Alise juta, ka kājas kustas pašas. Zeme kļuva pavisam līdzena, kad viņa spēra dažus pēdējos soļus pretim sirmgalvim. Bajārs noraudzījās viņā klusēdams, nepakustēdamies. Nesmaidīja, nepacēla roku sveicienā. Alise jau bija pienākusi klāt, bet viņš nebilda ne vārda un nekustējās. Un nenovērsa acu no viņas sejas. Šīs acis bija ārkārtīgi neparastā krāsā.
Dzintars, kam piejaukušās rudens lapas.
Alise apstājās viņa priekšā. Beidzot sirmgalvis pasmaidīja. Likās, it kā no mākoņiem būtu iznirusi saule, izlīdzinot grumbas viņa sejā.
- Madomaisela Tannere, - viņš sacīja. Balss bija dobja un sena kā tuksneša vējš. - Benvenguda. Es zināju, ka jūs atnāksiet. - Viņš pakāpās sāņus, dodams Alisei ceļu. - Lūdzu.
Nervoza, samulsusi, Alise pieliecās zemajās durvīs un iegāja istabā, joprojām juzdama viņa ciešo skatienu. Likās, vīrietis mēģina iekalt atmiņā katru viņas vaibstu.
- Mesjē Bajār, - viņa iesāka un apklusa.
Jo nezināja, ko lai saka. Viņa prieks un izbrīns par Alises ierašanos - un nelokāmā ticība tam, ka viņa ieradīsies, - padarīja neiespējamu ikdienišķu sarunu.
- Jūs esat līdzīga viņai, - Bajārs lēni ierunājās. - Jūsu sejā ir daudz no viņas.
- Esmu redzējusi tikai fotogrāfijas, taču tā liekas arī man.
Namatēvs pasmaidīja. - Es nedomāju Greisu, - viņš klusu noteica
un novērsās, it kā būtu izpaudis par daudz. - Lūdzu, apsēdieties.
Alise slepus pārlaida skatienu istabai, ievērodama, ka šeit nav nekādu modernu ierīču. Ne lampu, ne apkures, nekā elektroniska. Interesanti, vai virtuve te ir?
- Mesjē Bajār, - viņa iesāka vēlreiz. - Man ir liels prieks ar jums iepazīties. Gribēju vaicāt… kā jūs zinājāt, kur mani atrast?
Viņš atkal pasmaidīja. - Vai tas ir svarīgi?
Alise padomāja un saprata, ka nav.
- Madomaisela Tannere, es zinu, kas notika Sularakas virsotnē. Man jāuzdod jums viens jautājums, iekams turpinām. Vai jūs atradāt grāmatu?
Vairāk par visu Alisei gribējās atbildēt apstiprinoši. - Man ļoti žēl, - viņa teica, purinādama galvu. - Ari viņš man par to jautāja, taču es to neredzēju.
- Viņš?
Alise sarauca uzacis. - Vīrietis, vārdā Pols Otiē.
Bajārs palocīja galvu. - Ak jā, - viņš noteica tādā tonī, ka Alise saprata - visi paskaidrojumi ir lieki.
- Bet, man šķiet, jūs atradāt šo?
Bajārs nolika kreiso plaukstu uz galda gluži kā meitene, kura izrāda savu saderināšanās gredzenu, un Alise pārsteigta ieraudzīja viņam pirkstā akmens gredzenu. Viņa pasmaidīja. Tas bija tik pazīstams, kaut gan bijis viņai rokā tikai dažas sekundes.
Viņa krampjaini norija siekalas. - Vai drīkstu?
Bajārs novilka gredzenu no īkšķa. Alise to paņēma un pagrozīja pirkstos, atkal neomulīgi juzdama viņa skatiena spēku.
- Vai tas pieder jums? - viņa dzirdēja sevi jautājam, baidīdamās no tā, ka viņš atbildēs apstiprinoši, un arī no tā, ko šāda atbilde nozīmēs.
Bajārs mirkli klusēja. - Nē. Taču man reiz piederēja līdzīgs.
- Tad kam piederēja šis?
-Jūs to nezināt?
Mirkli Alisei šķita, ka viņa zina. Tad apjausmas dzirksts nodzisa un prāts aizmiglojās atkal.
- Neesmu pārliecināta, - viņa nedroši atteica, - bet, manuprāt, tam trūkst šī. - Viņa izņēma no kabatas disku ar labirinta zīmējumu. - Es to atradu savas tantes mājā, tas glabājās turpat, kur dzimtas koks. - Viņa sniedza disku Bajāram. - Vai to tantei nosūtījāt jūs?
Bajārs uz to neatbildēja. - Greisa bija burvīga sieviete, izglītota un gudra. Savā pirmajā sarunā mēs atklājām, ka mums ir daudz kopīgu interešu, daudz kopīgas pieredzes.
- Kam tas domāts? - Alise palika pie sava.
- To sauc par merelu. Reiz tādu bija daudz. Tagad palicis tikai šis.
