Zēns pamāja ar galvu, pēkšņi kļuvis daudz vecāks par saviem vienpadsmit gadiem.
- Bet ar tavu atļauju, Saijē, es paņemšu Esklarmondas grāmatu.
Mirkli šķita, ka puisēnu tomēr uzveiks asaras. - Arī tā grāmata ir
zaudēta, - viņš pēdīgi izdvesa.
- Nē! - Alaīsa iesaucās. - Kā?
- Tie, kas to nodarīja… tie atņēma viņai grāmatu. Menina nesa to līdzi uz jūdu quartier. Redzēju, kā viņa izņem to no paslēptuves.
- Viena vienīga grāmata, - Alaīsa teica, pati būdama tuvu asarām. - Tad mēs esam pagalam. Viss ir bijis veltīgi.
Nākamās piecas dienas viņu dzīve bija savāda.
Pēc tumsas iestāšanās Alaīsa un Saijē uz maiņām izgāja ielās. Tūdaļ kļuva skaidrs, ka no Karkasonas nav iespējams izkļūt nepamanītiem. Aplenkuma loks bija necaurejams. Sardze stāvēja pie katrām sāndur- vīm, pie katriem vārtiem, pie katra torņa - kā ciešs vīru un tērauda gredzens ap cietoksni. Dienu un nakti katapultas apšaudīja mūrus, un Citadeles iemītnieki vairs nesaprata, vai dzird akmeņu dārdus vai tikai to atbalsi savā galvā.
Varēja uzelpot, atgriežoties vēsajās, mitrajās pagrabu ejās, kur laiks stāvēja uz vietas un nebija ne nakts, ne dienas.
61. NODALA
Gijems stāvēja Cour d'Honneur lielās gobas paēnā.
Sitē abata vārdā Osēras grāfs bija atjājis pie Porte Narbonriaise un piedāvājis drošu pavadību uz sarunām. Dzirdot šo negaidīto priekšlikumu, bija atgriezies vikontam Trankavelam piemītošais gaišais skatījums uz dzīvi. Tas bija redzams viņa sejā un stājā, kad viņš uzrunāja galmu. Viņa cerība un gara spēks mazliet iedvesmoja arī klausītājus.
Iemesli, kas likuši abatam mainīt nostāju, bija neskaidri. Krustneši netika uz priekšu, taču aplenkums ilga tikai mazliet vairāk par nedēļu, un tas nebija nekāds nopietnais laika sprīdis. Vai abata motīvi bija svarīgi? Vikonts Trankavels apgalvoja, ka ne.
Gijems tikpat kā neklausījās. Viņš bija sapinies paša austā tīklā un neredzēja nekādu glābšanās iespēju - ne ar vārdiem, ne ar zobenu. Viņš dzīvoja uz naža asmens. Alaīsa bija prom jau piecas dienas. Gijems bija neuzkrītoši nosūtījis meklētājus uz Citadeli un licis pārmeklēt Chāteau Comtal, taču nespēja izdibināt, kur Oriāna slēpj gūstekni. Viņš bija iekritis savas nodevības lamatās. Pārāk vēlu apjēdzis, cik pamatīgi visu sagatavojusi Oriāna. Ja viņš nepaklausīs Oriānas gribai, tad tiks apsūdzēts kā nodevējs un cietīs Alaīsa.
- Tatad, mani draugi, - Trankavels sacīja uzrunas noslēgumā, - kas dosies man līdzi?
Gijems juta, ka mugurā asi iebiksta Oriānas pirksts. Viņš spēra soli uz priekšu, nometās uz viena ceļa, uzlicis plaukstu uz zobena spala, un piedāvājās par pavadoni. Kad Reimons Rožē pateicīgi uzsita viņam uz pleca, Gijems kvēloja kaunā.
- Mēs jums ļoti pateicamies, Gijem. Un kas dosies līdzi jums?
Gijemam pievienojās vēl seši chevaliers. Starp tiem iespraucās
Oriāna un paklanījās vikontam.
- Messire, ar jūsu atļauju.
Kongosts nebija pamanījis vīriešu vidū savu sievu. Tumši nosarcis, viņš kaunā plivināja plaukstas, it kā gaiņātu no dārza vārnas.
- Ejiet prom, kundze, - viņš spalgā balsī stomījās. - Jums nepiedien te atrasties!
Oriāna nelikās viņu redzam. Trankavels pacēla roku un aicināja viņu tuvāk. - Ko jūs vēlaties sacīt, kundze?
- Piedodiet man, Messire, godātie chevaliers, draugi… vīrs. Ar jūsu atļauju un Dieva svētību arī es vēlos pieteikties šī uzdevuma veikšanai. Esmu zaudējusi tēvu un tagad, šķiet, arī māsu. Tadas bēdas ir smagi panest. Bet, ja vīrs man ļaus, ar šo soli es vēlos remdēt savu zaudējumu un apliecināt savu mīlestību pret jums, Messire. To būtu vēlējies mans tēvs.
