Uz galvenā altāra dega sveces. Alaīsa steidzās pa ziemeļu transeptu uz nomaļo sānu kapelu ar mazu, vienkāršu altāri; turp viņu bija aizvedis tēvs. Viņai no ceļa muka peles, ar sīkajiem nadziņiem skripstināda- mas akmens plātnes. Nometusies ceļos, Alaīsa pasniedzās aiz altāra, kā bija ierādījis tēvs, un pārvilka ar pirkstiem pār mūri. Pār kailo plaukstu pārskrēja iztraucēts zirneklis un nozuda.
Atskanēja kluss klikšķis. Lēnām, piesardzīgi Alaīsa aizvilka no mūra akmeni un pabīdīja to sāņus, tad iebāza roku pieputējušā iedobumā. Atradusi garu, tievu atslēgu, kura, sen nelietota, bija samelnējusi aiz vecuma, viņa ielika to režģoto koka durtiņu slēdzenē. Eņģes iečīkstējās, koka mala skrāpējās gar akmens grīdu.
Alaīsa skaidri juta tēva klātbūtni. Un iekoda lūpā, lai nesāktu raudāt.
Tagad tu viņa labā vari darīt tikai šo.
Alaīsa izņēma no paslēptuves lādīti, kā bija redzējusi rīkojamies tēvu. Ta bija vienkārša, bez rotājumiem, ne lielāka par dārglietu šķirstiņu, ar nesarežģītu slēdzi. Viņa pacēla vāku. Iekšā gulēja aitādas tarba - tāpat kā toreiz, kad tēvs bija parādījis viņai šo vietu. Viņa atviegloti uzelpoja, tikai tagad aptverdama, cik ļoti baidījusies, ka šeit pirms viņas varētu būt bijusi Oriāna.
Apzinādamās, cik maz ir laika, Alaīsa steigšus paslēpa grāmatu azotē un sakārtoja visu tā, kā bijis iepriekš. Ja Oriāna vai Gijems zina par slēptuvi, tad vismaz aizkavēsies ilgāk, domādami, ka lādīte vēl ir savā vietā.
Uzvilkusi galvā kapuci, viņa izskrēja caur baznīcu, atgrūda vaļā smagās durvis un tūdaļ iekļuva ciešanu plosīto ļaužu pūlī, kas bezmērķīgi malās pa laukumu. Strauji izplatījās sērga, kas bija aizrāvusi nāvē viņas tēvu. Ielu malās mētājās trūdoši līķi - aitas, kazas, pat govis, un visapkārt izplatījās smirdoņa.
Alaīsa aptvēra, ka iet uz Esklarmondas māju. Nebija pamata cerēt, ka tagad Esklarmonda būs tur, ja jau nebija pārnākusi pirms vairākām dienām, taču Alaīsa nezināja, kur citur lai iet.
Gandrīz visas mājas dienvidu cļuartier bija aizslēģotas vai aiznaglotas ar dēļiem, arī Esklarmondas mājiņa tāpat. Alaīsa tomēr pieklauvēja pie durvīm.
- Esklarmonda.7
Viņa pieklauvēja vēlreiz. Paraustīja durvis, taču tās bija aizslēgtas. - Saijē?
Šoreiz viņa kaut ko izdzirda. Skrejošus soļus, aizšaujamās bultas troksni.
- Kundze Alaīsa?
- Saijē, paldies Dievam! Ātri, laid mani iekšā!
Durvis pavērās šaurā spraugā, un Alaīsa ieslīdēja mājā.
- Kur tu biji pazudis? - viņa jautāja, cieši apskāvusi zēnu. - Kas noticis? Kur ir Esklarmonda?
Alaīsa juta, ka viņas roku satver Saijē plaukstiņa. - Nāciet man līdzi.
Viņš ieveda Alaīsu aiz aizkara, mājas dibentelpā. Grīdā bija atvērta lūka. - Vai tu visu laiku biji šeit? - viņa jautāja. Ieskatījusies tumsā, ieraudzīja, ka lejā, kāpņu galā, deg calelh. - Pagrabos? Vai mana māsa vēlreiz…
- Ne jau viņa, - puisēns drebošā balsī atteica. - Nāciet, kundze.
Alaīsa kāpa lejup pirmā. Saijē atāķēja krampīti, un lūka viņiem virs
galvas aizkrita ciet. Viņš rāpās lejup un, izlaidis dažus pēdējos šķēršus, nolēca uz klona.
- Uz turieni.
Pa drēgnu eju viņš aizveda Alaīsu pie mazas, sienā izkaltas nišas un pacēla lampu augstāk. Alaīsa ieraudzīja Esklarmondu, kas nekustīgi gulēja zvērādu un segu kaudzē.
- Nē! - viņa izdvesa un metās Esklarmondai klāt.
Galva viņai bija apsaitēta. Alaīsa mazliet pacēla saites un piespieda plaukstu sev pie mutes. Esklarmondas kreisā acs bija sarkana, pārvil- kusies ar asiņu plēvīti. Uz brūces bija svaigs apliekamais, taču āda ap sašķaidīto dobumu nokarājās lēveros.
