- Ko par to domāja Alaīsa?
- Viņa priecājās par Saijē. Par to viņš vienmēr bija sapņojis. Karkasonā allaž bija vērojis, kā ecuyers spodrina savu saimnieku zābakus un ķiveres. Bija ielavījies lices', lai noskatītos bruņinieku divkaujās. Zemais stāvoklis liedza zēnam izredzes uz chevalier dzīvi, taču Saijē tik un tā sapņoja, ka reiz ar savām krāsām uz vairoga dosies turnīra laukumā. Tagad šķita, ka viņam tomēr būs izdevība apliecināt sevi.
- Un viņš devās uz Mirpuā?
Brīdi Alise vēroja, kā Bajārs raugās tālē pār kalniem, un jau nez kuru reizi nodomāja, ka šie senatnes cilvēki, kuru sabiedrībā viņš pavadījis lielu daļu sava mūža, viņa apziņā ir kļuvuši par reāliem cilvēkiem ar miesu un asinīm.
- Ko tajā laikā darīja Alaīsa?
- Kamēr Saijē uzturējās Mirpuā, Harifs sāka iepazīstināt Alaīsu ar Noublesso rituāliem un ceremonijām. Jau bija izplatījusies viņas dziednieces un zintnieces slava. Bija maz tādu miesas vai gara slimību, kuras viņa neprastu dziedināt. Harifs, smeldamies no savas zemes seno mistiķu gudrībām, daudz ko iemācīja viņai par zvaigznēm un par pasaules gaitu. Alaīsa saprata, ka Harifam ir kāds augstāks mērķis un ka viņa, tāpat kā Saijē, tiek gatavota noteikta uzdevuma veikšanai. Tikmēr Saijē reti atcerējās Los Seresu. Laiku pa laikam gani vai parfaits atnesa uz Mirpuā šādas tādas ziņas par Alaīsu, taču viņa pati tur nerādījās. Māsa Oriāna bija parūpējusies, lai par bēgles Alaīsas galvu būtu izsludināta atlīdzība. Harifs nosūtīja uz Mirpuā naudu, lai Saijē varētu iegādāties bruņukreklu, jājamzirgu, bruņas un zobenu. Bruņinieku kārtā Saijē tika iecelts, tikko sasniedzis piecpadsmit gadu vecumu. Drīz pēc tam viņš devās karā. Tie, kas bija piebiedrojušies frančiem, cerēdami uz žēlsirdību, tagad pārgāja pretējā nometnē, viņu vidū arī Tulūzas grāfs. Viņš atkal lūdza atbalstu savam senjoram, un šoreiz Aragonas karalis Pedro II pildīja pienākumu un 1213. gada janvārī devās ceļā uz ziemeļiem. Viņa karaspēks, apvienojies ar Fuā grāfa vīriem, bija pietiekami liels, lai dotu ievērojamu triecienu novājinātajai Monfora armijai. 1213. gada septembrī abas armijas - no Ziemeļiem un no Dienvidiem - sastapās pie Mirē. Pedro bija drošsirdīgs karavadonis un gudrs stratēģis, taču uzbrukums ritēja gaužām nesekmīgi un kaujas karstumā Pedro tika nogalināts. Dienvidi bija zaudējuši vadoni.
Bajārs brīdi klusēja.
- Starp tiem, kas cīnījās par neatkarību, bija arī kāds Karkasonas chevalier. Gijems di Mā. Viņš teicami apliecināja sevi un bija labi ieredzēts. Karavīri viņu cienīja.
Bajāra balsī tagad skanēja savāds tonis - apbrīns, kuram piejaucās kaut kas tāds, kam Alise nemācēja atrast apzīmējumu. Viņa nepaguva to apdomāt, kad Bajārs turpināja stāstu. - 1218. gada 25. jūnijā vilks gāja bojā.
- Vilks?
Bajārs pacēla plaukstas. - Piedodiet. Talaika dziesmās, piemēram, Carao de lo Crosada, de Monfors tika dēvēts par vilku. Tulūzas aplenkuma laikā viņu nogalināja katapultas raidīts akmens. Runāja, ka šāvēja bijusi sieviete. - Alise nespēja apvaldīt smaidu. - Viņa mirstīgās atliekas aizveda atpakaļ uz Karkasonu un apbedīja pēc ziemeļnieku paražām. Sirdi, aknas un kuņģi nogādāja Sansernī, kaulus - Sant-Nasarī, kur apglabāja zem kapakmens, kas tagad iemūrēts bazilikas dienvidu transepta sienā. Varbūt ievērojāt to, apmeklēdama Citadeli?
Alise pietvīka. - Es… es nekādi nespēju ieiet katedrālē, - viņa atzinās. Bajārs uzmeta viņai žiglu skatienu, bet kapakmeni vairs nepieminēja.
