- Es ievedu viņu purvā, - Saijē teica.
Alaīsa uzlika plaukstu zēnam uz pleca. - Zinu. Tas bija gudri darīts.
- Vai viņš arī bija nodevējs?
Alaīsa pamāja. - Liekas, tieši to mums centās pateikt Esklar- monda.
Viņa saknieba lūpas un nodomāja: par laimi, tēvs vairs neuzzināja, ka viņu nodevis Fransuā. Taču tad aizgainīja šo domu no prāta. - Bet saki jel, Saijē, kālab tu nēsā līdzi šo lādīti? Tas dēļ tu gandrīz zaudēji dzīvību.
- Menirui lika man to sargāt.
Saijē izpleta pirkstus pār lādītes vāku, līdz varēja uzspiest abām tā malām reizē. Atskanēja klikšķis, viņš pagrieza pamatni, un atklājās lēzena slepena atvilktne. No tās viņš izņēma drānas gabalu.
- Ta ir karte. Menina teica, tā mums būšot vajadzīga.
Alaīsa acumirklī saprata. - Tatad Esklarmonda ir izlēmusi, ka nedosies mums līdzi, - viņa aizžņaugtā balsī sacīja, cīnīdamās ar asarām, kas riesās acīs.
Saijē papurināja galvu.
- Bet kāpēc viņa to neteica man? Vai neuzticējās?
- Jūs nebūtu piekritusi viņu atstāt.
Alaīsa atbalstīja pakausi pret koka stumbru. Viņu satricināja tas, cik milzīgs ir uzdevums, kas tagad veicams. Viņa nezināja, kā bez Esklarmondas palīdzības atradīs spēku izdarīt to, kas jāizdara.
It kā nolasījis viņas domas, Saijē sacīja: - Es par jums rūpēšos. Un tas nebūs ilgi. Atdevuši Vārdu grāmatu Harifam, mēs atgriezīsimies un sameklēsim viņu. Si es atal es atal. - Notiks, kam jānotiek.
- Kaut mēs visi būtu tik gudri kā tu!
Saijē nosarka. - Lūk, uz kurieni mums jāiet, - viņš teica, rādīdams zīmējumā uz drānas. - Tas nav iezīmēts nevienā kartē, bet Menina dēvē to ciemu par Los Seresu.
Protams. Ne tikai sargātāju, bet arī vietas nosaukums.
- Vai redzat? Tas ir Sabartē kalnos.
Alaīsa pamāja ar galvu. - Jā, jā. Man šķiet, beidzot es visu redzu skaidri.
ATGRIEŠANĀS KALNOS
.
63. NODAĻA
Sabartē kalni
Piektdiena, 2005. gada 8. jūlijs
Odriks Bajārs sēdēja pie tumša, spoži pulēta koka galda savā mājā kalna ēnā.
Lielās istabas griesti bija zemi, grīdu klāja lielas flīzes sarkanās kalnu zemes krāsā. Viņš šeit nebija mainījis tikpat kā neko. Tik tālu no civilizācijas nebija ne elektrības, ne ūdensvada, ne automašīnu un telefonu. Vienīgo skaņu radīja pulksteņa tikšķi, skaitīdami laiku.
Uz galda stāvēja eļļas lampiņa, tagad jau nodzisusi. Tai blakus stikla kauss, gandrīz līdz malām pilns ar Guignolet, izplatīja telpā vieglu alkohola un ķiršu smaržu. Galda tālākajā galā uz misiņa paplātes stāvēja divas glāzes un neatkorķēta pudele ar sarkanvīnu, kā arī koka trauciņš ar gardiem cepumiem, pārsegtiem ar baltu linu drānu.
Bajārs bija atvēris slēģus, lai redzētu saullēktu. Pavasarī ciema nomales koki bija kā nosēti ar sudrabaini baltiem pumpuriem, no dzīvžogiem un ceļmalām pretī bikli raudzījās dzelteni un sārti ziediņi. Tagad krāsu bija atlicis maz, pelēcīgi zaļš lāsmoja vienīgi kalns, kura mūžīgajā tuvumā viņš tik ilgi dzīvojis.
Guļamtelpu no lielās istabas šķīra aizkars. Visu galasienu aizņēma šauri plaukti, tagad gandrīz tukši. Veca piesta ar stampiņu, dažas bļodas un kausi, pāris krūku. Arī grāmatas, gan viņa paša sarakstītās, gan tās dižās balsis, kas stāstīja par kataru vēsturi, - Delteijs, Divernuā, Neijī, Martī, Brenons, Rukets. Arābu filozofijas darbi atradās līdzās
senebreju tekstu tulkojumiem, seno un mūsdienu autoru monogrāfijām. Šajā vidē neiederīgās rindas ar kabatas formāta grāmatiņām aizpildīja vietu, ko reiz bija ieņēmušas zāles, ziedes un kaltēti ārstniecības augi.
Viņš bija sagatavojies gaidīt.
Bajārs pacēla glāzi pie lūpām un iedzēra krietnu malku.
Bet ja nu viņa neatnāks? Ja viņš nekad neuzzinās patiesību par tām pēdējām stundām?
