Gastons piekrītoši pamāja. - Jūs baidāties, ka tie, kas viņu tik smagi sakropļojuši, joprojām var viņu meklēt?
Alaīsa pārsteigta paraudzījās uz puisi. - Jā, - viņa atzinās.
- Tas man būs gods - palīdzēt jums, kundze Alaīsa. - Viņš tumši nosarka. - Jūsu tēvs… Viņš bija krietns vīrs.
Alaīsa pamāja. - Jā, tāds viņš bija.
Rietošās saules mirstošajiem stariem krāsojot Chāteau Comtal mūrus zvērojoši oranžā krāsā, pagalmā, gaiteņos un Lielajā zālē valdīja klusums. Viss bija pamests, tukšs.
Pie Porte d'Aude drūzmējās pārbiedētu, apjukušu ļaužu pūļi, katrs izmisīgi centās saredzēt savus mīļos un nesastapt nicīgos skatienus, ar kādiem viņos gluži kā zemākās būtnēs noraudzījās franču zaldāti, rokas turēdami pie zobenu spaliem, it kā tikai gaidītu ieganstu.
Alaīsa cerēja, ka ir gana labi maskojusies. Kājās viņai bija vīriešu zābaki, neērti, jo pārmēru lieli; neveikli sperdama soļus, viņa turējās pēc iespējas tuvāk vīrietim, kas gāja viņai pa priekšu. Ap krūtīm bija ciešs apsējs, lai tās izskatītos plakanas; aiz apsēja bija paslēptas grāmatas un pergamenti. Biksēs, kreklā un noplukušā salmenīcā viņa izskatījās pēc puišeļa. Mutē bija sabāzti oļi, lai mainītu sejas veidolu, mati apgriezti un pietriepti ar dubļiem, lai būtu tumšāki.
Ļaužu bars virzījās uz priekšu. Alaīsa gāja nodurtām acīm, lai nejauši neieskatītos sejā kādam, kurš varētu viņu pazīt un nodot. Tuvāk vārtiem izveidojās rinda. Vārtus apsargāja četri krustneši ar trulām, ļaunām sejām. Viņi apturēja cilvēkus, piespieda novilkt apģērba gabalus, lai pārliecinātos, vai nekas netiek slepus iznests no pilsētas.
Alaīsa ieraudzīja, ka sargi apturējuši Esklarmondas nestuves. Piespiedis pie mutes nēzdogu, Gastons skaidroja, ka viņa māte esot ļoti slima. Sargs pavilka sāņus nestuvju aizkaru un tūdaļ atkāpās. Alaīsa apslēpa smaidu. Viņa bija ielikusi nestuvēs puvušu gaļu, iešūtu cūkas pūslī, un aptinusi Esklarmondas kājas ar netīrām, asiņainām lupatām.
Sargs pamāja, lai viņi iet tālāk.
Saijē gāja krietni iepakaļ, kopā ar Senher un Na Kūzām un viņu sešiem bērniem. Arī Saijē mati bija ieziesti ar dubļiem, lai izskatītos tumšāki. Viņš nespēja noslēpt vienīgi acis, tāpēc viņam bija stingri piekodināts bez vajadzības nepacelt skatienu.
Rinda atkal pavirzījās uz priekšu. Mana kārta. Viņi bija vienojušies, ka Alaīsa izliksies nesaprotam, ja kāds viņu uzrunās.
Viņa gāja nodurtām acīm, pretodamās kārdinājumam pieskarties saitei ap krūtīm.
- Eh, toi!
Gaisu pāršķēla pīķis, un Alaīsa gatavojās triecienam, kuru tomēr nesaņēma. Toties zemē tika notriekta meitene, kas gāja viņai pa priekšu. Ta gramstījās pa dubļiem, meklēdama savu cepuri. Un pacēla izbiedēto seju pret sargkareivi.
- Canhdt.
- Ko viņa tur saka? - sargs nomurmināja. - No tās viņu valodas es nesaprotu ne vārda.
- Chien. Viņai tur esot kucēns.
Pirms kāds paguva atjēgties, kareivis bija izrāvis sunīti meitenei no rokām un uzdūris uz šķēpa. Meitenes drēbes nošķīda ar asinīm.
Meitene bija pārāk satriekta, lai spētu pakustēties. Alaīsa palīdzēja viņai piecelties kājās, mudināja iet, izveda caur vārtiem, valdīdama vēlēšanos atskatīties, kur ir Saijē. Drīz viņa jau bija ārpusē.
Tagad es viņus redzu.
Pakalnā, no kura pavērās skats uz vārtiem, stāvēja franču baroni. Nevis vadoņi, kuri, kā domāja Alaīsa, gaidīja, līdz visi būs aizvākušies un viņi varēs ieiet Karkasonā, bet gan bruņinieki, kas nesa Burgundi- jas, Nevērās un Šartras krāsas.
Rindas galvgalī, vistuvāk ceļam, varena sirma ērzeļa mugurā sēdēja garš, kalsns vīrietis. Par spīti garajai Dienvidu vasarai, āda viņam joprojām bija balta kā piens. Viņam līdzās zirgā sēdēja Fransuā. Un līdzās Fransuā Alaīsa pazina Oriānas sarkano tērpu.
