- Zeans Kongosts? Viņš bija krietns vīrs. Pedantisks, greizsirdīgs, varbūt bez humora izjūtas, toties uzticams kalps. Pēc Oriānas pavēles viņu nogalināja Fransuā. - Odriks ieturēja pauzi. - Fransuā bija pelnījis nāvi. Beigas pienāca briesmīgas, bet labākas viņš nebija pelnījis.
Alise papurināja galvu. - Es gribēju jautāt par Gijemu.
- Viņš palika Dienvidos.
- Bet vai tad viņš nebija cerējis uz Oriānu?
- Visus savus spēkus viņš neatlaidīgi veltīja tam, lai padzītu krusta karotājus. Gadiem ritot, kalnos viņam radās daudz sekotāju. Sākumā viņš piedāvāja savu zobenu un pakalpojumus Pjēram Rožē de Mirpuā. Vēlāk, kad vikonta Trankavela dēls mēģināja atgūt zemes, kas atņemtas viņa tēvam, Gijems cīnījās viņa labā.
- Tatad pārgāja pretējā nometnē? - Alise apjukusi jautāja.
- Nē, viņš… - Bajārs nopūtās. - Nē. Gijems di Mā nekad nenodeva vikontu Trankavelu. Protams, viņš bija muļķis, bet beigu beigās nebija nodevējs. Oriāna veikli izmantoja viņu saviem nolūkiem. Viņš tika saņemts gūstā vienlaikus ar Reimonu Rožē Trankavelu, kad krita Karkasona. Atšķirībā no vikonta Gijemam izdevās izbēgt. - Odriks dziļi ievilka elpu, it kā to būtu sāpīgi atzīt. - Viņš nebija nodevējs.
- Bet Alaīsa viņu par tādu uzskatīja, - Alise klusu noteica.
- Viņš pats bija savas nelaimes kalējs.
-Jā, zinu, un tomēr… dzīvot ar tādu nožēlu, apzināties, ka Alaīsa uzskata viņu par tikpat nekrietnu kā…
- Gijems nepelna līdzcietību, - Bajārs asi sacīja. - Viņš krāpa Ala- īsu, lauza laulības zvērestus, pazemoja viņu. Un tomēr viņa… Piedodiet. Dažreiz ir grūti būt objektīvam.
Kāpēc tas viņu tik ļoti uztrauc?
- Viņš nemēģināja tikties ar Alaīsu?
- Viņš Alaīsu mīlēja, - Odriks vienkārši sacīja. - Un nebūtu riskējis ar to, ka pa viņa pēdām Alaīsu var atrast franči.
- Un arī viņa nemēģināja tikties ar vīru?
Odriks gausi papurināja galvu. - Vai jūs viņas vietā būtu to mēģinājusi? - viņš klusu jautāja.
Alise mirkli domāja. - Nezinu. Ja jau viņa mīlēja Gijemu par spīti visam…
- Laiku pa laikam ciemu sasniedza vēstis par Gijema kaujām. Alaīsa nebilda ne vārda, bet klusībā lepojās ar to, kāds tagad kļuvis viņas vīrs.
Alise sagrozījās krēslā. Odriks šķita jūtam viņas nepacietību, tāpēc sāka runāt ātrāk.
- Piecus gadus pēc tam, kad Saijē bija atgriezies ciemā, valdīja nedrošs miers. Viņi ar Alaīsu un Harifu dzīvoja labi. Kalnos bija apmetušies vēl citi Karkasonas iedzīvotāji, arī Alaīsas bijusī kalpone Riksenda, kura mitinājās ciemā. Dzīve bija vienkārša, bet laba. - Viņš atkal brīdi klusēja.
- 1229. gadā viss mainījās. Franču tronī kāpa jauns karalis. Luijs bija fanātiķis ar stipru reliģisku pārliecību un nevarēja izturēt to, ka ķecerība turpina pastāvēt. Lai gan apspiesta un vajāta gadiem ilgi, kataru Baznīca Dienvidos joprojām konkurēja ar katoļu Baznīcu autoritātes un ietekmes ziņā. Pieci augsti kataru garīdznieki - Tulūzas, Albī, Karkasonas, Ažānas un Razē bīskapi - daudzviet baudīja lielāku cieņu un bija ietekmīgāki par katoļu bīskapiem. Sākumā tas viss nekādi neskāra Alaīsu un Saijē. Viņi turpināja dzīvot tāpat kā iepriekš. Ziemā Saijē devās uz Spāniju sagādāt naudu un ieročus pretošanās kustībai. Alaīsa palika turpat. Viņa prasmīgi jāja, rīkojās ar loku un zobenu, apliecināja lielu drošsirdību, nogādādama ziņas pretošanās vadoņiem Arjēžā un Sabartē kalnos. Viņa deva pajumti parfaits, sagādāja pārtiku, nodeva tālāk vēstis par to, kur un kad notiks dievkalpojumi. Parfaits lielākoties bija ceļojoši sludinātāji un pelnīja maizi ar fizisku darbu. Kārsa vilnu, cepa maizi, vērpa dziju. Ceļoja pa pāriem - pieredzējis skolotājs kopā ar jaunāku garīdznieku. Parasti, protams, divi vīrieši, bet dažreiz arī sievietes. - Odriks pasmaidīja. - Tieši tāpat, kā reiz Karkasonā bija darījusi Alaīsas draudzene un padomdevēja Esklarmonda. Ekskomunikācija, indulgenču izsniegšana krustnešiem, jauns karagājiens pret ķeceriem, kā to dēvēja krusta karotāji, - tas viss varbūt būtu turpinājies vēl ilgāk, ja ne jaunais pāvests Gregors IX. Viņš vairs negribēja gaidīt. 1233. gadā viņš nodibināja Svēto inkvizīciju, kuru pats nepastarpināti uzraudzīja. Tas uzdevums bija sameklēt un iznīcināt ķecerus - jebkur, ar jebkādiem līdzekļiem. Par saviem pilnvarniekiem viņš izraudzījās dominikāņus - Melnos brāļus.
