- Vai tad tas neaizsedz iegravēto labirintu?
Viņa atskatījās, pārsteigta par tik attapīgu piezīmi.
-Ja sākotnējie sargātāji savās ceremonijās izmantoja Skaitļu grāmatu tāpat kā Noublesso Veritable, vai vietai nevajadzētu sakrist?
- Tā varētu domāt, jā, - viņa piekrita. - Sarkofāga nav, tā ir vislielākā atšķirība, taču, interesanti, kaps ar skeletiem atradās tieši tajā pašā vietā.
- Vai ir kādas jaunas ziņas par tiem skeletiem? - Fransuā Batists jautāja.
Viņa papurināja galvu.
- Tātad mēs joprojām nezinām, kas tie bijuši?
Viņa paraustīja plecus. - Vai tas ir svarīgi?
- Laikam jau ne, - viņš atbildēja, taču Mārī Sesila redzēja, ka šis intereses trūkums viņu uztrauc.
- Kopumā man vispār nešķiet, ka šie sīkumi ir no svara, - viņa turpināja. - Svarīga ir sistēma, ceļš, ko iet Navigataire, kamēr tiek izrunāti vārdi.
- Tu esi pārliecināta, ka pratīsi izlasīt pergamentu Vārdu grāmatā?
- Jā, ja vien tas ir tapis vienā laikā ar pārējiem pergamentiem. Hieroglifi ir pietiekami vienkārši.
Marī Sesila juta uzbrāzmojam gaidas, tik pēkšņi, tik strauji, ka pacēla roku, it kā ap viņas kaklu būtu sažņaugušies sveši pirksti. Šonakt viņa izrunās aizmirstos vārdus. Šonakt pār viņu nāks Grāla spēks. Laiks būs uzvarēts.
- Bet ja nu O'Donela melo? - teica Fransuā Batists. - Ja nu grāmatas viņai nav? Un ja nu to nav atradis arī Otiē?
Marī Sesilas acis plati iepletās; dēla skarbais, izaicinošais tonis bija piespiedis viņu atgriezties tagadnē. Viņa īgni paraudzījās uz Fransuā Batistu un noteica: - Vārdu grāmata ir šeit.
Dusmīga par sabojāto garastāvokli, Marī Sesila aizvēra Skaitļu grāmatu, nolika to vietā un uz paliktņa uzcēla Zāļu grāmatu.
Arēji abas grāmatas izskatījās vienādas. Tadi paši koka dēlīšu vāki, pārvilkti ar ādu, sasieti ar smalkām ādas aukliņām.
Pirmās lappuses vidū vīdēja mazītiņš zelta biķeris. Otra lapaspuse bija tukša. Trešajā lappusē virknējās tādi paši vārdi un zīmējumi, kādi vijās gar sienu augšmalu rue du Cheval Blanc pagraba kambarī.
Pirmais burts katrā nākamajā lapā bija izzīmēts ar sarkanu, zilu vai dzeltenu krāsu un apmalots ar zeltu, bet pats teksts rindojās, vārdiem saplūstot kopā, neatstājot pauzes tur, kur beidzās viens un sākās nākamais.
Marī Sesila pievērsās pergamentam grāmatas vidū.
Vietumis starp hieroglifiem ar zaļu krāsu bija iezīmēti augi un simboli. Marī Sesilas vectēvs, gadiem ilgi studējis un pētījis visus pieejamos materiālus, izmantodams atbalstu, ko sniedza POradoru dzimtas kapitāls, bija secinājis, ka šīm ilustrācijām nav praktiskas nozīmes.
Svarīgi bija tikai hieroglifi abos Grāla pergamentos. Viss pārējais - vārdi, zīmējumi, krāsas - tikai aizplīvuroja, izdaiļoja, apslēpa patiesību.
- Ta ir šeit, - Marī Sesila atkārtoja, nikni raudzīdamās uz Fransuā Batistu. Viņa redzēja šaubas dēla sejā, taču viņš gudri cieta klusu.
- Savāc manas mantas, - viņa asi pavēlēja. - Un pēc tam pārbaudi, kur atrodas automašīna.
Pēc brīža Fransuā Batists atgriezās, nesdams viņas kantaino nese- seru.
- Kur to nolikt?
-Tur. - Viņa norādīja uz tualetes galdiņu. Kad dēls bija atstājis istabu, viņa piegāja pie tā un apsēdās. Soma bija darināta no mīkstas, brūnas ādas, ar viņas iniciāļiem zeltā. Vectēva dāvana.
Viņa atvēra vāku. Iekšā bija prāvs spogulis un vairāki nodalījumi ar sukām, skaistumkopšanas līdzekļiem, salvetēm un mazām zelta šķērītēm. Virsējā daļā akurātās rindās bija izvietota kosmētika. Lūpu pomā- des, acu ēnas, skropstu tušas, acu zīmuļi, pūderis. Dziļākā nodalījumā glabājās trīs dārglietu šķirstiņi no sarkanas ādas.