Bet Gijema nebija.
Ej, ej tālāk un skaties zemē.
Alaīsa tagad atradās tiem tik tuvu, ka saoda seglu ādu un zirgu iemauktus. Oriānas acis ieurbās viņā kā divi nokaitēti iesmi.
Alaīsai pie delma pieskārās vecs vīrs ar skumjām, sāpju pilnām acīm. Viņam vajadzēja palīgu, lai tiktu lejup pa kraujo nogāzi. Alaīsa sniedza atbalstam plecu. Viņai bija uzsmaidījusi veiksme: no malas abi izskatījās kā mazdēls un vectēvs. Alaīsa pagāja Oriānai garām pašā acu priekšā un palika nepazīta.
Likās, ceļš ir bezgalīgs. Pēdīgi viņi sasniedza paēnu nogāzes pakājē, kur sākās līdzenums, meži un purvi. Alaīsas ceļabiedru atrada viņa dēls un vedekla. Viņa nošķīrās no ļaužu pulka un ielavījās mežā.
Tikusi prom no svešām acīm, Alaīsa izspļāva oļus. Vaigu iekšpuse bija nobrāzta un izžuvusi. Viņa paberzēja vaigus, lai remdētu nepatīkamo sajūtu. Tad noņēma cepuri un izlaida pirkstus caur spurainajiem matiem. Tie bija kā mitri salmi un durstīja skaustu.
Viņas uzmanību piesaistīja kliedziens pie vārtiem.
Nē, lūdzu. Lai tas nav viņš.
Viens no sargkareivjiem bija sagrābis aiz apkakles Saijē. Alaīsa redzēja, kā viņš spirinās, pūlēdamies izrauties. Zēns kaut ko turēja rokās. Mazu lādīti.
Alaīsas sirds apmeta kūleni. Viņa nedrīkstēja griezties atpakaļ, tāpēc nekādi nevarēja palīdzēt. Na Kūza strīdējās ar sargkareivi, un tas iesita sievietei pa galvu, atmuguriski notriekdams viņu zemē. Saijē izmantoja izdevību. Izrāvās no kareivja tvēriena un joņoja lejup pa nogāzi. Senher Kūza palīdzēja sievai piecelties kājās.
Alaīsa aizturēja elpu. Mirkli šķita, ka viss beigsies labi. Sargkareivis vairs nelikās zinis par Saijē. Taču tad Alaīsa izdzirda kliedzienus. Tur kliedza Oriāna, rādīdama uz Saijē, pavēlēdama sargiem viņu notvert.
Viņa ir pazinusi zēnu.
Tūdaļ sākās rosība. Divi sargi metās lejup pa nogāzi tvarstīt Saijē, taču viņš bija varens skrējējs. Ar ieročiem un bruņām apkārušies kareivji nejaudāja tikt līdzi vienpadsmit gadus vecajam puikam. Alaīsa domās mudināja Saijē, noraudzīdamās, kā viņš met cilpas un lec pār grambām, līdz sasniedz mežu.
Aptvērusi, ka zēns izslīd no rokām, Oriāna sūtīja tam pakaļ Fransuā. Viņa zirgs auļoja pa taku, pakaviem slīdot pa nogāzes izkaltušo zemi, un drīz panāca bēgli. Saijē iespruka pameža brikšņos, Fransuā bija viņam uz papēžiem.
Alaīsa saprata, ka Saijē skrien uz purvāju, kur Oda sazarojas vairākās pietekās. Zeme bija zaļa un atgādināja pavasara pļavu, taču patiesībā slēpa nāvējošas briesmas. Vietējie nemēdza tur staigāt.
Alaīsa uzrāpās koka zarā, lai varētu labāk saredzēt. Fransuā vai nu neaptvēra, kurp Saijē skrien, vai arī nepiešķīra tam nozīmi, jo iecirta zirgam sānos piešus un auļoja tālāk. Viņš nāk arvien tuvāk. Saijē paklupa un gandrīz nogāzās zemē, tomēr tūdaļ skrēja tālāk, mezdams līkločus pa biezokni, joņodams pa mellenājiem un dzelkšņiem.
Pēkšņi Fransuā iegaudojās dusmās, taču dusmas tūdaļ pārvērtās izbailēs. Zirga pakaļkājas bija iestigušas muklājā. Pārbiedētais dzīvnieks zviedza, spārdīdamies ar priekškājām. Visi izmisīgie pūliņi tikai paātrināja grimšanu akacī.
Fransuā metās ārā no segliem un mēģināja aizkulties līdz akača malai, bet grima arvien dziļāk, velti gramstīdamies pa dūņām, un pēdīgi saredzami palika vairs tikai pirkstu gali.
Iestājās klusums. Alaīsai šķita, ka pat putni mitējušies čivināt. Baidīdamās par Saijē, viņa nolēca no zara - un tieši šajā mirklī zēns parādījās atkal. Pelnu pelēku seju, sasprindzinājumā trīcošu apakšlūpu, taču - ar koka lādīti rokās.