- Biju domājusi, ka inkvizīcija radās Spānijā. Par to vienmēr dzirdams tādā kontekstā.
- Plaši izplatīta kļūda, - Odriks sacīja. - Nē, inkvizīcija tika radīta, lai iznīdētu katarus. Sākās terors. Inkvizitori pēc patikas klīda no pilsētas uz pilsētu, apsūdzēdami, denuncēdami un tiesādami. Visur bija spiegi. Notika ekshumācijas, lai svētītā zemē apbedītos varētu sadedzināt kā ķecerus. Salīdzinādami atzīšanās - gan ticamas, gan neticamas -, inkvizitori sāka izsekot kataru ticības izplatību pa ciemiem, miestiem un pilsētām. Pār Pays d'Oc gāzās tiesas sankcionētu slepkavību vilnis. Tika notiesāti krietni, godīgi cilvēki. Baiļu tvanā kaimiņš vērsās pret kaimiņu. Katrā lielākā pilsētā no Tulūzas līdz Karkasonai darbojās inkvizīcijas tiesa. Inkvizitori atdeva notiesātos upurus laicīgās varas ziņā, un tie tika ieslodzīti cietumā, sisti, spīdzināti vai sadedzināti. Inkvizīcijas rokas palika tīras. Attaisnoja tikai retu apsūdzēto. Pat tie, kurus atbrīvoja, bija spiesti valkāt pie apģērba dzeltenu krustu - ķeceru zīmi.
Alisei kaut kas pazibēja atmiņā. Bēgšana pa mežu, glābjoties no tvarstītājiem. Kritiens. Auduma gabals rudens lapu krāsā, kas aizplivinās pa gaisu projām no viņas.
Vai es to nosapņoju1
Ieskatījusies Odrikam sejā, viņa tur ieraudzīja tik dziļas sāpes, ka iesmeldzās sirds.
- 1234. gada maijā inkvizitori ieradās Limū pilsētā. Nelaimīgā kārtā uz turieni kopā ar Riksendu bija devusies Alaīsa. Sākās juceklis, abas ceļotājas - iespējams, noturētas par parfaites, - tika arestētas un aizvestas uz Tu lūzu.
No tā jau es baidījos.
- Viņas nenosauca savus īstos vārdus, tāpēc Saijē uzzināja par notikušo tikai pēc vairākām dienām. Viņš tūdaļ devās uz Tulūzu, nebēdādams par savu drošību. Tomēr viņam nesmaidīja laime. Inkvizīcijas tiesas sēdes parasti notika Sv. Sernēna katedrālē, tāpēc viņš gāja uz turieni. Taču Alaīsa un Riksenda jau bija nogādātas Sv. Etjēna klosterī.
Alisei aizrāvās elpa, atceroties rēgu sievieti, ko vilka projām melnā tērpti mūki.
- Es tur esmu bijusi, - viņa izdvesa.
- Apstākļi bija šausmīgi. Netīrība, brutalitāte, pazemojumi. Ne gaismas, ne siltuma. Dienu no nakts ļāva atšķirt tikai citu ieslodzīto kliedzieni. Daudzi nomira šajos mūros, nesagaidījuši tiesu.
Alise pūlējās ierunāties, taču mute bija pārāk izkaltusi.
- Vai viņa…
- Cilvēka gars var izturēt daudz, taču, tiklīdz salauzts, sabirst kā putekļi. Tieši to darīja inkvizitori. Salauza mūsu garu, tāpat kā spīdzinātāji lauza kaulus, un mēs vairs nezinājām, kas esam.
- Stāstiet, - Alise mudināja.
- Saijē ieradās par vēlu, - Odriks apvaldīti turpināja. - Toties Gijems nenokavējās. Padzirdējis, ka no kalniem uz pratināšanu atvesta kāda dziedniece, viņš uzminēja, ka tā ir Alaīsa, kaut gan viņas vārds neparādījās sarakstos. Viņš piekukuļoja sargus, lai tiktu iekšā; piekukuļoja vai iebiedēja, nezinu. Un atrada Alaīsu. Viņas ar Riksendu bija ieslodzītas atsevišķi no pārējiem, tāpēc Gijemam bija iespēja slepus izvest Alaīsu no klostera un no Tulūzas, iekams inkvizitori aptvēra, ka viņa nozudusi.