Alise pārsteigta noskatījās, kā Bajārs ieliek disku spraugā, kas iegrebta gredzenā. - Aqul. Ta. - Viņš pasmaidīja un uzvilka gredzenu uz īkšķa.
- Vai tas ir tikai rotājums vai kalpo kādam mērķim?
Viņš pasmaidīja, it kā Alise būtu izturējusi kādu pārbaudījumu. - Ta ir atslēga, kas vajadzīga, - viņš klusu atteica.
- Kam vajadzīga?
Bajārs atkal neatbildēja uz jautājumu. - Reizēm, kad esat aizmigusi, pie jums atnāk Alaīsa, vai nav tiesa?
Alisi pārsteidza pēkšņais sarunas pavērsiens. Viņa nesaprata, kā reaģēt.
- Pagātni mēs nesam līdzi sevī, savos kaulos un asinīs, - viņš turpināja. - Alaīsa ir bijusi kopā ar jums visu mūžu un sargājusi jūs. Jums abām ir daudz kopīgu īpašību. Viņai piemita liela drosme, klusa apņēmība, tāpat kā jums. Alaīsa bija uzticīga un nelokāma, kāda, nojaušu, esat arī jūs. - Viņš atkal uzsmaidīja Alisei. - Arī viņa redzēja sapņus. Par senajiem laikiem, par pirmsākumiem. Šie sapņi parādīja Alaīsai viņas likteni, lai gan viņa vilcinājās to pieņemt, un sapņi tagad apgaismo jūsu ceļu.
Alisei šķita, ka šie vārdi skan no lielas tālienes, it kā tiem nebūtu nekāda sakara ne ar Bajāru, ne kādu citu un tie vienmēr būtu eksistējuši laikā un telpā.
- Sapņos es allaž redzu viņu, - Alise sacīja, nezinādama, kurp teiktais aizvedīs. - Redzu uguni, kalnu, grāmatu. So kalnu? - Bajārs pamāja. - Es jūtu, ka viņa grib man kaut ko sacīt. Pēdējā laikā viņas seja ir kļuvusi skaidrāka, taču balsi es nedzirdu vēl arvien. - Alise sastomījās. - Nesaprotu, ko viņa no manis vēlas.
- Vai varbūt jūs no viņas, - Bajārs piezīmēja. Ielēja vīnu un sniedza glāzi Alisei.
Par spīti agrajai stundai, viņa iedzēra vairākus malkus, juzdama, kā vīns silda.
- Mesjē Bajār, man jāzina, kas notika ar Alaīsu. Kamēr es to nezināšu, nekam nebūs jēgas. Jūs taču zināt, vai ne?
Sirmgalvja acīs ielija bezgalīgas skumjas.
- Viņa taču palika dzīva, - Alise lēni ierunājās, baidīdamās no atbildes. - Pēc Karkasonas… viņus taču… viņu nesagūstīja?
Bajārs nolika plaukstas uz galda. Plānas un izraibinātas ar brūniem vecuma plankumiem, tās atgādināja putna nagus.
- Alaīsa nenomira pirms noliktā laika, - viņš piesardzīgi atbildēja.
- Tas man neizskaidro… - Alise iesāka.
Bajārs pacēla roku. - Sularakas virsotnē sākās notikumi, kuri dos jums - mums - atbildes, ko mēs meklējam. Tikai izprotot tagadni, atklāsies patiesība par pagātni. Jūs meklējat savu draudzeni, oc?
Alisi atkal pārsteidza tas, kā Bajārs pārlec no viena temata uz citu.
- Kā jūs zināt par Sīļu? - viņa jautāja.
- Es zinu par izrakumiem un par to, kas tur notika. Tagad jūsu draudzene ir pazudusi. Jūs cenšaties viņu atrast.
Nospriedusi, ka nav jēgas taujāt, kā un ko viņš zina, Alise atbildēja: - Viņa atstāja arheologu māju pirms dažām dienām. Kopš tā laika neviens viņu nav redzējis. Es zinu, ka Sīlas pazušana ir saistīta ar labirinta atrašanu. - Viņa sastomījās. - Patiesībā man pat šķiet, ka es zinu, kas aiz tā visa slēpjas. Sākumā nodomāju, ka gredzenu varbūt paņēmusi Sīļa.
Bajārs papurināja galvu. - To paņēma īvs Bio un nosūtīja savai vecaimātei Zannai Žiro.
Alise iepleta acis. Vēl viens mozaīkas gabaliņš bija nostājies savā vietā.
- īvs un jūsu draudzene pildīja uzdevumus, ko deva kāda sieviete - Madame de l'Oradora. Par laimi, īvs sāka šaubīties. Un, iespējams, jūsu draudzene tāpat.
Alise pamāja. - Bio iedeva man telefona numuru. Es atklāju, ka uz to pašu numuru ir zvanījusi Sīļa. Noskaidroju adresi un, kad uz telefona zvaniem neviens neatbildēja, nolēmu pati doties turp un paskatīties, vai Sīļa ir tur. Izrādījās, ka māja pieder Madame de l'Oradorai.