Nē, tas nav iespējams! Kaut kam taču jūrā jābūt.
Stūrmanis iebakstīja kartē un to apskatīja.
- Godātais ser? - viņš ierunājās.
- Kas noticis? - kapteinis īgni atsaucās.
- Diemžēl nedarbojas ierīces. Jūras gultnei te vajadzētu būt divsimt metru dziļai.
- Nu un?
- Rādījumā ir 15 000 metru, godātais ser. Turklāt skaitlis aug.
- Muļķības! Tāda dziļuma nemaz nav.
Uzmetis niknu skatienu satriecošajai, pasakaini dārgajai aparatūrai, kapteinis tai iebelza.
Stūrmanis nervozi pasmaidīja.
- Nu jau rāda mazāk, ser, - viņš teica.
Dziļi dzīlēs apakš pērkoniem, tāltālu lejā, bezdibeņa gultnē briesmon’s Krakens dus. To zināja gan Azirafals, gan Alfrēds Tenisons.
Un Krakens šobrīd modās.
Ceļoties augšup, gar briesmoņa sāniem šļācās miljoniem tonnu smagi okeāna ūdens vāli.
- Skat, - stūrmanis teica, - nu jau trīstūkstoš metru.
Acu jūras briesmonim nav, jo nav jau, uz ko skatīties.
Tomēr, ceļoties augšup, tas uztvēra ledainās jūras mikroviļņu skaņas un sērīgās vaļu dziesmas pīkstienus un svilpienus.
- Tiešām tūkstoš metru? - stūrmanis brīnījās.
Krakenu tas neiepriecināja.
- Piecsimt?
Pētnieku kuģis pēkšņi sasvērās sabangotajā jūrā.
- Simt metru?
Virs Krakena izrādījās sīks metāla gabals. Viņš sakustējās.
Mirkli vēlāk miljoniem suši pusdienu sauca pēc atriebības.
namiņa logi izbira. Tā vairs nebija vētra, bet karš. Pa istabu lidoja saraustīti jasmīnu zari, sajaukdamies ar Agneses kartīšu viesuli.
Ņūtons un Anatēma piekļāvās viens otram, stāvēdami starp apgāzto galdu un sienu.
- Uz priekšu, - Ņūtons murmināja, - saki, ka Agnese to paredzēja!
- Agnese teica, ka viņš nesīs vētru, - Anatēma atbildēja.
- Bet tā ir viesuļvētra, velns lai parauj. Vai viņa pareģoja, kas būs pēc tam?
- 2315 - atsauce uz 3477, - Anatēma paskaidroja.
- Tādā brīdī tu visu tik skaidri atceries?
- Ja jau prasi, tad jā, - viņa pasniedza Ņūtonam kartīti.
3477. Lai griežas likteņa rats un sirdis savienojas, ne tikai manā sirdī uguns deg, vējš ziedos pūš, bet mēs viens pie otra tiecamies, un miers nāks, kad sārts un balts, un melns, un bāls pie zirņiem tuvosies.
Tāds mūsu amats, jā.
? Baidos, ka tā ir mistika.
(A. F. Divaisa, 1889. g. 17. okt.) Zirņu ziedi? (OFD, 1929. g.
4. sept.)
Jādomā, atkal Jāņa Atklāsmes grāmata, 6. nodaļa (Dr. Tosa Divaisa, 1835)
Ņūtons lasīja un pārlasīja. Laukā atskanēja troksnis, it kā pa dārzu mētātos skārda plāksne, un tā tiešām arī bija.
- Vai tas nozīmē... - viņš prātoja, - ka mēs esam tikpat kā priekšmeti? Agnese gan bija jokdare!
Ar aplidošanu iet grūti, ja mīlas objekts dzīvo vienā mājā ar vecāku radinieci, kas allaž burkšķ, kladzina, zog cigaretes un ļaunākajā gadījumā izvelk ģimenes albumus -īsts seksuāls agresijas akts, kuru Ženēvas konvencijai vajadzētu aizliegt. Taču vēl trakāk, ja radiniece ir mirusi jau pirms trim gadsimtiem. Ņūtons patiesi loloja zināmas cerības attiecībā uz Anatēmu, patiesībā pat vairāk, aktīvi domādams, pārdomādams, pārklādams domas ar krāsu un nokasīdams lieko nost. Tomēr, iztēlojoties, ka mugurā urbjas Agneses gaišredzīgās acis, iekārei tika tikpat kā uzgāzts auksta ūdens spainis.
Ņūtons pat cerēja ielūgt Anatēmu uz pusdienām, lai gan derdzās domāt, ka Kromvela laikmeta ragana sēž savā namiņā un no trīs gadsimtu attāluma vēro, kā viņš ēd.
Tādā noskaņā savulaik cilvēki sārtos dedzināja raganas. Ņūtona dzīve bija sarežģīta arī bez trakas vecenes, kas manipulē ar to no gadsimtu attāluma.
