šartra.
- Jūs aizbraucāt uz Sartru? - Bajārs iesaucās, acīm mirdzot. - Pastāstiet! Pastāstiet! Ko jūs redzējāt?
Viņš klusēdams klausījās, līdz Alise bija izstāstījusi visu, ko redzējusi un dzirdējusi.
- Bet tas jauneklis, Vils, viņš neparādīja jums kambari?
Alise papurināja galvu. - Pēc kāda laika es sāku domāt, ka tas varbūt nemaz neeksistē.
- Tas eksistē, - Bajārs noteica.
- Tajā mājā es atstāju mugursomu. Tajā bija visas manas piezīmes par labirintu un fotogrāfija, kurā esat redzami jūs ar manu tanti. Ta atvedīs šo sievieti taisnā ceļā pie manis. Tāpēc Vils devās atpakaļ uz māju, lai atnestu somu.
- Un tagad jūs baidāties, ka arī ar viņu kaut kas ir noticis?
- Patiesību sakot, es īsti nezinu. Brīžiem baiļojos par viņu, brīžiem domāju, ka varbūt arī viņš ir iesaistīts tajā visā.
- Kāpēc jums sākumā šķita, ka viņam var uzticēties? - Alise pacēla acis, pārsteigta par toņa maiņu. Labsirdīgā, maigā sejas izteiksme bija nozudusi. - Vai jums liekas, ka esat viņam kaut ko parādā?
- Parādā? - Alise atkārtoja, brīnīdamās par vārda izvēli. - Nē. Es viņu tikpat kā nepazīstu. Bet viņš man patika. Kopā ar viņu es jutos ērti. Es jutos…
- Que? - Kā?
- Drīzāk bija otrādi. Izklausās traki, bet sajūta bija tāda, it kā viņš būtu kaut ko parādā man. Un censtos man par kaut ko atlīdzināt.
Bajārs bez brīdinājuma atgrūda krēslu atpakaļ un piegāja pie loga, acīm redzami apjucis.
Alise gaidīja, nesaprazdama, kas notiek. Beidzot viņš pagriezās.
- Es jums izstāstīšu par Alaīsu, - viņš sacīja. - Un, to zinot, mēs varbūt atradīsim sevī drosmi ieskatīties acīs tam, kas nāks. Bet atcerieties vienu, Madomaisela Tannere. Kad jūs būsiet mani uzklausījusi, jums neatliks nekas cits kā vien iet šo ceļu līdz galam.
Alise sarauca pieri. - Tas skan kā brīdinājums.
- Nē, nebūt ne. Taču mēs nedrīkstam pazaudēt no acīm jūsu draudzeni. Pēc tā, ko jums izdevās noklausīties Šartrā, jāpieņem, ka viņas drošība ir garantēta vismaz līdz šim vakaram.
- Bet es nezinu, kur būs tā tikšanās. Fransuā Batists to nepateica. Sacīja tikai, ka rītvakar desmitos.
- Es to nojaušu, - Bajārs mierīgi teica. - Mijkrēslī mēs būsim tur un gaidīsim viņus. - Viņš paraudzījās pa atvērto logu uz lecošo sauli. - Tāpēc mums vēl atliek laiks, lai parunātos.
- Bet ja nu jūs maldāties?
Bajārs paraustīja plecus. - Mums jācer, ka nemaldos. Alise brīdi klusēja. - Es tikai gribu zināt patiesību, - viņa pēdīgi sacīja, brīnīdamās, cik rāmi skan balss. Viņš pasmaidīja. - Ieu tanben. - Es arī.
65. NODAĻA
Vils juta, ka tiek vilkts lejup pa šaurām kāpnēm uz pagrabu, pēc tam pa gaiteņa betona grīdu un iekšā pa abām durvīm. Galva viņam bija nokārusies lejup. Vīraka smarža likās vājāka, tomēr vēl kavējās klusajā pazemes tumsā kā atmiņas.
Sākumā Vils nodomāja, ka tagad tiks aizstiepts uz kambari un nogalināts. Atmiņā pazibēja akmens bluķis pie sarkofāga, asinis uz grīdas. Taču tad viņu pārvilka pār slieksni. Sajutis sejā svaigo rīta gaisu, Vils aptvēra, ka atrodas ārā, tādā kā sānielā, kas ved gar rue de Cheval Blanc namu sētaspusi. Kā jau agrā rītā, smaržoja pēc grauzdētām kafijas pupiņām un oda pēc atkritumiem, netālu ierūcās atkritumu savācēju mašīna. Vils atskārta, ka tieši šādi Tavernjē līķis acīmredzot aizvākts no mājas uz upi.
Baiļu uzplūdā viņš pūlējās pretoties, taču sajuta, ka rokas un kājas ir sasietas. Viņš dzirdēja, ka atveras mašīnas bagāžnieks. Viņu pa pusei iecēla, pa pusei iesvieda tajā. Bagāžnieks nebija no parastajiem, drīzāk kaut kāda liela kaste. Oda pēc plastmasas.