- Simona de Monfora vietā stājās dēls Amorī, taču viņš nebija tāds karavadonis, kāds bijis tēvs, un tūdaļ sāka zaudēt tēva iekarotās zemes. 1224 gadā Amorī atkāpās no šī posteņa. De Monforu dzimta atteicās no pretenzijām uz Trankavelu teritorijām. Saijē nu varēja atgriezties mājās. Pjērs Rožē de Mirpuā nelabprāt ļāva viņam iet, taču Saijē bija…
Bajārs apklusa, piecēlās un pagājās dažus soļus tālāk. Atsācis runāt, viņš nepagriezās.
- Saijē bija divdesmit seši gadi. Alaīsa bija vecāka par viņu, bet Saijē… loloja cerības. Viņš raudzījās uz Alaīsu ar citādām acīm, ne vairs kā brālis uz māsu. Viņš zināja, ka abi nedrīkst precēties, jo Gijems di Mā vēl bija dzīvs, taču bija apliecinājis sevi kaujas laukā un tagad sapņoja par tuvākām attiecībām abu starpā.
Alise, brīdi vilcinājusies, aizgāja pie Odrika un uzlika plaukstu viņam uz delma. Viņš satrūkās, it kā būtu pilnīgi aizmirsis Alises klātbūtni.
- Kas notika tālāk? - viņa jautāja, juzdama dīvainu neveiklību. It kā noklausītos nelūgta, it kā šis stāsts būtu pārāk intīms, lai to dzirdētu svešas ausis.
- Saijē saņēma drosmi, lai runātu. - Bajārs sastomījās. - Harifs visu zināja. Ja Saijē būtu lūdzis padomu, viņš būtu to devis. Taču Saijē paturēja savus plānus pie sevis.
- Varbūt Saijē negribēja dzirdēt to, kas būtu sakāms Harifam.
Bajārs skumji pasmaidīja. - Benlču. - Varbūt. Alise gaidīja.
- Tātad… - viņa mudināja, kad kļuva skaidrs, ka Bajārs neturpinās domu. - Vai Saijē izpauda viņai savas jūtas?
-Jā.
- Un? Ko viņa teica?
Bajārs pagriezās un ieskatījās viņai acīs. - Vai tad jūs to nezināt? - viņš jautāja gandrīz čukstus. - Lūdziet Dievu, lai jūs nekad neuzzinātu, ko nozīmē mīlēt bez cerībām uz pretmīlu.
Lai cik neprātīgi tas bija, Alise metās aizstāvēt Alaīsu.
- Bet viņa taču mīlēja Saijē! Kā brāli. Vai ar to nepietika?
Bajārs pasmaidīja. - Viņš ar to samierinājās. Bet vai ar to pietika?
Nē. Ar to nepietika.
Viņš pagriezās un sāka soļot uz mājas pusi. - Varbūt iesim iekšā? - viņš ieminējās, atkal tikpat atturīgi kā sākumā. - Man kļuvis mazliet karsti. Un jūs, Madomaisela Tannere, būsiet nogurusi pēc tālā ceļa.
Alise ievēroja, cik bāls, cik piekusis viņš pēkšņi izskatās, un sajutās vainīga. Ieskatījusies pulkstenī, viņa saprata, ka abi runājuši ilgāk, nekā viņai licies. Bija gandrīz dienasvidus.
- Protams, - viņa steigšus piekrita un piedāvāja namatēvam savu elkoni. Abi lēnām gāja atpakaļ uz māju.
- Atvainojiet mani, - Bajārs klusu ierunājās, kad viņi bija atgriezušies mājā. - Man drusku jānosnaužas. Varbūt arī jums derētu atpūsties?
-Jā, jūtos nogurusi, - viņa atzinās.
- Pamodies es pagatavošu maltīti un tad pabeigšu stāstu - pirms satumsīs un mūsu domas pievērsīsies kam citam.
Alise nogaidīja, līdz viņš bija iegājis dibenistabā un aizvilcis durvju aizkaru. Tad ar savādu zaudējuma sajūtu sirdī paņēma segu, ko spilvena vietā palikt zem galvas, un atkal devās ārā.
Viņa apsēdās koku paēnā. Un tikai tad aptvēra, ka, pagātnes ainu apburta, ne reizi nav iedomājusies ne par Sīļu, ne par Vilu.
68. NODALA
_Ko tu dari? - jautāja Fransuā Batists, iegājis istabā, kas atradās mazā, anonīmā kalnu namiņā netālu no Sularakas virsotnes.
Marī Sesila sēdēja pie galda. Viņas priekšā uz melna, popēta paliktņa atradās atvērtā Skaidu grāmata. Viņa nepacēla acis.
- Pētu kambara plānu.
Fransuā Batists apsēdās viņai blakus. - Ar kādu īpašu nolūku?
- Lai atcerētos atšķirības starp šo zīmējumu un pašu labirinta alu.
Viņa juta, ka dēls skatās viņai pār plecu.
- Vai atšķirību ir daudz?
- Dažas ir. Lūk. - Marī Sesila norādīja ar pirkstu; caur kokvilnas cimdu tikko jaušami vīdēja sarkani lakotais nags. - Mums altāris ir šeit, tā, kā te atzīmēts. Bet īstajā alā tas atrodas tuvāk sienai.