- Iesaku nemētāties ar vārdiem, kundze Oriāna. Ar saviem Dienvidu zemnieku paņēmieniem jūs šeit tālu netiksiet. - Oriāna juta, kā Fransuā viņai aiz muguras cenšas savaldīties. - Vai jums ir kādas ziņas - jā vai nē? Runājiet!
Oriāna nezaudēja dūšu. - Ta nav labi izturēties pret cilvēku, kas atvedis jums to, pēc kā jūs kārojat visvairāk, - viņa sacīja, raudzīdamās Evrē acīs.
Evrē pacēla roku. - Drīzāk vajadzētu izsist no jums šīs ziņas ar sišanu, nevis gaidīt un tērēt laiku.
Oriāna nenovērsās. - Tadā gadījumā jūs uzzinātu tikai daļu no tā, kas man sakāms, - viņa teica tik mierīgi, cik vien spēdama. - Jūs esat veltījis daudz spēku Labirinta Triloģijas meklēšanai. Es varu dot jums to, ko vēlaties.
Evrē brīdi urbās viņā ar skatienu, tad nolaida roku.
- Jāatzīst, kundze Oriāna, drosmes jums netrūkst. Redzēsim, vai jums pietiek arī gudrības.
Viņš uzsita knipi, un kalps atnesa paplāti ar vīnu. Oriānai pārāk stipri drebēja rokas, lai varētu paņemt biķeri.
- Nē, pateicos, mans kungs.
- Kā vēlaties, - Evrē sacīja un pamāja, lai viņa apsēžas. - Ko jūs gribat, cienītā kundze?
-Ja atdošu jums to, ko meklējat, tad vēlos, lai jūs, atgriežoties mājās, ņemat mani līdzi uz Ziemeļiem. - Pēc Evrē sejas izteiksmes Oriāna redzēja, ka beidzot ir izdevies viņu pārsteigt. - Kā savu sievu.
-Jums jau ir vīrs, - Evrē teica, pār viņas galvu skatīdamies uz Fransuā un gaidīdams apstiprinājumu. - Trankavela skrīveris, cik esmu dzirdējis. Vai tā nav?
Oriāna nenovērsdamās skatījās viņam acīs. - Man ļoti žēl, taču mans vīrs ir miris. Gājis bojā pils mūros, pildīdams savu pienākumu.
- Izsaku līdzjūtību par jūsu zaudējumu. - Evrē salika kopā garo, tievo pirkstu galus, izveidodams no plaukstām mājiņu. - Šis aplenkums vēl var ilgt gadiem. Kāpēc jūs esat tik droša, ka es došos atpakaļ uz Ziemeļiem?
- Kungs Evrē, es uzskatu, - Oriāna sacīja, rūpīgi izraudzīdamās vārdus, - ka jūs šeit atrodaties tikai ar vienu mērķi. Ja ar manu palīdzību jums izdosies panākt cerēto ātri, tad es neredzu iemeslu, kura dēļ jūs vēlētos kavēties Dienvidos ilgāk nekā noliktās četrdesmit dienas.
Evrē skopi pasmaidīja. - Jūs neticat sava kunga Trankavela pārliecināšanas spējām?
- Ar visu cieņu pret tiem, zem kuru karoga jūs soļojat, mans kungs, es neticu, ka godātā abata nolūks ir atrisināt šo stāvokli ar diplomātiskiem līdzekļiem.
Evrē nenovērsdamies skatījās viņā. Oriāna aizturēja elpu.
-Jūs prasmīgi izspēlējat savas kārtis, kundze Oriāna, - viņš pēdīgi noteica.
Viņa nolieca galvu, taču cieta klusu. Evrē piecēlās un tuvojās viņai.
- Es pieņemu jūsu priekšlikumu, - viņš sacīja, sniegdams Oriānai biķeri.
Šoreiz viņa to pieņēma.
- Ir vēl kas, mans kungs. Vikontam Trankavelam šeit līdzi ir kāds chevalier, vārdā Gijems di Mā. Mans māsasvīrs. Ja vien tas ir jūsu varā, būtu ieteicams spert soļus, lai ierobežotu viņa ietekmi.
- Uz visiem laikiem?
Oriāna papurināja galvu. - Viņam vēl var būt zināma loma mūsu plānos. Taču būtu ieteicams mazināt viņa ietekmi. Vikonts Trankavels ir ļoti labvēlīgi noskaņots pret viņu, un tagad, kad mans tēvs ir miris…
Evrē pamāja un ar žestu lika Fransuā atstāt telti. - Ta, kundze Oriāna, - viņš sacīja, līdzko abi bija palikuši divatā. - Nu vairs nekādas izlocīšanās. Sakiet, ko jūs piedāvājat.
62. nodala
- alaīsa! Alaīsa! Mostieties!
Kāds purināja viņu aiz pleciem. Tas bija dīvaini. Viņa sēdēja upes krastā sava slepenā, saules piemirdzētā klajumiņa mierā. Juta starp kāju pirkstiem vēso, svaigo ūdeni, saules liego pieskārienu vaigam. Sagaršoja Korbjēru stipro vīnu, ieelpoja aromātu, kas dvesmoja no siltās, baltās maizes, kuru viņa cēla pie lūpām.
