K e i t a M o s a
LABIRINTS
Autores piezīmes
Par vēsturi
Lai gan krusta karu princips kopš 11. gadsimta nogales bija svarīga viduslaiku kristiešu dzīves sastāvdaļa - un Ceturtajā krusta karā 1204. gadā, aplencot Zaru, krustneši vērsās pret saviem ticības brāļiem kristiešiem -, šī bija pirmā reize, kad izskanēja aicinājums uz Svēto karu pret kristiešiem uz Eiropas zemes. Kataru vajāšana noveda taisnā ceļā pie Inkvizīcijas dibināšanas 1233. gadā dominikāņu - Melno brāļu - aizbildnībā.
Lai kādi motīvi būtu pamudinājuši katoļu Baznīcu un dažus no krusta kara laicīgajiem vadoņiem, piemēram, Simonu de Monforu, krusta karš pret albiģiešiem savā būtībā bija okupācijas karš un iezīmēja pagrieziena punktu Francijas vēsturē. Tas iznīcināja Dienvidu neatkarību, daudzas tradīcijas, ideālus un ieražas.
Tieši tāpat kā apzīmējums "katari", viduslaiku dokumentos netika lietots arī jēdziens "krusta karš". Armija tika dēvēta par "Leģionu" jeb
Langedokas viduslaiku dialektā par l'Ost. Taču, ta kā mūsdienās tiek lietoti abi apzīmējumi, vietumis izmantoju tos skaidrības labad.
Par valodu
Viduslaikos langue d'Oc dialektā, no kā savu nosaukumu aizguvis Langedokas novads, jeb oksitāņu valodā runāja Dienvidfrancijā no Provansas līdz Akvitānijai. Šo valodu lietoja arī kristīgajā Jeruzalemē, zemēs, ko krustneši bija okupējuši kopš 1099. gada, kā arī dažviet Spānijas un Itālijas ziemeļos. Tuvu radniecīga tai ir provansiešu un katalāņu valoda.
13. gadsimtā langue d'oil dialekts - mūsdienu franču valodas priekštecis - skanēja tagadējās Francijas ziemeļu novados.
1209. gadā sākās ziemeļnieku iebrukums Dienvidos, un franču baroni uzspieda savu valodu iekarotajam apvidum. Kopš 20. gadsimta sākuma notiek oksitāņu valodas atdzimšana, ko vada rakstnieki, dzejnieki un vēsturnieki, to vidū Renē Nejī, Zans Divernuā, Deodā Rošē, Mišels Rokbērs, Anne Brenona, Klods Martī un citi. Šī romāna tapšanas laikā viduslaiku citadeles Karkasonas sirdī - La Citē - darbojas bilingvāla oksitāņu/franču skola, uz ceļa zīmēm līdzās franču valodā rakstītajiem pilsētu un reģionu nosaukumiem parādās arī uzraksti oksitāņu valodā.
Lai nošķirtu Dienvidu iedzīvotājus no franču iebrucējiem, romānā Labirints esmu attiecīgi lietojusi franču un oksitāņu valodu.
Dzeja un sakāmvārdi ir no abata Pjēra Trinkjē krājuma Proverbes & Dictons de la langue d'Oc un no 33 Chants Populaires du Languedoc.
Viduslaiku rakstība, protams, neizbēgami atšķiras no mūsdienu rakstības. Konsekvences labad esmu izmantojusi Andrē Lagarda oksi- tāņu-franču vārdnīcu La Plaruļueta.
Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus. Jāņa evaņģēlijs, 8:32
Lhistoīre est un roman qui a ete, le roman est une histoire cļui aurait pu etre. Vēsture ir romāns, kas risinājies īstenībā, romāns ir vēsture, kas būtu varējusi būt. E. un Ž. de Gonkūri
Ten perdu, jhamai se recobro. Zaudētais laiks vairs nav atgūstams. Viduslaiku oksitāņu sakāmvārds
.
PROLOGS
.
I
Sularakas virsotne Sabartē kalni Dienvidrietumu Francija
Pirmdiena, 2005. gada 4. jūlijs
Asiņu strūkliņa rit lejup pa viņas delma bālo iekšpusi, līdzīga sarkanai šuvei uz baltas piedurknes.
Sākumā Alise notur to par mušu un neliekas ne zinis. Izrakumu laikā kukaiņi ir ierasts traucēklis, un augstāk kalnā, kur strādā viņa, mušu nez kāpēc ir vairāk nekā galvenajā izrakumu vietā, kura atrodas zemāk. Tad asins lāse nopil viņai uz stilba un eksplodē kā raķete Gaja Foksa svētku vakarā.
Šoreiz viņa tomēr paskatās un ierauga, ka grieztā brūce elkoņa iekšpusē atkal atvērusies. Brūce ir dziļa un negrib dzīt. Alise nopūšas un ciešāk piespiež marli un plāksteri pie ādas. Tad nolaiza sarkano traipu no plaukstas locītavas, jo neviens taču neredz.