Neveikli apveļoties uz sāniem, galva atsitās pret sienu, un Vils juta, ka atveras brūce. Pār deniņiem kņudinādamas un dzeldamas sāka tecēt asinis. Nebija iespējams pakustināt rokas, lai tās noslaucītu.
Tagad Vils atcerējās, kā bija stāvējis pie kabineta durvīm. Pēc tam - apdullinošās sāpes, kad Fransuā Batists ar pistoles spalu iesita viņam pa deniņiem; ļimstošie ceļi; Marī Sesilas valdonīgā balss: "Kas tur notiek?"
Viņa delmu satvēra cieta roka. Vils juta, ka piedurkne tiek uzbrau- cīta augšup un ādā ieduras adatas smaile. Tad noklikšķēja slēdži un viņa cietums tika ar kaut ko apsegts, droši vien ar brezentu.
Narkotika iesūcās asinīs vēsa un tīkama, remdēdama sāpes. Vils svārstījās starp nomodu un miegu. Viņš juta, ka automašīna uzņem ātrumu. Līkumos galva valstījās šurpu turpu, un viņam kļuva nelabi. Viņš iedomājās par Alisi. Vairāk par visu gribējās redzēt Alisi. Pateikt, ka viņš darījis visu, ko spējis. Un ka nav viņu nodevis.
Tagad uzmācās halucinācijas. Vils iztēlojās, ka muti, nāsis un plaušas pārplūdina Ēras upes virmojošie, tumšzaļie ūdeņi. Viņš pūlējās paturēt prātā Alises seju, nopietnās brūnās acis, smaidu. Ja vien izdosies saglabāt apziņā viņas tēlu, viss varbūt beigsies labi.
Taču bailes noslīkt, nomirt šajā svešajā zemē, kura viņam neko nenozīmē, guva virsroku. Vils iegrima tumsā.
Karkasonā Pols Otiē stāvēja uz sava balkona un noraudzījās pār Odas upi, rokā turēdams tasi ar melnu kafiju. Viņš bija izmantojis O'Donelu par ēsmu, lai tiktu klāt Fransuā Batistam de I'Oradoram, taču instinktīvi noraidīja domu, ka varētu sagatavot Sīlai viltotu grāmatu, ko iedot Fransuā Batistam. Puika tūdaļ pamanītu, ka tā nav īstā. Turklāt Otiē gribēja, lai Fransuā Batists redz, kādā stāvoklī ir Sīļa, un saprot, ka ir ievilināts lamatās.
Otiē nolika tasi uz galda un aizpogāja sniegbaltā krekla aproces. Atlika tikai viens: tikties aci pret aci ar Fransuā Batistu un pateikt, ka viņš pagūs atvest O'Donelu un grāmatu uz Sularakas virsotni, uz Marī Sesilas ceremoniju.
Viņš nožēloja, ka nav dabūjis gredzenu, bet vēl arvien domāja, ka Žiro ir atdevusi to Odrikam Bajāram un Bajārs ieradīsies Sularakas virsotnē pats. Otiē nešaubījās, ka vecais vīrs visu novēro no malas.
Sarežģītāk bija ar Alisi Tanneri. Viņam nelika mieru O'Donelas pieminētais disks, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš neizprata tā nozīmi. Izrādījās, ka Tannere pārsteidzoši veikli prot mest cilpas. Kapsētā bija aizmukusi no Domingo un Bresāra. Vakar viņi uz vairākām stundām bija pazaudējuši no acīm viņas automašīnu, bet šorīt atraduši to tukšu Hertz stāvvietā pie Tulūzas lidostas.
Otiē sakļāva tievos pirkstus ap krucifiksu ķēdītē ap kaklu. Pusnaktī viss būs beidzies. Gan ķecerīgie teksti, gan paši ķeceri būs iznīcināti.
Tālumā katedrāles zvans aicināja ticīgos uz piektdienas misi. Otiē ieskatījās pulkstenī. Jāaiziet uz grēksūdzi. Kad grēki būs piedoti, viņš apžēlots nometīsies ceļos pie altāra un saņems svēto komūniju. Un pēc tam gan miesā, gan garā būs gatavs piepildīt Dieva nodomu.
Vils juta, ka automašīna palēnina gaitu un nogriežas no šosejas uz zemesceļa.
Šoferis stūrēja piesardzīgi, līkumodams ap bedrēm un grambām. Viļam klabēja zobi, mašīnai drebelīgi lēkājot augšup pakalnā.
Beidzot viņi apstājās. Motors tika izslēgts.
Mašīna sašūpojās, abiem vīriem izkāpjot. Durvis aizcirtās ar šāvieniem līdzīgu troksni, noklikšķēja automātiskās slēdzenes. Rokas Viļam bija sasietas aiz muguras, nevis priekšā, tomēr viņš kustināja plaukstu locītavas, cenzdamies pavilkt auklu vaļīgāk. Nekas neizdevās. Sāka mosties sajūtas. No ilgās gulēšanas neērtā pozā sāpēja pleci.