Tomēr tas bija nāvīgi riskanti.
Šedvels saņēmās. Iespējams, ka jauno Ņūtonu tieši tagad baisi spīdzina nakts meitas. Ai, nevajadzēja viņu tur sūtīt!
- Savējo pamest likteņa varā nelon, - seržants teica un, apģērbis mēteli un uzlicis galvā bezveidīgo cepuri, izgāja uz ielas.
Šķita, ka vējš pamazām pieņemas spēkā.
azirafals bija uzbudināts, un tas turpinājās nu jau divpadsmit stundas. Nervi, kā viņš pats teiktu, bija uzvilkti kā stīgas. Eņģelis riņķoja pa veikalu, ņemdams rokā papīra lapiņas un atkal nolikdams, niekodamies ar pildspalvām.
Ai, kā derētu visu izstāstīt Kroulijam.
Nē, nevar. Lai kā gribējās, tomēr jāziņo Debesīm. Viņš taču ir eņģelis. Jārīkojas pareizi. Tā ieprogrammēts. Redzi ļaunprātību, novērs to! Protams, ka velns tur būs pielicis savu roku. Vajadzēja ziņot Debesīm jau pašā sākumā.
Taču viņi ar Krouliju bija pazīstami jau tūkstošiem gadu. Un labi satika. Gandrīz vai sapratās. Dažreiz pat radās aizdomas, ka viņiem ir vairāk kopīga vienam ar otru nekā ar saviem priekšniekiem. Pirmām kārtām, abiem patika pasaule: viņi neuzskatīja to par šaha dēli, uz kura notiek kosmiska spēle.
Atbilde bija rokā! Tā bija tepat blakus. Ja viņš piemiegtu acis un abi klusītēm kaut ko izdarītu ar bērnu, protams, neko ļaunu, jo visi ir Dieva bērni, ja tā padomā, pat Kroulijs un Antikrists, turklāt tas būtu saskaņā ar līguma garu, un tad pasaule būtu glābta, izpaliktu tā būšana ar pastardienu - no tās taču nevienam nebūs nekāda labuma, jo visiem taču zināms, ka beigās uzvarēs Debesis, un arī Kroulijam tas jāsaprot.
Jā. Un tad viss būs kārtībā.
Pie durvīm kāds klauvēja, lai gan uz tām bija uzkārta zīme SLĒGTS. Eņģelis nelikās dzirdam.
Divpusēja saziņa ar Debesīm Azirafalam nebija tik viegla kā cilvēkiem, kas negaida atbildi un gandrīz vienmēr ir pārsteigti, to saņemdami.
Nostūmis ar papīriem apkrauto rakstāmgaldu malā, eņģelis sarullēja izdilušo veikala paklāju, zem kura uz grīdas bija ar krītu uzvilkts aplis, bet visapkārt attiecīgās rindas no Kabalas. Viņš iededza septiņas sveces, svinīgi salika tās aplī un sāka kūpināt vīraku. Tas nebija obligāti, taču smarža bija jauka.
Nostājies apļa centrā, eņģelis sāka skaitīt Vārdus.
Nekas nenotika.
Viņš atkārtoja Vārdus.
Beigās no griestiem izšāvās zils gaismas stars, kas piepildīja apli. Atskanēja izglītotas būtnes balss:
- Tas esmu es, Azirafals.
- Mēs zinām, - balss atbildēja.
- Man ir svarīgi jaunumi! Es zinu, kur atrodas Antikrists! Varu nosaukt jums adresi un tā tālāk!
Iestājās klusuma bridis. Zilā gaisma mirgoja.
- Jā? - balss atkārtoja.
- Bet saprotiet, jūs varat visu... apturēt! Acumirklī! Palikušas vairs tikai dažas stundas! Jūs varat to apstādināt: tad nevajadzēs karot un visi būs glābti!
Azirafals neprātīgi smaidīja gaismai.
- Jā? - balss atkal novilka.
- Antikrists atrodas Tedfīldā, es zinu adresi...
- Labi pastrādāts, - balss skanēja stingi un truli.
- Nav nekādas vajadzības trešdaļu jūras pārvērst asinīs, un vispār, - Azirafals dedzīgi turpināja.
Beidzot ierunājusies, balss pauda aizkaitinājumu:
- Kāpēc gan ne?
Zem eņģeļa sajūsmas atvērās ledaina aiza, lai gan viņš centās šo sajūtu apslāpēt un saņemties.
- Nu, jūs gluži vienkārši varētu pārliecināties, ka...
- Azirafal, mēs tāpat uzvarēsim.
-Jā, bet...
- Mums jāsakauj tumšie spēki. Tu laikam to nesaproti. Galvenais nav izvairīties no kara, bet to uzvarēt. Mēs tik ilgi to gaidījām, Azirafal.