Izskatījās, ka Kongosts grib tikai vienu - lai atveras zeme un aprij viņu. Gijems stāvēja nodurtām acīm. Vikonts Trankavels nespēja apslēpt pārsteigumu.
-Visu cieņu, kundze Oriāna, bet tā nav sieviešu darīšana.
- Tādā gadījumā es piesakos par brīvprātīgu gūstekni, Messire. Mana klātbūtne apliecinās jūsu godīgos nolūkus un skaidri rādīs, ka Karkasona sarunās ievēros visus noteikumus.
Mirkli padomājis, Trankavels pievērsās Kongostam. - Viņa ir jūsu sieva. Vai esat ar mieru, lai viņa izdara šo pakalpojumu mūsu lietas labā?
Zeans stomījās un braucīja sviedrainās delnas gar tuniku. Gribējās liegt atļauju, taču bija skaidrs, ka priekšlikums vikontam iepaticies.
- Es nevēlos neko citu kā vien pakalpot jums, - viņš nomurmināja.
Trankavels pievērsās Oriānai. - Jūsu nelaiķis tēvs, mans godātais draugs, lepotos ar to, ko jūs šodien darāt.
Oriāna paraudzījās viņā no tumšo skropstu apakšas. - Un, ar jūsu atļauju, vai drīkstu ņemt līdzi Fransuā? Arī, viņš, vienots ar mums visiem sērās par manu dārgo tēvu, priecāsies par izdevību pakalpot.
Gijems juta, kā rīklē kāpj žults, un nespēja noticēt, ka klausītājus pārliecina tas, kā Oriāna tēlo mīlošu meitu. Tomēr - tas viņus pārliecināja. Visi, atskaitot Oriānas vīru, raudzījās uz viņu ar apbrīnu. Gijems pavīpsnāja. Tikai viņi abi ar Kongostu zināja Oriānas īsto vērtību. Visus pārējos apbūra viņas skaistums un saldie vārdi. Iapat kā reiz Gijemu pašu.
Dziļa riebuma pārņemts, Gijems paskatījās turp, kur maliņā stāvēja Fransuā - bezkaislīgs, seja kā nevainojama maska.
- Ja jūs domājat, ka tas palīdzēs mūsu lietai, kundze, - vikonts Trankavels atbildēja, - tad es dodu jums tādu atļauju.
Oriāna pakniksēja vēlreiz. - Pateicos, Messire.
Vikonts sasita plaukstas. - Seglojiet zirgus!
Oriāna turējās Gijema tuvumā, jājot pa nopostīto zemi uz Nevērās grāfa telti, kur bija jānotiek sarunām. Tie Citadeles iemītnieki, kuriem vēl bija pieticis spēka uzrāpties uz mūriem, klusēdami stāvēja un noskatījās sūtņiem pakaļ.
Tiklīdz viņi iejāja nometnē, Oriāna nemanāmi novirzījās sāņus. Nelikdamās dzirdam zaldātu rupjības un nekaunīgos saucienus, viņa sekoja Fransuā caur telšu un krāsu jūru, līdz ieraudzīja Šartras zaļās un sudrabainās krāsas.
- Uz šejieni, kundze, - Fransuā klusu teica, rādīdams uz telti mazliet nomaļus no pārējām. Kad abi tai tuvojās, kareivji izslējās un ar pīķiem aizkrustoja telts ieeju. Viens no tiem pamāja Fransuā ar galvu.
- Pasaki savam kungam, ka ieradusies Karkasonas pils pārvaldnieka nelaiķa Peletjē meita, kundze Oriāna, kura lūdz audienci pie kunga Evrē.
Oriāna devās milzīgās briesmās. No Fransuā viņa zināja, cik cietsirdīgs un ātrs ir Evrē. Viņa spēlēja uz ļoti augstām likmēm.
- Kādā lietā? - sargkareivis jautāja.
- Mana kundze runās tikai ar pašu kungu Evrē.
Kareivis, mirkli vilcinājies, pieliecās ieejā un nozuda teltī. Pēc īsa brīža, parādījies atkal, ar mājienu aicināja abus nākt līdzi.
Pirmais skatiens uz Giju d'Evrē nekliedēja Oriānas bailes. Kad viņa iegāja teltī, Evrē stāvēja ar muguru pret ieeju. Viņš pagriezās, un bālajā sejā iegailējās krama pelēkas acis. Melnie mati bija ieeļļoti un franču manierē atsukāti no pieres. Viņš atgādināja vanagu, kas grasās uzbrukt medījumam.
- Kundze, esmu daudz par jums dzirdējis. - Balss bija mierīga, tomēr tajā skanēja tērauds. - Nebiju gaidījis, ka man būs tas gods sastapt jūs aci pret aci. Ko varu darīt jūsu labā?
- Ceru, ka mēs apspriedīsim jautājumu par to, ko es varu darīt jūsu labā, mans kungs, - viņa atbildēja.
Un nepaguva ne attapties, kad Evrē sakampa viņu aiz rokas locītavas.