapstākļiem.
Viņš uzmeta skatienu Anatēmas piezīmju grāmatām. Tiešām neparasta vieta, pat ja nebūtu tibetiešu un NLO, kas pēdējā laikā šķita apsēduši visu planētu. Tedfīldas apkaimē bija ne tikai labi laikapstākļi, pēc kuriem varētu sastādīt kalendāru, bet ari ievērojama noturība pret izmaiņām. Nekur neredzēja jaunbūves. Lielākā daļa iedzīvotāju nekur nepārcēlās. Šķita, ka te ir vairāk mežu un dzīvžogu nekā citur.
Vienīgā automatizētā lielferma, kas sāka darboties, pēc pāris gadiem izputēja, un tās vietā stājās vecmodīga ferma, kurā cūkas brīvi skraidīja pa augļu dārziem. Cūkgaļa tika pārdota par labu cenu. Divas vietējās skolas apbrīnojami kareivīgi turējās pie vecajām tradīcijām, būdamas imūnas pret mūžam mainīgajām izglītības reformām. Automa ģistrāle, kurai vajadzēja pārvērst lielāko daļu Tedfīldas krustojumā numur astoņpadsmit ar autostāvvietu Laimi gais baroklis, nezin kāpēc piecu jūdžu attālumā pagriezās, metot lielu pusloku, un tad stiepās tālāk, apiedama saliņu un nemainot lauku ainavu. Neviens nevarēja pateikt, kāpēc viens no iesaistītajiem projekta autoriem cieta no nervu sabrukuma, otrs iestājās klosterī, bet trešais devās uz Bali gleznot kailas sievietes.
Varētu nodomāt, ka divdesmitā gadsimta vidū izveidojusies neatkarīga sala, uz kuru tas neattiecas.
Paņēmusi no kārbas citu kartīti, Anatēma pāršūdināja to pār galdu.
2315. Dažs labs teic, ka tas notiks Londonas pilsētā vai Ņujorkā, bet viņi alojas, jo tas būs Tedfīldā, viņš nāks vareni un spēcīgi kā bruņinieks savā īpašumā, viņš sadalīs pasauli 4 daļās un sacels vētru.
... 4 gadus par ātru (Ņūamsterdama līdz 1664)... Tedvila, Norfolka...
Tārdsfīlda... Devona... Tedfīldā.... Oksona...< ...!
Skat. Jāņa Atklāsmes grāmatu, 6. nod., 10. p.
- Man bija jābraukā apkārt, lai izpētītu daudzu apgabalu arhīvus, - Anatēma stāstīja.
-Bet kāpēc 2315. numurs? Ieraksts taču ir jaunāks par citiem.
- Agnese laika ziņā bija mazliet pavirša. Manuprāt, viņa ne vienmēr zināja, kas kur notiks. Es jau teicu, ka mēs gadiem gudrojām sistēmu, lai visu sasaistītu kopā.
Ņūtons apskatījas vel vairākas kartītes, piemēram:
1111. Un rūkdams atnāks lielais suns, un divas varas to uzraudzīs, bet velti, jo ies tas tur, kur saimnieks, - un elle
Vai tam būtu sakars ar Bismarku? (A. F. Divaisa,
1888. gada 8. jūnijā)
...?
Šlēsviga-Holšteina?
bēgs tā priekšā.
- Neskaidri, neraksturīgi Agnesei, - Anatēma secināja.
3017. Redzu četrus jātniekus, kas nes galu, un ar viņiem jāj elles eņģeļi, un Treji celsies, un Četri un Četri būs Četri, un Tumsas eņģelis pats sevi iznīdēs, un Cilvēks pieprasīs savu.
Apokalipses jātnieki, cilvēks = Pāns, Sātans (Raganu prāvas Lankašīrā, Brewster, 1782)
??
Jūtu, ka mūsu labā Agnese tovakar bijusi pilnā (Kvinsijs Divaiss, 1789. g. 15. okt.) Piekrītu. Mēs visi taču esam tikai cilvēki. (Mis 0. Dž. Divaisa 1854. g. 5. janvāri)
- Bet kāpēc jaukie un precīzie? - Ņūtons gribēja zināt.
- Jauks ir tas pats, kas precīzs, - Anatēma paskaidroja nogurušā balsī, acīmredzot ne jau pirmo reizi. - Tolaik tam bija tāda nozīme.
- Bet paklau... - Ņūtons iesāka.
