- Kāpēc uz šejieni?
- Šeit viņus gaidīja Noublesso de los Seres vadonis - Navigataire -, un šai biedrībai Alaīsas tēvs un Saijē vecāmāte bija zvērējuši uzticību. Alaīsa baidījās, ka tiek izsekota, tāpēc abi gāja pa apkārtceļiem - vispirms uz rietumiem, uz Fanžo, pēc tam uz dienvidiem, uz Pivēru un Lavlanē, tad atkal uz rietumiem, uz Sabartē kalniem. Pēc Karkasonas krišanas visur mudžēja zaldāti, pārplūdinādami mūsu zemi kā žurkas. Bēgļiem bez žēlastības uzglūnēja laupītāji. Alaīsa un Saijē gāja agri rītos un vēlu vakaros, pa dienu patverdamies no stiprās tveices. Vasara bija neparasti karsta, un viņi nakšņoja zem klajas debess. Abi pārtika no riekstiem, ogām, augļiem, ko nu gadījās atrast. Alaīsa vairījās no pilsētām, ja nezināja tajās drošu pajumti.
-Kā viņi atrada ceļu? - Alise jautāja, atcerēdamās savu pašas ceļojumu nupat pirms dažām stundām.
- Saijē bija karte, ko viņam iedeva…
Odrikam no emocijām aizlūza balss. Alise, pati nezinādama, kāpēc, saņēma viņa roku savējā. Likās, tas sniedz viņam mierinājumu.
- Abi tika uz priekšu ātri, - viņš turpināja, - un sasniedza Los Seresu īsi pirms svētā Miķeļa dienas svinībām septembra beigās, tieši tad, kad viss tērpās rudens zeltā. Šeit, kalnos, jau smaržoja pēc rudens un mitras zemes. Degot rugainēm, pār tīrumiem stīdzēja dūmi. Viņiem abiem, augušiem Karkasonas ēnās, šaurajās ieliņās un pils zālēs, tā bija jauna pasaule. Tik daudz gaismas. Tik bezgalīgi augstas debesis. - Viņš mirkli klusēja, pievērsies ainavai, kas pletās acu priekšā. - Vai saprotat?
Alise pamāja, viņa balss noburta.
- Viņus gaidīja Harifs - Navigataire. - Bajārs nolieca galvu. - Uzzi' nājis par notikušo, viņš apraudāja Alaīsas tēva un Simeona dvēseli. Lēja asaras par zaudētajām grāmatām un par to, cik augstsirdīgi rīkojusies Esklarmonda, ļaudama Alaīsai un Saijē doties ceļā bez viņas, lai tikai Vārdu grāmata būtu drošībā.
Bajārs brīdi klusēja. Alisei negribējās pārtraukt šo klusumu vai steidzināt viņu. Gan stāsts ritēs tālāk pats. Viņš runās, kad to vēlēsies.
Odrika seja atmaiga. - Tas bija svētīts laiks gan kalnos, gan līdzenumos, vismaz sākumā tā likās. Par spīti neaprakstāmajām Bezjē iekarošanas šausmām, daudzi karkasonieši ticēja, ka drīz varēs atgriezties mājās. Daudzi uzticējās Baznīcai. Domāja - kad ķeceri būs izraidīti, viņi drīkstēs turpināt agrāko dzīvi.
- Taču krustneši negāja prom, - Alise sacīja.
Bajārs papurināja galvu. - Karots tika par zemi, nevis par ticību. Pēc Citadeles ieņemšanas 1209. gada augustā par vikontu tika iecelts Simons dc Monfors, lai gan Reimons Rožē Trankavels vēl bija dzīvs. Mūsdienās ir grūti aptvert, cik neiedomājams un smags tradīciju pārkāpums un goda aizskārums tas bija. Karagājienu daļēji finansēja izpirkuma naudas, ko cita citai maksāja aristokrātu dzimtas. Senāk nebija iedomājams, ka senjoram tiktu atņemta zeme un atdota citam, ja vien viņš nebija notiesāts par kādu noziegumu. Tas skaidrāk par visu liecināja, ar kādu nicinājumu ziemeļnieki izturas pret Pays d'Oc.
- Kas notika ar vikontu Trankavelu? - Alise jautāja. - Pamanīju, ka Citadelē viņu atceras ik uz soļa.
Bajārs piekrītoši pamāja. - Viņš ir piemiņas cienīgs. Viņš nomira - tika noslepkavots - 1209. gada novembrī, trīs mēnešus pēc ieslodzīšanas Chāteau Comtal cietumā. De Monfors paziņoja, ka vikonts miris no aplenkuma kaites, kā to dēvēja tajos laikos. No dizentērijas. Neviens tam neticēja. Ik pa brīdim uzliesmoja dumpji un nemieri, līdz de Monfors apmaiņā pret vikonta titulu bija spiests piešķirt Reimona Rožē divus gadus vecajam dēlam un mantiniekam ikgadēju pabalstu trīstūkstoš solu apmērā.
Alises iztēlē pēkšņi pazibēja kāda seja. Nopietna, skaista sieviete, uzticīga savam vīram un dēlam.