Bajārs nopūtās. Ja viņa neatnāks, tad pēdējos šī garā ceļojuma soļus viņš būs spiests spert viens. Un tieši no tā viņš allaž bija baidījies.
64. NODAĻA
Ieblāzmojoties ausmai, Alise atradās dažus kilometrus uz ziemeļiem no Tulūzas. Apstājusies degvielas uzpildes stacijā, izdzēra divas tases karstas, saldas kafijas, lai nomierinātu nervus.
Alise vēlreiz pārlasīja vēstuli. Nosūtīta no Fuā trešdienas rītā. Odrika Bajāra vēstule, kurā aprakstīts, kā aizbraukt līdz viņa mājai. Alise nešaubījās, ka tā ir īsta, jo pazina šos melnos, ķeburainos burtus.
Viņai neatlika nekas cits kā braukt.
Alise izklāja uz galdiņa karti un mēģināja precīzi noteikt turpmāko maršrutu. Hameau', kur dzīvoja Bajārs, nebija uzrādīts kartē, taču viņš bija nosaucis pietiekami daudz orientieru un tuvējo miestiņu, lai Alise varētu atrast ceļu.
Viņš rakstīja, ka nešauboties: Alise pazīšot šo vietu, tiklīdz to ieraudzīšot.
Piesardzības labad - turklāt aptvērusi, ka to būtu vajadzējis izdarīt jau agrāk, - Alise lidostā nomainīja īrēto automašīnu pret cita modeļa un citas krāsas auto gadījumam, ja tiktu izsekota, un turpināja ceļu uz dienvidiem.
Viņa pabrauca garām Fuā, dodamās Andoras virzienā, un aiz Taras- konas sāka sekot Bajāra norādījumiem. Pie Lizenakas nogriezušies no galvenā ceļa, izbrauca cauri Lordā un Bestjakai. Ainava mainījās un atgādināja Alpu nogāzes. Sīkas kalnu puķītes, gara zāle, namiņi kā Šveices chalets'.
Viņa pabrauca garām plašām akmeņlauztuvēm, kas izskatījās pēc lielas, baltas brūces kalna sānā. Pret zilajām vasaras debesīm melni iezīmējās elektrības piloni un slēpošanas kūrortu pacēlāju resnie kabeļi.
Alise šķērsoja Ložas upi. Vajadzēja pārslēgt otrajā ātrumā, jo ceļš kļuva kraujāks un līkumi asāki, jau juzdama nelabumu no nemitīgās cilpu mešanas, viņa pēkšņi atjēdzās mazā ciematiņā.
Tur bija divas bodītes un kafejnīca ar pāris galdiņiem un krēsliem ārā uz ietves. Nospriedusi, ka nekaitētu pārbaudīt, vai šis ir īstais ceļš, Alise iegāja kafejnīcā. Gaiss bija piedūmots, pie letes sēdēja sakum- puši, nīgri vīri zilos kombinezonos, ar vēja ārdētām sejām.
Alise palūdza kafiju un demonstratīvi nolika uz letes karti. Nepatika pret svešiniekiem, sevišķi sievietēm, darīja savu, un labu brīdi neviens viņai nepievērsās, tomēr pēdīgi izdevās uzsākt sarunu. Neviens nebija dzirdējis par Los Seresu, taču apvidu pazina visi un palīdzēja kā mācēdami.
Alise brauca augstāk pakalnos, pamazām noorientēdamās. Ceļš pārvērtās takā un beidzot izzuda pavisam. Viņa apturēja mašīnu un izkāpa. Tikai tagad, stāvēdama pazīstamajā ainavā, juzdama kalnu smaržas, viņa aptvēra, ka patiesībā ir mērojusi ceļu atpakaļ un atgriezusies Sularakas virsotnē, tikai no otras puses.
Alise uzkāpa pakalnā un aizēnoja acis ar plaukstu. Pēc savdabīgajām aprisēm viņa pazina Detoras kalnu ezeru, ko vīri kafejnīcā bija piekodinājuši sameklēt. Turpat līdzās bija otrs, šajā apkaimē dēvēts par Velna ezeru.
Pēdīgi viņa orientējās uz Sv. Bartolomeja augstieni, kas atradās starp Sularakas virsotni un pašu Monsegūru.
Tieši priekšā starp zaļiem krūmiem un spilgti dzeltenām irbulenēm pa brūno zemi vijās taka. Rūgti smaržoja bukšu tumšzaļās lapas. Alise pieskārās tām un ieberzēja pirkstos rasu.
Desmit minūtes viņa kāpa augšup. Tad taka izbeidzās klajumā un viņa bija klāt.
Tur viena pati slējās vienstāva mājiņa ar drupām visapkārt, pelēko akmeņu sienas saplūda kopā ar kalnu, kas pacēlās fonā. Un durvīs stā' vēja vīrietis, ļoti kalsns un ļoti vecs, ar pilnīgi baltiem matiem, ģērbies tajā pašā gaišajā uzvalkā, ko viņa atcerējās no fotogrāfijas.