Viņai līdzās zālē aizmidzis gulēja Gijems.
Pasaule bija tik zaļa, debesis tik zilas.
Viņa spēji uztrūkās no miega un apjēdza, ka joprojām atrodas pagrabu ejas drēgnajā pustumsā. Pār viņu bija noliecies Saijē.
-Jums jāmostas, kundze.
Alaīsa uzslējās sēdus. - Kas noticis? Kā jūtas Esklarmonda?
- Vikonts Trankavels ir saņemts gūstā.
- Saņemts gūstā, - viņa apstulbusi atkārtoja. - Kur? Kā?
- Runā, ka viņš nodots. Ļaudis stāsta, franči esot ievilinājuši viņu savā nometnē un tad ar spēku sagūstījuši. Citi saka, viņš esot padevies pats, lai glābtu Citadeli. Un…
Saijē aprāvās. Pat pustumsā Alaīsa redzēja, ka viņš nosarkst.
- Un - kas?
- Runā, ka vikontam līdzi bijuši kundze Oriāna un chevalier di Mā. Arī viņi nav atgriezušies.
Alaīsa piecēlās kājās. Paskatījās uz Esklarmondu, kura mierīgi gulēja. - Viņa atpūšas. Un bridi varēs iztikt bez mums. Ejam! Jānoskaidro, kas notiek.
Viņi žigli aizsteidzās pa eju un uzkāpa pa trepēm. Alaīsa atvēra lūku un uzvilka Saijē sev līdzi augšā.
Pilsētas ielas bija pārpildītas, pilnas ar apjukušiem ļaudīm, kas bezmērķīgi klīda šurpu turpu.
- Vai varat man pateikt, kas notiek? - Alaīsa uzsauca garām skrienošam vīrietim. Tas papurināja galvu un aizskrēja tālāk. Saijē saņēma Alaīsu aiz rokas un ievilka mazā namiņā ielas pretējā pusē.
- Gastons zinās.
Alaīsa iegāja viņam līdzi. Gastons un viņa brālis Ponss piecēlās, viņai ienākot.
- Kundze.
- Vai tas tiesa, ka vikonts Trankavels sagūstīts? - viņa jautāja.
Gastons pamāja ar galvu. - Vakarrīt ieradās Osēras grāfs, lai ierosinātu vikontam Trankavelam abata klātbūtnē tikties ar Nevērās grāfu. Vikonts turp devās ar nelielu svītu, kurā bija arī jūsu māsa. Kas notika pēc tam, nezina neviens. Vai nu mūsu kungs Trankavels ir padevies gūstā pats apmaiņā pret mūsu brīvību, vai arī ir ievilināts lamatās.
- Neviens nav atgriezies, - piebilda Ponss.
- Lai vai kā, cīņu nebūs, - Gastons klusu sacīja. - Garnizons ir padevies. Franči jau sagrābuši galvenos vārtus un torņus.
- Ko! - Alaīsa iekliedzās, neticīgi skatīdamās te vienā, te otrā. - Kādi ir padošanās noteikumi?
- Visiem pilsoņiem - katariem, jūdiem un katoļiem - tiek atļauts atstāt Karkasonu bez draudiem dzīvībai, līdzi ņemot tikai to, kas mugurā.
- Un nebūs pratināšanas? Nebūs dedzināšanas?
- Liekas, ne. Visi iedzīvotāji tiks izraidīti, bet viņiem nedarīs pāri.
Alaīsa atslīga krēslā, jo sāka ļimt ceļi.
- Un kundze Anjēze?
- Viņa kopā ar jauno princi tiks nogādāta Fuā grāfa aizbildnībā, ja vien atteiksies no visām sava dēla tiesībām. - Gastons noklepojās. - Man ļoti žēl, kundze Alaīsa, ka esat zaudējusi vīru un māsu.
- Vai kādam ir zināms mūsējo liktenis?
Ponss papurināja galvu.
-Jūs domājat - tā ir kāda viltība? - viņa ar uzsvaru noprasīja.
- To nevar zināt, kundze. Tikai tad, kad sāksies izceļošana, mēs redzēsim, vai franči prot turēt vārdu.
- Visiem jāiet prom pa vieniem vārtiem - Porte d'Aude, uz rietumiem no Citadeles, kad mijkrēslī sāks skanēt zvani.
- Tatad viss ir beidzies, - Alaīsa nočukstēja. - Citadele ir padevusies.
Vismaz mans tēvs nepiedzīvoja, ka vikonts krīt franču rokās.
- Esklarmondai kļūst ar katru dienu labāk, bet viņa vēl ir vārga. Vai drīkstu vēl vairāk izmantot jūsu labo sirdi un lūgt, lai pavadāt viņu prom no Citadeles? Tadu iemeslu dēļ, kurus neuzdrošinos izpaust, un arī Esklarmondas dēļ būs visgudrāk, ja mūs neredzēs kopā.