No cepures apakšas ir izspraukušās matu šķipsnas izkusušā brūna cukura krāsā. Viņa atglauž tās aiz ausīm un ar mutautu noslauka pieri, pirms ciešāk sasien zirgasti pakausī.
Vairs nespēdama koncentrēties, Alise pieceļas un izloka slaidās, saulē viegli iedegušās kājas. Ģērbusies džinsos ar nogrieztām starām, piegulošā baltā T kreklā bez piedurknēm, ar cepurīti galvā, viņa izskatās teju vai pēc pusaudzes. Agrāk tas viņu kaitināja. Tagad, kļūdama vecāka, viņa saprot, kas tā par priekšrocību - izskatīties jaunākai par saviem gadiem. Vienīgā greznumlieta ir smalkie, vizuļojošie sudraba auskari zvaigznīšu formā.
Alise atskrūvē ūdens pudeli. Ūdens ir silts, bet viņa ir pārāk izslāpusi, lai par to uztrauktos, un dzer lieliem malkiem. Lejā virs šosejas grubuļainā asfalta ņirb tveices dūmaka. Virs galvas plešas debesu bezgalīgā zilgme. Cikāžu koris, paslēpies sausās zāles ēnā, neapklust ne mirkli.
Pirenejos viņa ir pirmo reizi, taču jūtas tikpat kā mājās. Viņai ir stāstīts, ka Sabartē kalnu robotās virsotnes ziemā klāj sniegs. Pavasarī no savām paslēptuvēm plašajā klinšu klajā iznirst trauslas sārtas, gaiši violetas un baltas puķītes. Vasaras sākumā ganības ir zaļas, piebārstītas ar dzeltenām gundegām. Bet tagad saule ir varmācīgi saplacinājusi zemi, pārvērzdama zaļos toņus brūnajos. Skaista vieta, domā Alise, tomēr nez kāpēc tāda kā neviesmīlīga. Noslēpumu pilna vieta, kas redzējusi pārāk daudz un slēpusi pārāk daudz, lai gremdētos mierā.
Zemākajās nogāzēs, galvenajā nometnē, Alise redz kolēģus stāvam zem lielās brezenta nojumes. Viņa sazīmē Sīļu parastajās melnajās drānās. Un nobrīnās, ka viņi jau beiguši darbu. Pārtraukumam vēl ir par agru - taču visa komanda ir mazliet zaudējusi dūšu.
Darbs lielākoties ir rūpīgs un vienmuļš - rakt un kašāt, kataloģizēt un pierakstīt -, un pagaidām pūliņus nav attaisnojis nekas īpaši nozīmīgs. Viņi ir atraduši dažas agrīno viduslaiku podu un bļodu lauskas, pāris bultu uzgaļu no divpadsmitā gadsimta beigām vai trīspadsmitā gadsimta sākuma, bet joprojām ne pēdu no paleolīta apmetnes, kas ir galvenais izrakumu mērķis.
Alise jūt kārdinājumu doties lejup pie draugiem un kolēģiem un tikt pie kārtīga apsēja. Brūce smeldz, kāju ikri jau sāp no tupēšanas. Plecu muskuļi saspringuši. Taču viņa zina: ja tagad apstāsies, tad zaudēs pēdējo sparu.
Jācer, ka viņai beidzot uzsmaidīs laime. Pirms kāda laika Alise ir pamanījusi kaut ko spīdam zem liela akmens, kas slienas kalna nogāzē tik akurāts, it kā to tur būtu saudzīgi novietojusi milža roka. Lai gan viņa nevar saredzēt, kas tas par priekšmetu, nedz arī noteikt, cik liels tas ir, viņa ir rakusi visu rīta cēlienu un, jādomā, drīz tiks tam klāt.
Viņa saprot, ka vajadzētu kādu pasaukt. Vai vismaz pateikt par atradumu Sīlai, savai labākajai draudzenei, izrakumu vadītāja vietniecei. Alisei nav arheoloģes izglītības, viņa ir tikai brīvprātīgā un pavada kādu daļu vasaras brīvlaika, darīdama kaut ko jēdzīgu. Taču šī viņai ir pēdējā diena izrakumos, un viņa vēlas sevi apliecināt. Ja tagad viņa aizies uz galveno nometni un pateiks, ka ir kaut ko atradusi, piedalīties gribēs visi, un tas vairs nebūs viņas atklājums.
Nākamajās dienās un nedēļās Alise atskatīsies uz šo mirkli. Atcerēsies, kāda bija gaisma, atcerēsies asiņu un putekļu metālisko garšu mutē un prātos par to, cik gan citādi viss varētu būt bijis, ja viņa būtu nolēmusi iet, nevis palikt. Ja viņa būtu spēlējusi pēc noteikumiem.