- Kundze Anjēze, - viņa nomurmināja.
Bajārs vērīgi paraudzījās uz viņu. - Citadelē atceras arī kundzi Anjēzi, - viņš klusu sacīja. - Dc Monfors bija ticīgs katolis. Viņš - varbūt vienīgais no krusta karotājiem - ticēja, ka dara Dieva darbu. Viņš iedibināja mājas nodokli par labu Baznīcai, pēc Ziemeļu paražas ieviesa desmito tiesu, maksājamu no pirmās ražas. Citadele bija sakauta, bet Minervuā cietoksnis Pirenejos nepadevās. Aragonas karalis Pedro nepieņēma de Monforu par vasali; vikonta Trankavela tēvocis Reimons IV atgriezās Tulūzā; Nevērās un Senpolas grāfi, kā arī Gijs d'Evrē devās atpakaļ uz Ziemeļiem. Simonām de Monforam piederēja Karkasona, taču viņš palika izolēts. Tirgoņi un audēji atnesa uz pilsētu gan labas, gan sliktas ziņas par aplenkumiem un kaujām. Monreāla, Pre- zāna, Saverdena, Pamjē krita, Kabarē turējās. 1210. gada aprīlī pēc trīs mēnešus ilga aplenkuma de Monfors ieņēma Bramas pilsētu, pavēlēja saviem zaldātiem sadzīt kopā sakautā garnizona kareivjus un izdurt tiem acis. Saudzēja tikai vienu, kuram pavēlēja vest aklo procesiju līdz pat Kabarē - lai visiem, kas iecerējuši pretoties, kļūtu skaidrs, ka žēlastības nebūs. Iekarotāju cietsirdība auga augumā. 1210. gada jūlijā de Monfors aplenca Minervas cietoksni. Šo pilsētu no divām pusēm sargā dziļas, klinšainas aizas, ko gadu tūkstošos izskalojušas upes. Augstu pakalnos virs pilsētas de Monfors lika uzstādīt milzīgu trebuchet - mūru graušanas mašīnu, iesauktu par La Malvoisine - slikto kaimiņu.
Bajārs apklusa un pievērsās Alisei.
- Tagad tur uzbūvēts tās makets. Savādi to redzēt. Sešas nedēļas de Monfors apšaudīja Minervu. Kad tā beidzot krita, simt četrdesmit kataru parfaits liedzās atteikties no savas ticības un tika sadedzināti kopīgā sārtā. 1211. gada maijā iebrucēji pēc mēnesi ilga aplenkuma ieņēma Lavoru. Katoļi to dēvēja par "Sātana sēdekli". Savā ziņā viņiem bija taisnība. Lavora bija Tulūzas kataru bīskapa sēdeklis, un tur mierīgi un atklāti dzīvoja simtiem kataru garīdznieku un garīdznieču.
Bajārs pacēla pie lūpām glāzi un iedzēra.
- Ar nāvi sodīja gandrīz četrus simtus credentes un parfaits, to skaitā arī pretošanās vadoni Amori de Monrcālu un astoņdesmit viņa bruņinieku. Zem viņu svara sabruka ešafots. Franči bija spiesti pārgriezt viņiem rīkles. Asinskāres sagrābtie iebrucēji siroja pa pilsētu, meklēdami Lavoras pilskundzi Zirandu, kuras aizbildnībā bija dzīvojuši Bons Homes. Žirandu atrada un piesmēja, vilka pa ielām kā prastu noziedznieci, iesvieda akā un nomētāja ar akmeņiem, aprokot zem tiem dzīvu.
- Vai Alaīsa un Saijē zināja, cik smags ir stāvoklis? - Alise jautāja.
- Kaut ko jau viņi uzzināja, bet nereti ar vairāku mēnešu novēlošanos. Karš galvenokārt risinājās līdzenumos. Alaīsa un Saijē dzīvoja šeit, Los Seresā pie Harifa, pieticīgi, taču laimīgi. Vāca kurināmo, sālīja gaļu garajiem, tumšajiem ziemas mēnešiem, mācījās cept maizi un labot salmu jumtu, lai iekšā netiktu lietus.
Bajāra balss bija atmaigusi.
- Harifs iemācīja Saijē lasīt un rakstīt, vispirms langue d'Oc, pēc tam ari iebrucēju valodā. Zēns nedaudz apguva arī arābu un senebreju valodu. - Viņš pasmaidīja. - Saijē mācījās negribīgi, jo viņam labāk patika vingrināt ķermeni, nevis prātu, tomēr ar Alaīsas palīdzību apguva zinības.
- Viņam droši vien gribējās Alaīsai kaut ko pierādīt.
Bajārs iesāņus uzmeta Alisei skatienu, tomēr neko nepaskaidroja.
- Nekas nemainījās līdz gavēņa pēdējām nedēļām pēc Saijē trīspadsmitās dzimšanas dienas, kad Harifs viņam pateica, ka tagad viņš tiks uzņemts Pjēra Rožē de Mirpuā galmā, lai tur kļūtu par chcvalier.