- Vai jūs varat viņai palīdzēt? - Saijē jautāja.
Alaīsa pacēla segu. Viņai kļuva nelabi. Esklarmondas krūtis klāja sarkanas apdegumu brūces, āda nokrāsojusies dzelteni melna, kur pie tās turēta liesma.
- Esklarmonda, - viņa čukstēja, pieliekusies draudzenei tuvu klāt. - Vai tu mani dzirdi? Ta esmu es, Alaīsa. Kas tev to nodarījis?
Likās, Esklarmondas sejā kaut kas sakustas. Lūpas tikko manāmi pavērās. Alaīsa pievērsās Saijē. - Kā tu nonesi viņu te lejā?
- Palīdzēja Gastons un viņa brālis.
Alaīsa atkal palūkojās uz izmocīto sievieti guļvietā. - Kas ar viņu noticis, Saijē?
Puisēns papurināja galvu.
- Viņa tev neko nav teikusi?
- Viņa… - Pirmo reizi Saijē savaldība sagrīļojās. - Viņa nevar parunāt… mēle…
Alaīsa nobālēja kā krīts. - Nē! - viņa šausmās nočukstēja. Tad saņēmās un klusu palūdza: - Izstāsti man, ko zini.
Esklarmondas labad viņiem abiem vajadzēja būt stipriem.
- Kad uzzinājām, ka Bezjē ir kritusi, Menina bažījās, ka intendants Peletjē pārdomās un neļaus jums vest Triloģiju Harifam.
- Viņai bija taisnība, - Alaīsa drūmi noteica.
- Menma zināja, ka jūs mēģināsiet viņu pierunāt, taču domāja, ka intendants Peletjē paklausīs vienīgi Simeonam. Es negribēju, lai viņa iet uz turieni, - Saijē žēli sacīja, - bet viņa tik un tā devās uz jūdu cļuartier. Es sekoju, bet, lai viņa mani nepamanītu, diezgan tālu atpa- liku, tāpēc mežā pazaudēju viņu no acīm. Man kļuva bail. Nogaidīju līdz saulrietam, bet tad iedomājos, ko viņa teiks, ja pārnāks mājās un neatradīs mani, tāpēc gāju atpakaļ. Un tad es… - Zēns apklusa, bālajā sejiņā kvēloja dzintarainās acis. - Es uzreiz sapratu, ka tā ir viņa. Bija saļimusi pie vārtiem. Kājas asiņainas, it kā viņa būtu mērojusi garu ceļu. - Saijē pacēla acis. - Gribēju iet pie jums, kundze, bet neuzdrīkstējos. Ar Gastona palīdzību nonesu viņu šeit, pagrabā. Centos atcerēties, kā rīkotos viņa, kādas zāles lietotu. - Viņš paraustīja plecus. - Darīju visu, ko spēju.
- Tu visu esi izdarījis pilnīgi pareizi, - Alaīsa dedzīgi sacīja. - Esklar- monda ļoti leposies ar tevi.
Abu uzmanību piesaistīja sakustēšanās guļvietā. Viņi tūdaļ pagriezās turp.
- Esklarmonda, - Alaīsa sacīja, - vai tu mani dzirdi? Mēs abi esam šeit. Tu esi pilnīgā drošībā.
- Viņa grib kaut ko pateikt.
Alaīsa redzēja drudžaini kustamies draudzenes rokas. - Man liekas, viņa lūdz pergamentu un tinti.
Ar Saijē palīdzību Esklarmondai izdevās uzvilkt rakstu zīmes.
- Man šķiet, te rakstīts - Fransuā, - Alaīsa teica, raukdama uzacis.
- Ko tas nozīmē?
- Nezinu. Varbūt viņš var palīdzēt. Paklausies, Saijē. Man ir sliktas ziņas. Nav gandrīz nekādu šaubu, ka Simeons ir gājis bojā. Mans tēvs - arī mans tēvs ir miris.
Saijē satvēra viņas roku - tik sirsnīgi, ka Alaīsai acīs sariesās asaras.
- Man bezgala žēl.
Alaīsa iekoda lūpā, lai neapraudātos. - Tāpēc viņa dēļ un arī Simeona un Esklarmondas dēļ man jātur dotais vārds un jātiek pie Harifa. Man ir… - viņa sastomījās atkal. - Diemžēl pie manis ir tikai Vārdu grāmata. Simeona grāmata ir pazudusi.
- Bet intendants Peletjē atdeva to jums!
- To paņēma mana māsa. Mans vīrs ielaida viņu mūsu kambarī. Viņš… viņš ir atdevis savu sirdi manai māsai. Viņam vairs nevar uzticēties, Saijē. Tāpēc es nedrīkstu atgriezties pilī. Tagad, kad tēvs ir miris, viņus neapturēs nekas.
Saijē paskatījās uz vecomāti, tad atkal uz Alaīsu.
- Vai viņa paliks dzīva? - zēns klusu jautāja.
-Viņas ievainojumi ir smagi, Saijē. Kreisā acs ir neredzīga, bet… iekaisuma nav. Gars viņai ir stiprs. Viņa atlabs, ja vien pati gribēs.