- Kur viņi ir? - Marī Sesila neatskatīdamās jautāja.
- Netālu, - Fransuā Batists atbildēja. Balss skanēja saspringti.
- Vai viņam nekas nekait?
Fransuā Batists piegāja klāt un uzlika plaukstas viņai uz pleciem.
- Vai tevi tas uztrauc, Maman?
Marī Sesila paskatījās uz savu atspulgu spogulī, tad uz dēlu, kura seja vīdēja spoguļa ietvarā viņai virs galvas, it kā pozētu portretam. Balss skanēja nevērīgi. Fransuā Batistu nodeva acis.
- Nē, - viņa atbildēja un redzēja, ka dēla vaibsti mazliet atslābst.
- Vienkārši interesanti.
Fransuā Batists viegli saspieda viņas plecus, tad noņēma rokas nost.
- Viņš ir dzīvs, ja gribi zināt. Sāka pretoties, kad tika laukā no mašīnas. Bija drusku jānomierina.
Marī Sesila pacēla uzacis. - Ceru, ka ne pārāk stipri. Pa pusei bezsamaņā viņš man nederēs.
- Man? - Fransuā Batists asi atkārtoja.
Marī Sesila iekoda mēlē. Vajadzēja gādāt, lai dēls ir noskaņots pakļāvīgi. - Mums, - viņa sacīja.
69. NODAĻA
Alise snauda koku paēnā, kad pēc pāris stundām ārā iznāca Odriks.
- Esmu pagatavojis maltīti, - viņš sacīja.
Pagulējis un atpūties, viņš izskatījās spirgtāks. Ada vairs nebija tik vaskaina un nospriegota, acis spoži mirdzēja.
Savākusi mantas, Alise iegāja viņam līdzi mājā. Uz galda bija kazas siers, olīvas, tomāti, firziķi un vīna krūka.
- Lūdzu, cienājieties.
Tiklīdz abi bija apsēdušies, Alise sāka uzdot jautājumus, iepriekš izmēģinātus domās. Viņa ievēroja, ka Odriks ēd maz, toties iedzer vīnu.
- Vai Alaīsa mēģināja atgūt grāmatas, ko bija nozaguši viņas māsa un vīrs?
-Jau tad, kad pār Pays d'Oc krita pirmās kara ēnas, Harifs nolēma apvienot Labirinta Triloģiju, - viņš atteica. - Ar māsas Oriānas gādību par Alaīsas galvu bija izsludināta atlīdzība. Tāpēc viņai bija grūti ceļot. Pat retu reizi dodamās lejup no kalna uz ciemu, viņa dažādi maskojās. Ceļojums uz Ziemeļiem būtu tīrais neprāts. Saijē kala dažādus plānus, kā tikt uz Sartru. Neviens no tiem nebija veiksmīgs.
- Alaīsas dēļ?
- Daļēji jā, bet arī viņa vecāsmātes Esklarmondas dēļ. Saijē juta atbildību pret Noublesso de los Seres, tāpat kā Alaīsa juta atbildību sava tēva vārdā.
- Kas notika ar Esklarmondu?
- Daudzi Bons Homes devās uz Ziemeļitāliju. Esklarmonda bija pārāk slima, lai pārciestu tik garu ceļu. Gastons ar brāli aizveda viņu uz mazu Navarras ciemu, kur viņa nodzīvoja dažus atlikušos gadus līdz savai nāvei. Saijē apciemoja viņu, cik bieži vien spēja. Alaīsa ļoti skuma par to, ka abām vairs nebija lemts tikties.
- Un Oriāna? - Alise pēc brīža ievaicājās. - Vai Alaīsa saņēma kādas ziņas par māsu?
- Pavisam maz. Interesantāks bija labirints, iebūvēts Šartras Dievmātes katedrālē. Neviens nezināja, kas licis to izveidot un ko tas nozīmē. Daļēji šī iemesla dēļ Evrē un Oriāna apmetās Šartrā, nevis devās uz Evrē muižām tālāk ziemeļos.
- Un pašas grāmatas bija tapušas Šartrā.
- Patiesībā labirints tika ierīkots, lai novērstu uzmanību no labirinta alas dienvidos.
- Es to redzēju vakar, - Alise teica.
Vai tiešām tas bijis tikai vakar?
- Un nejutu neko. Jā, tas bija ļoti skaists, ļoti iespaidīgs - bet vairāk nekā.
Odriks pamāja ar galvu. - Oriāna dabūja to, ko gribēja. Gijs d'Evrē aizveda viņu uz Ziemeļiem kā savu sievu. Par to Oriāna atdeva viņam Zāļu grāmatu un Skaitļu grāmatu un zvērēja, ka turpinās meklēt Vārdu grāmatu.
- Kā savu sievu? - Alise sarauca pieri. - Bet kā tad…