- Labi. Vai varat kaut ko pastāstīt par doktori Tanneri? Piemēram - vai viņai, uzturoties šeit, bija kādi ciemiņi?
Meitene vilcinājās.
- Vakar atnāca kāda sieviete, ļoti agri, un atnesa ziņu.
Nubels nenoturējās neiejaucies. - Cikos tas bija?
Muro pamāja, lai viņš klusē. - Cik agri, Silvij?
- Es ierados darbā sešos. Drīz pēc tam.
-Vai doktore Tannere viņu pazina? Vai tā bija kāda draudzene?
- Nezinu. Diez vai. Viņa izskatījās pārsteigta.
-Jūs mums ļoti palīdzat, Silvij, - Muro sacīja. - Vai varat pateikt, kāpēc jums radās tāds iespaids? '
- Viņa lūdza, lai doktore Tannere satiekas ar kādu kapsētā. Dīvaina vieta, kur satikties.
- Ar ko? - noprasīja Nubels. - Vai vārdu jūs dzirdējāt?
Pārbijusies vēl vairāk, Silvija papurināja galvu. - Es pat nezinu, vai viņa uz turieni aizgāja.
- Tas nekas. Viss kārtībā. Vai zināt vēl kaut ko?
- Viņai pienāca vēstule.
- Pa pastu vai atnesta personiski?
- Un vēl tā ķēpa ar istabu maiņu, - telpās aiz reģistratūras letes atskanēja kāda balss. Silvija nikni atskatījās uz puisi, paslēpušos aiz kartona kārbu kaudzes. - It kā nebūtu nekā cita, ko…
- Kāda istabu maiņa? - iejaucās Nubels.
- Manis nebija klāt, - Silvija stūrgalvīgi noteica.
- Varu derēt, ka jūs par to zināt tik un tā.
- Doktore Tannere apgalvoja, ka viņas istabā kāds ielauzies. Trešdienas vakarā. Un pieprasīja sev citu istabu.
Nubels saspringa. Un tūdaļ devās uz telpu aiz reģistratūras.
- Tas visiem sagādāja lieku darbu, - laipni sacīja Muro, lai noturētu Silviju uz vietas.
Nubels, sekodams ēdienu smaržai, drīz atrada puisi.
- Vai trešdienas vakarā jūs bijāt šeit?
Puisis pašapzinīgi pasmaidīja. - Strādāju bārā.
- Kaut ko redzējāt?
- Redzēju, ka viens sievišķis izskrien pa durvīm, vajājot kaut kādu čali. Tobrīd es vēl nezināju, ka tā ir doktore Tannere.
- Vai to vīrieti jūs redzējāt?
- Nē. Vairāk skatījos uz sievieti.
Nubels izņēma fotogrāfijas no jakas kabatas un parādīja tās puisim. - Vai pazīstat kādu no šiem?
- Šo esmu redzējis. Elegants uzvalks. Nav tūrists. Izcēlās uz pārējo fona. Grozījās te. Otrdien, varbūt arī trešdien. Bet neesmu pārliecināts.
Kad Nubels atgriezās vestibilā, Muro jau bija izvilinājis Silvijai smaidu.
- Viņš norādīja uz Domingo. Teica, ka redzējis viņu viesnīcā.
- Tas vēl nenozīmē, ka viņš ielauzies tajā istabā, - Muro nomurmināja.
Nubels nolika fotogrāfijas Silvijai priekšā uz letes. - Vai kāds no šiem jums liekas redzēts?
- Nē… kaut gan… - Mirkli vilcinājusies, viņa norādīja uz Domingo fotogrāfiju. - Ta sieviete, kas meklēja doktori Tanneri, izskatījās tieši šāda.
Nubels un Muro pārmija skatienu. - Māsa.7
- Noskaidrošu.
- Mums diemžēl jālūdz, lai jūs ielaižat mūs doktores Tanneres istabā, - Nubels teica.
- To es nedrīkstu!
Muro neklausījās iebildumos. - Mēs tur būsim tikai piecas minūtes. Ta būs daudz vieglāk, Silvij. Ja mums būs jāgaida viesnīcas pārvaldnieka atļauja, mēs atgriezīsimies ar veselu pārmeklēšanas grupu. Tas būs neērti visiem.
Silvija, saspringta un nervoza, noņēma no vadža atslēgu un aizveda viņus uz Alises istabu.
Logi tur bija aizvērti, aizkari aizvilkti, gaiss smacīgs. Gulta akurāti saklāta, vannasistabā uz žāvējamā stieņa tīri dvieļi, uz plauktiņa spodras ūdens glāzes.
- Šeit neviens nav bijis, kopš istabene uzkopusi vakar rītā, - Nubels norūca.
Vannasistabā nebija nekādu personisko mantu.
- Ir kaut kas? - Muro jautāja.
Nubels papurināja galvu un piegāja pie skapja. Tur viņš atrada sakravātu Alises ceļasomu.