Nobūkšķēja kamīna režģis. Šķita, ka jau brūk skurstenis.
Bet tad Ņūtons atskārta, ka viņa dzīve nebūt nav sarežģīta. Viņš redzēja nākotni tikpat skaidri kā Agnese. Priekšlaicīga pensija, algu aprēķināšana kantori, glīts, neliels dzīvoklis, glīta un necila nāve. Lai gan acīmredzot būs jāmirst zem Jasmīnu namiņa gruvešiem (ja tiešām sāksies pasaules gals).
Reģistru Eņģelim nebūs nekādu grūtību, jo Ņūtona dzīvē gadiem ilgi viss bija skaidrs. Jā, bet ko tad viņš bija darījis? Bankas neaplaupīja, autostāvvietas noteikumus nepārkāpa, taizemiešu restorānus neapmeklēja.
Atkal izbira logs, jautri nošķindot plīstošai rūtij. Ana-tēma nopūtusies apskāva Ņūtonu, un nopūta nepavisam neizklausījās vīlusies.
Neesmu bijis ne Amerikā, ne Francijā, Kalē taču neskaitās. Neiemācījos spēlēt nevienu mūzikas instrumentu.
Radio apklusa, jo arī elektrotīkli beidzot padevās.
Ņūtons iegremdēja galvu Anatēmas matos.
Viņš nekad vēl...
KAUT KAS NODŽINKSTĒJA.
Šedvels, kārtojot Armijas algu grāmatvedību, pacēla skatienu brīdī, kad parakstījās raganu meklētāja vecākā seržanta Smita vietā.
Tikai mirkli vēlāk seržants ievēroja, ka Ņūtona kniepadatas kartē vairs nav.
Piecēlies viņš burkšķēdams sāka meklēt to uz grīdas, līdz beigās atrada un paberzējis iesprauda atkal Tedfīldā.
Seržants parakstījās raganu meklētāja ierindnieka Galda vietā, kurš ik gadus saņēma papildus divus penijus par sienu, kad atkal kaut kas nodžinkstēja.
Šedvels izrāva kniepadatu, aizdomīgi nopētīja un stingri iesprauda kartē, cik dziļi vien varēdams. Pēc tam viņš atkal ķērās pie grāmatvedības.
Atkal nodžinkstēja.
Nu jau kniepadata bija pusmetru no sienas. Šedvels to pacēla, pārbaudīja aso galu, iesprauda kartē un uzmanīgi skatījās.
Pēc piecām sekundēm kniepadata aizšāvās gar viņa ausi.
Šedvels atkal sameklēja to uz grīdas, pacēla, iesprauda kartē un neatlaida roku.
Kniepadata plaukstā kustējās. Šedvels spieda, cik spēka.
No kartes jau cēlās dūmu strūkliņa. Seržants ievaidējās un iebāza pirkstu mutē. Kniepadata, sakarsusi sarkana, atsitās pret sienu un beigās izdauzīja logu. Tā neparko negribēja atrasties Tedfildā.
Pēc desmit sekundēm Šedvels jau rakājās pa raganu meklētāju armijas kasi, līdz atrada vara monētu riekšavu, desmit šiliņu banknoti un mazu viltotu monētu no Džeimsa I valdīšanas laika. Nelikdamies ne zinis par personīgo drošību, seržants iztaustīja pats savas kabatas. Vērtīgākais atradums bija pensionāra braukšanas karte ar atlaidi: tātad ar atrasto pietika, lai tiktu līdz mājām, bet par ceļojumu uz Tedfīldu jāaizmirst.
Vienīgie, no kuriem varētu aizņemties naudu, bija misters Radžits un misis Treisija. Misteru Radžitu no naudas jautājumiem interesēja tikai īres parāds par septiņām nedēļām, bet misis Treisija pārāk dedzīgi aizdotu apbružātu desmitnieku žūksni...
- Es būtu blēdis, ja ņemtu naudu no tās izkrāsotās grēcinieces, - Šedvels teica.
Tātad nebija, kam prasīt.
Ja nu vienīgi....
Dienvidu zilajiem.
Gan viens, gan otrs reiz uz mirkli te parādījās, un Azirafals bija vairījies pieskarties jebkurai gludai virsmai. Otrs dienvidu ķēms bija saulesbrillēs: Šedvels juta, ka tādus kā viņš nedrīkst aizvainot. Seržanta vienkāršotajā pasaulē jebkurš cilvēks ar saulesbrillēm ārpus pludmales bija potenciāls noziedznieks. Vai tik nebija no mafijas vai pagrīdes? Šedvels būtu pārsteigts, uzzinot, cik tuvu viņš ir patiesībai. Savukārt otrs - smalkais tips kamieļvilnas mētelī - bija pavisam kas cits, un Šedvels reiz riskēja aizvest viņu atpakaļ uz bāzi un atcerējās arī ceļu. Azirafals droši vien ir krievu spiegs. Tādam varētu prasīt naudu, izmantojot iebiedēšanu un draudus.