Viņš jau gandrīz bija sev iestāstījis, ka NLO nav, ka viss ir viņa fantāzijas auglis, nu, par tibetieti vēl māca šaubas; varbūt tomēr tāds bija, bet diez vai tas bija tibe-tietis. Taču šobrīd Ņūtonu visvairāk saistīja pievilcīgā sieviete šajā istabā, kurai viņš arī, šķiet, nebija vienaldzīgs, vismaz netīksmi viņa nejuta, un tas Ņūtonam bija kas jauns. Protams, šobrīd notika varen daudz kā dīvaina, bet, ja viņš tiešām pacenstos pagriezt saprāta laivu pret trakojošo pierādījumu straumi, tad varētu pieņemt, ka tie bija, hm, meteorologu baloni vai Venera, vai arī masveida halucinācijas.
Vārdu sakot, šobrīd Ņūtona jūtas valdīja pār saprātu.
- Bet paklau, - viņš atkārtoja, - pasaule taču patiesībā neies bojā, vai ne? Paskaties visapkārt! Starptautiskais stāvoklis nav pārāk saspringts... ne vairāk kā parasti. Kāpēc mēs nevarētu visu nolikt malā un, nezinu, varbūt vienkārši iziet svaigā gaisā pastaigāties?
-Vai tiešām tu nesaproti? Te kaut kas ir! Kaut kas ietekmē apkaimi! - Anatēma atbildēja. - Visas enerģētiskās līnijas ir izlocītas. Tās pasargā šo vietu no potenciālām pārmaiņām! Tas... tas...
Jau atkal Anatēmas prātā pavīdēja doma, kuru viņa nespēja, kuru viņai nebija ļauts satvert tāpat kā pamostoties sapni.
Vējš grabināja logos, rūtī neatlaidīgi sitās jasmīna zars.
- Tomēr nespēju noteikt, kas tieši, - Anatēma lauzīja rokas, - esmu izmēģinājusi visu.
- Noteikt? - Ņūtons pārjautāja.
- Mēģināju svārstu, pēc tam teodolītu. Zini, man ir pārdabiskas spējas. Lai nu kā, bet līnijas pārvietojas.
Ņūtons vēl pietiekami kontrolēja savu prātu, lai Anatēmas teikto izskaidrotu. Vairums cilvēku, apgalvojot, ka viņiem piemīt pārdabiskas spējas, ar to domā, ka viņiem ir aktīva, neparasta iztēle, melni nolakoti nagi un ikdienā viņi risina sarunas ar savu papagaili. Kad to pateica Anatēma, šķita, ka viņa atzīst pārmantotu slimību, par kuru pati nepriecājas.
- Vai tuvojas pastardiena? - Ņūtons jautāja.
- Ne viens vien pravietojums paredz, ka vispirms jāparādās Antikristam, - Anatēma atbildēja. - Agnese arī tā saka. Bet es neko tamlīdzīgu neesmu manījusi.
- Varbūt tā ir viņa? - Ņūtons ieminējās.
-Ko?
- Varbūt tā būs viņa, - Ņūtons paskaidroja. - Kā nekā dzīvojam divdesmitajā gadsimtā. Dzimumu līdztiesības laikā.
- Manuprāt, tu tomēr neņem to par pilnu, - viņa skarbi teica. - Bet šajā vietā nav nekā ļauna. Un to es nesaprotu. Redzu tikai mīlestību.
- Kā, lūdzu? - Ņūtons pajautāja.
Anatēma bezpalīdzīgi viņu uzlūkoja.
- Man grūti to aprakstīt, - viņa atbildēja. - Kaut kas vai kāds mīl šo vietu. Mīl katru pēdu tik spēcīgi, ka aizsargā to tikpat kā ar vairogu. Dziļa, dedzīga, milzīga, kaisla mīlestība. Vai tad te var notikt kas ļauns? Vai tādā vietā var sākties pasaules gals? Te var droši audzināt bērnus. Bērniem ir īsta paradīze.
Anatēma vāri pasmaidīja.
- Tev vajadzētu redzēt vietējos bērnus! Nekur citur tādu nav! Tikpat kā pusaudžu žurnālā! Ar nobrāztiem ceļgaliem, mirdzošām acīm, īsts dzīvsudrabs!
Turpat jau bija. Anatēma juta domu, kas tuvojās.
- Bet kas tad te? - Ņūtons pajautāja.
- Ko? - Anatēma iekliedzās, atrauta no domu gaitas.
Ņūtons pabungoja ar pirkstiem kartē.