- Izskatās, ka viņa nemaz nav izkravājusi mantas, pēc tam kad pārcēlās uz citu istabu. Pase, telefons, pats nepieciešamākais acīmredzot ir viņai līdzi, - inspektors noteica, iztaustīdams matrača apakšu. Turēdams pirkstos mutautu, atvēra naktsgaldiņa atvilktni. Tur bija sudrabaina folijas plāksnīte ar galvassāpju tabletēm un Odrika Bajāra grāmata.
- Muro, - viņš asi pasauca. Sniedzot grāmatu kolēģim, no tās izkrita papīra strēmelīte.
- Kas tas ir?
Nubels to pacēla, sarauca pieri un atdeva lapiņu Muro.
- Kaut kas īpašs? - Muro jautāja.
- Tas ir Iva Bio rokraksts, - Nubels atbildēja. - Tālruņa numurs Šartrā.
Viņš izņēma mobilo telefonu, lai sastādītu numuru, taču, iekams bija pabeidzis, telefons iezvanījās.
- Nubels, - inspektors strupi atsaucās. Muro nenovērsa no viņa acis. - Lieliskas ziņas, paldies. Jā. Tūlīt.
Viņš nospieda atvienošanas taustiņu.
- Mums ir kratīšanas orderis, - viņš sacīja, iedams uz durvju pusi. - Drīzāk, nekā biju gaidījis.
- Ko tad tu domāji? - Muro atteica. - Viņš ir noraizējies ne pa jokam.
67. NODAĻA
Varbūt pasēdēsim ārā? - ierosināja Odriks. - Vismaz, kamēr vēl nav pārāk tveicīgs.
- Tas būtu jauki, - Alise piekrita un līdzi viņam izgāja no mājiņas. Viņa jutās kā sapnī, kā palēninātā filmā. Milzīgie kalni, neizmērojami plašās debesis, Bajāra lēnās un nesteidzīgās kustības.
Pamazām pagaisa pēdējo dienu spriedze un apjukums. -Te būs labi, - Odriks ierunājās savā liegajā balsī, apstājās pie zāļaina pauguriņa un apsēdās uz tā, izstiepis garās, tievās kājas taisni uz priekšu gluži kā puika.
Mirkli vilcinājusies, Alise apsēdās viņam pie kājām. Pievilka pie zoda ceļus, apskāva tos ar rokām un ieraudzīja, ka namatēvs smaida.
- Kas noticis? - viņa jautāja, pēkšņa bikluma pārņemta. Odriks tikai papurināja galvu. - Los reasonsPiedodiet man,
Madomaisela Tannere. Piedodiet vecam vīram tādu aušību.
Alise nezināja, kas izvilinājis šo smaidu, taču tas viņu priecēja. - Lūdzu, sauciet mani par Alisi. Madomaisela izklausās tik oficiāli. Viņš viegli paklanījās. - Labi. -Jūs runājat oksitāņu, nevis franču valodā?
- Es runāju abās.
- Un vēl arī citās?
Viņš kautri pasmaidīja. - Angļu, arābu, spāņu, senebreju. Stāsti maina savu veidolu un raksturu, iegūst dažādu nokrāsu atkarībā no vārdiem, ko lietojam, no valodas, kuru izraugāmies. Reizēm tie var būt nopietnāki, citreiz rotaļīgāki vai, teiksim, melodiskāki. Ļaudis, kam senatnē piederēja šis tagadējās Francijas apvidus, runāja langue d'Oc - oksitāņu valodā. Mūsdienu franču valodas priekštece langue d'oil bija iebrucēju valoda. Un šī atšķirība radīja plaisu. - Viņš pamāja ar plaukstām. - Bet ne jau to jūs atbraucāt klausīties. Jums vajadzīgi cilvēki, nevis teorijas, vai ne?
Nu bija Alises kārta pasmaidīt. - Mesjē Bajār, es lasu vienu no jūsu grāmatām, ko atradu savas tantes mājā Salēlā pie Odas.
Viņš palocīja galvu. - Tā ir skaista vieta. Lielais kanāls, kura krastos aug liepas un pin parasols1 … Vai jūs zināt, ka krusta kara vadonim Arnālam Amalrikam Salēlā tika piešķirta māja? Tāpat arī Karkasonā un Bezjē.
- Nē. - Alise papurināja galvu. - Tūdaļ pēc manas ierašanās jūs man teicāt, ka Alaīsa nenomira pirms noliktā laika. Viņa… vai viņa pārcieta Karkasonas krišanu?
Alise pārsteigta juta, cik strauji sitas sirds.
Bajārs apstiprinoši pamāja. - Alaīsa atstāja Karkasonu kopā ar kādu zēnu, ar Saijē, kura vecāmāte bija viena no Labirinta Triloģijas sargātājām. - Viņš paskatījās uz Alisi, lai redzētu, vai viņa klausās, un turpināja: - Abi devās uz šejieni. Senajā valodā Los Seres nozīmē kalnu kores.