Eņģeļa prāts juta aukstumu. Viņš atvēra muti, lai teiktu: Vai tiešām jūs uzskatāt, ka būtu slikti novērst pasaules galu?, tomēr beigās pārdomāja.
- Skaidrs, - Azirafals drūmi novilka.
Pie durvīm kaut kas skrāpējās, un, ja viņš paskatītos, tad ieraudzītu apbružātu filca cepuri un seju, kas mēģina ieskatīties pa lodziņu virs durvīm.
- Tas nenozīmē, ka tu esi slikti strādājis, - balss turpināja. - Tu saņemsi uzslavu. Par labu darbu.
- Paldies, - Azirafals teica tik skābā balsī, ka no tās sarūgtu piens. - Laikam piemirsu par neaptveramo gudrību.
- Tā mums šķita.
- Vai drīkstu pajautāt, ar ko es runāju? - eņģelis painteresējās.
Balss atbildēja:
- Mēs esam Metatrons1.
- Nūja. Protams. Jā. Labi. Liels paldies. Paldies.
Eņģelim aiz muguras pastkastītes spraugā parādījās
acis.
- Un vēl, - balss nelikās mierā, - tu taču mums piebiedrosies, vai ne?
- Jā, nu, protams, nu jau būs vairāki gadu tūkstoši, kopš neesmu turējis liesmojošo zobenu... - Azirafals iesāka.
- Jā, mēs atceramies, - balss viņu pārtrauca, - nu tev būs laba izdevība atjaunot savas prasmes.
- Hm. Jā. Bet kāds būs kara cēlonis? - Azirafals pajautāja.
- Mūsuprāt, labs sākums būtu daudzu valstu savstarpēji kodoluzbrukumi.
- Jā. Tiešām iztēles bagāts gājiens, - Azirafals bezcerīgi novilka.
- Labi. Gaidīsim tevi personīgi, - balss sacīja.
- Labi. Vienīgi vispirms noskaidrošu dažus biznesa jautājumus, labi?
- Diez vai tas ir nepieciešams, - Metatrons atbildēja.
Azirafals saņēmās.
- Es tiešām jūtu, ka pašcieņas, lai neteiktu - pienākuma dēļ - man kā godājamam uzņēmējam..
- Jā, jā, - Metatrons īgni izmeta. - Sapratām. Tātad gaidām.
Gaisma kļuva blāvāka, taču nenodzisa. Eņģelis saprata, ka saziņas kanāls netiek aizvērts un viņam nebūs iespējas izgrozīties.
- Paklau! - Azirafals klusi iesaucās. - Vai te kāds ir?
Atbildes nebija.
Uzmanīgi jo uzmanīgi eņģelis pārkāpa pār apļa līniju un piezagās pie telefona. Atvēris piezīmju grāmatiņu, viņš uzgrieza numuru.
Pēc četriem signāliem klausulē kāds nokāsējās, tad pieklusa un beigās atskanēja relaksēta balss, it kā tā gulētu uz paklāja:
- Hallo! Antonijs Kroulijs klausās. Hm..
- Kroulij! - Azirafals vienlaikus čukstēja un kliedza. - Klausies! Man nav laika.
- Šobrīd es neesmu mājās, varbūt es guļu vai esmu aizņemts, vai vēl kaut kas...
- Aizveries! Klausies, ko teikšu! Tas ir Tedfīldā. Atradu grāmatā! Tev jāaptur...
-... pēc signāla, un es atzvanīšu. Čau!
- Es gribu parunāt tūlīt!
Klausulē skanēja signāls.
- Neāksties! Tas ir Tedfīldā! Tāpēc jau man bija dīvaina sajūta! Tev uz turieni jāaizbrauc un...
Azirafals aizklāja klausuli ar roku.
- Nolādēts! - pirmo reizi seštūkstoš gadu laikā viņš nolamājās.
Mieru, tikai mieru. Kroulijam taču ir divi telefoni, vai ne? Velns paliek velns. Azirafals šķirstīja telefonu grāmatu, gandrīz nomezdams to zemē. Augšā drīz zaudēs pacietību.
Beidzot otrais numurs bija rokā. Azirafals to uzgrieza. Kroulijs uzreiz pacēla klausuli, un tobrīd iešķindējās ari veikala zvans.
Nu jau velna balss skanēja skaļāk, jo acīmredzot pietuvināja klausuli mutei.
- ... pilnīgi nopietni. Hallo?
- Kroulij, tas esmu es!
- Mjā, - Kroulijs nepacietīgi novilka.
Pat tādā garastāvokli Azirafals juta, ka notiek kas nelāgs.