Alaīsa krampjaini norija siekalas. Ko Gijems bija izdarījis? Viņa nesaprata, ko domāt. Par spīti dusmām, nespēja piespiest sevi apsūdzēt vīru.
- Fransuā, - viņa sacīja. - Tevs atdeva grāmatu Fransuā.
Oriānas acīs pavīdēja apjukums un nozuda tikpat ātri, kā parādījies.
- Labi. Bet es tevi brīdinu, māsa, - ja tu melo, tad nožēlosi. - Viņa apcirtās un devās uz durvīm.
- Uz kurieni tu ej?
- Parādīt pēdējo godu tēvam, kur tad vēl? Bet pirms tam es gādāšu, lai tu droši tiec līdz savam kambarim.
Alaīsa pacēla galvu un ieskatījās māsai acīs. - Tas nav nepieciešams.
- O, tas ir pilnīgi nepieciešams. Ja Fransuā nevarēs man palīdzēt, es vēlēšos atkal runāt ar tevi.
Gijems pastiepa roku uz Alaīsas pusi. - Viņa melo! Es neesmu darījis neko nosodāmu.
- Tas, ko tu esi vai neesi darījis, Gijem, mani vairs neskar, - Alaīsa atteica. - Tu zināji, ko dari, kad gulēji ar viņu. Tagad liec man mieru.
Augsti paceltu galvu Alaīsa devās pa gaiteni uz savu kambari, viņai sekoja Oriāna un Ziranda.
- Es drīz atgriezīšos. Tiklīdz būšu runājusi ar Fransuā.
- Kā vēlies.
Oriāna aizvēra durvis. Pēc mirkļa apstiprinājās Alaīsas bažas - durvīs apgriezās atslēga. Viņa dzirdēja Gijemu strīdamies ar Oriānu.
Alaīsa aizspieda ausis. Centās izraidīt no prāta indes pilnās, greizsirdību raisošās ainas. Tomēr nespēja nedomāt par Gijemu un Oriānu, kas guļ viens otra skavās, nespēja atvairīt domu par to, ka Gijems čukstējis viņas māsai tos pašus maigos vārdus, ko teicis viņai un ko viņa, līdzīgi pērlēm, glabājusi pie savas sirds.
Alaīsa piespieda drebošo plaukstu pie krūtīm. Sirds strauji sitās, apjukusi un nodota.
Nedomā par sevi.
Alaīsa atvēra acis un nolaida rokas gar sāniem, izmisumā sažņaugusi dūres. Nedrīkstēja ļauties vājumam. Ja viņa būs vāja, Oriāna atņems viņai visu, kam ir vērtība. Laiks nožēlai un apsūdzībām pienāks vēlāk. Tagad svarīgāks par aizlauzto sirdi bija tēvam dotais solījums glabāt grāmatu. Lai cik grūti tas būtu, Gijems bija jāizmet no prāta. Alaīsa bija ļāvusi ieslēgt sevi kambarī tikai divu vārdu dēļ, ko bija pateikusi Oriāna. Trešā grāmata. Oriāna bija jautājusi, kur māsa paslēpusi trešo grāmatu.
Alaīsa piesteidzās pie apmetņa, kas joprojām karājās uz krēsla atzveltnes, un aptaustīja oderes malu.
Grāmatas tur vairs nebija.
Alaīsa saļima krēslā, dziļa izmisuma pārņemta. Simeona grāmata bija pie Oriānas. Drīz viņa uz?inās, ka Alaīsa ir melojusi, teikdama, ka grāmata atrodas pie Fransuā. Un atgriezīsies.
Bet kas noticis ar Esklarmondu?
Alaīsa aptvēra, ka aiz durvīm vairs neskan Gijema balss.
Vai viņi abi ir kopā?
Viņa nesaprata, ko domāt. Un tas arī nebija svarīgi. Gijems bija nodevis viņu vienreiz. Un nodos vēl. Ievainotās jūtas vajadzēja ieslēgt sāpošajā sirdī. Un tikt ārā, kamēr vēl ir izdevība.
Alaīsa atārdīja lavandas maisiņu, izņēma pergamentu ar Skaitļu grāmatas norakstu un pēdējo reizi pārlaida skatienu kambarim, kuru bija uzskatījusi par savām mājām uz mūžu.
Viņa zināja, ka neatgriezīsies.
Sirdij kāpjot kaklā, viņa piegāja pie loga un palūkojās pār jumtu. Vienīgā iespēja bija - tikt prom, iekams atgriezusies Oriāna.
Oriāna nejuta neko. Sveču gaismas mirgā viņa stāvēja pie katafalka un nolūkojās uz tēva līķi.
Likusi pavadoņiem aiziet, Oriāna pieliecās, it kā grasītos noskūpstīt tēva pieri. Viņas roka uzgūla tēva plaukstai, un viņa manīgi novilka labirinta gredzenu tēvam no īkšķa, nespēdama noticēt, ka Alaīsa bijusi tik stulba un atstājusi to šeit.
Oriāna izslējās un noglabāja gredzenu kabatā. Sakārtoja pārsegu, palocīja ceļus pie altāra, pārmeta krustu un devās meklēt Fransuā.
60. nodala
pakāpusies uz sola, Alaīsa izrāpās uz palodzes. Galva reiba, iedomājoties vien, kas tagad būs jādara.
Tu nokritīsi.
Un, ja ari nokritīs, - kāda tam tagad nozīme? Tevs bija miris. Gijems zaudēts. Beigu beigās bija izrādījies, ka tēvs pilnīgi pareizi vērtējis viņas vīra dabu.
Ko vēl es varu zaudēt ?
Dziļi ievilkusi elpu, Alaīsa piesardzīgi laidās lejup pār palodzi, līdz labā pēda sataustīja dakstiņus. Murminādama lūgšanu, viņa palaida rokas vaļā un krita. Kājas ar klusu būkšķi atsitās pret jumtu un tūdaļ sāka slīdēt. Viņa ripoja lejup pa dakstiņiem, izmisīgi pūlēdamās kaut kur ieķerties. Plaisās starp dakstiņiem vai mūri, lai tikai varētu apturēt kritienu.
Likās, viņa krīt veselu mūžību. Pēkšņi kaut kas viņu stipri parāva un Alaīsa apstājās. Brunču mala bija aizķērusies aiz naglas un apturējusi viņu. Viņa gulēja, neuzdrošinādamās pakustēties. Audums bija nospriegots līdz pēdējam. Tas gan bija labs un stiprs, taču tagad nostiepts kā bungu āda, kuru katru mirkli gatavs plīst.
Alaīsa paskatījās augšup uz naglu. Pat ja varētu tik augstu aizsniegties, vajadzētu abas rokas, lai izbrīvētu audumu, kurš vairākas reizes aptinies ap metāla stienīti. Tas bija pārāk bīstami. Atlika vienīgi atstāt šeit apmetni un mēģināt uzrāpties uz jumta, kas pievienojās Chāteau Comtal ārējā mūra rietumu malai. Tur būs jāizspraucas cauri koka nocietinājumu statņiem. Spraugas starp tiem bija šauras, bet Alaīsa bija tieviņa. Vajadzēja mēģināt.
Vairīdamās no straujām kustībām, Alaīsa pasniedzās augšup un vilka audumu, līdz tas sāka plīst. Viņa ieplēsa to vispirms vienā malā, tad otrā, līdz brunčos bija izplēsts četrstūris. Atstājusi šo skrandiņu uz naglas, viņa atkal bija brīva.
Tad Alaīsa sāka rāpties augšup, vispirms ar vienu ceļgalu, tad ar otru. Sviedri lāsoja uz deniņiem un krūšu dobītē, kur bija paslēpts pergaments. Raupjie dakstiņi nobrāza ādu.
Pamazām viņa virzījās tālāk, līdz sasniedza ambans.
Alaīsa izstiepa rokas uz satvēra koka statņus, kas turējās ļoti stingri. Viņa pievilka klāt ceļgalus un tagad tupēja uz jumta, iespiesta kaktiņā starp nocietinājumiem un pils mūri. Sprauga bija šaurāka, nekā viņa cerējusi, - vīrieša plaukstas dziļumā un triju plaukstu platumā. Alaīsa izstiepa labo kāju, tupēdama uz saliektas kreisās, lai atbalsts būtu drošs. Soma ar labirinta pergamentu norakstiem svārstījās šurpu turpu un traucēja, tomēr viņa neatlaidās.
Tikusi cauri spraugai un nelikdamās zinis par nobrāzumiem, viņa steigšus uzslējās kājās un sāka iet pa nocietinājumu mūra malu. Viņa zināja, ka sargi nenodos viņu Oriānai, tomēr vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt prom no pils un sasniegt Sant-Nasarī katedrāli.
Pārliecinājusies, ka lejā neviena nav, Alaīsa naski rāpās lejā pa virvju kāpnēm. Lecot lejup no pēdējā šķērša, potītes saļodzījās un viņa pakrita uz muguras, aizsitoties elpai.
Viņa paraudzījās uz kapelu. Ne vēsts no Oriānas vai Fransuā. Turēdamās tuvu mūriem, Alaīsa gāja caur staļļiem un mirkli apstājās pie Tatū steliņģa. Izmisīgi gribējās dzert, gribējās padzirdīt izslāpušo ķēvi, taču ūdens mazumiņš bija paredzēts vienīgi karazirgiem.
Ielās drūzmējās bēgļi. Alaīsa aizsedza muti ar piedurkni, lai nejustu ciešanu un slimības dvaku, kas, līdzīgi miglai, vēlās pa ielām. Ievainoti vīri un sievas, pajumti zaudējušie ar bērniem uz rokām uzlūkoja viņu bezcerības pilnām acīm, kad viņa steidzās garām.
Laukums Sant-Nasarī katedrāles priekšā bija ļaužu pilns. Atskatījusies, lai redzētu, vai neviens viņai neseko, Alaīsa atvēra durvis un ielavījās iekšā. Jomā gulēja bēgļi. Savā izmisumā tie nepievērsa viņai nekādu uzmanību.