- Bet…
- Alaīsa uzskatīja, ka pavēli par viņas apcietināšanu ir devusi Oriāna. Vismaz viņa netika nopratināta.
Alise juta, ka acīs sakāpj asaras. - Vai Gijems aizveda viņu atpakaļ uz ciemu? - viņa žigli jautāja, ar plaukstas virspusi slaucīdama vaigus. - Alaīsa atgriezās mājās?.
Bajārs apstiprinoši pamāja. - Visbeidzot jā. Viņa atgriezās agost1 , īsi pirms Debesbraukšanas dienas, un atveda līdzi Riksendu. - Vārdi plūda strauji.
- Gijems nedevās viņām līdzi?
- Nē. Un viņi vairs nesatikās, līdz… - Viņš apklusa. Alise drīzāk juta nekā dzirdēja, ka viņš ievelk elpu. - Pēc sešiem mēnešiem piedzima viņas meita. Alaīsa nosauca viņu par Bertrānu - par piemiņu savam tēvam Bertrānam Peletjē.
Odrika vārdi šķita karājamies gaisā starp viņiem abiem.
Vēl viens mozaīkas fragments.
- Gijems un Alaīsa, - Alise pie sevis nočukstēja. Iztēlē atausa dzimtas koks, izklāts uz grīdas Greisas guļamistabā Salēlā pie Odas. Vārds ALAĪSA PELETJĒ-DI MĀ (U93-), rakstīts ar sarkanu tinti. Toreiz Alisei nebija izdevies salasīt vārdu šim līdzās, viņa bija izlasījusi tikai Saijē vārdu, rakstītu ar zaļu tinti mazliet zemāk un sāņus.
- Alaīsa un Gijems, - viņa atkārtoja.
Tieša pēctecības līnija no viņiem pie manis.
Alisei neizturami gribējās zināt, kas noticis tajos trijos mēnešos, ko Gijems un Alaīsa pavadījuši kopā. Kāpēc viņi izšķīrušies atkal? Gribējās zināt arī, kāpēc labirinta simbols atrodas blakus Alaīsas un Saijē vārdam.
Un arī manējam tāpat.
Viņa pacēla acis, krūtīs auga satraukums. Pār lūpām grasījās nākt vesela vārdu straume, taču viņu apklusināja Odrika sejas izteiksme. Alise instinktīvi saprata, ka pie Gijema viņš ilgāk nepakavēsies.
- Kas notika tālāk? - viņa klusu vaicāja. - Vai Alaīsa ar meitiņu palika Los Seresā pie Saijē un Harifa?
Odrika sejā īsi pavīdēja smaids, un Alise nojauta, ka viņš jūtas pateicīgs par temata maiņu.
- Meitiņa bija skaista, - Odriks sacīja. - Labsirdīga, jauka, allaž smaidīja un trallināja. Visi viņu dievināja, sevišķi Harifs. Bertrāna stundām ilgi sēdēja viņam blakus, klausīdamās stāstos par Svēto zemi un par savu vectēvu Bertrānu Peletjē. Paaugusies palīdzēja Harifam sīkākos darbos. Kad viņai apritēja seši gadi, Harifs pat sāka mācīt viņai šaha spēli.
Odriks apklusa, seja atguva nopietnību. - Tikmēr inkvizīcijas melnā roka sniedzās arvien tālāk. Iekarojuši līdzenumus, krusta karotāji beidzot pievērsās neieņemtajiem Pireneju un Sabartē cietokšņiem. Trankavela dēls Reimons 1240. gadā atgriezās no trimdas kopā ar che- valiers pulku, un viņam piebiedrojās vairākums Korbjēru augstmaņu. Viņš bez grūtībām atguva gandrīz visas pilsētas starp Limū un Mon- taņnuāru. Bija mobilizēta visa zeme: Sesaka, Azilja, Lora, kā arī Kve- ribū, Peirepertūzas un Ažilāras pilis. Taču pēc gandrīz mēnesi ilgām kaujām viņam neizdevās atkarot Karkasonu. Oktobrī viņš atkāpās uz Monreālu. Neviens nenāca viņam palīgā. Beigās viņš bija spiests doties prom uz Aragonu.
Odriks brīdi klusēja. - Tūdaļ sākās terors. Monreāla tika nolīdzināta līdz ar zemi, tāpat arī Montoljē. Limū un Alē padevās. Alaīsai - mums visiem - bija skaidrs, ka par sacelšanās neveiksmi maksās tauta.
Bajārs pēkšņi aprāvās un pacēla acis. - Vai jūs esat bijusi Monse- gūrā, Madomaisela Alise? - Viņa papurināja galvu. - Ta ir neparasta vieta. Varbūt pat svēta vieta. Vēl tagad tur mājo gari. Trijās pusēs pils ir izcirsta klintī. Dieva templis debesīs.
- Drošais kalns, - viņa impulsīvi noteica un nosarka, aptvērusi, ka atkārto Bajāram viņa paša vārdus.
- Pirms daudziem gadiem, pirms krusta karu sākuma, kataru Baznīcas vadoņi bija lūguši, lai Monsegūras senjors Reimons de Pereijs pārbūvē brūkošo castellum[87] un nostiprina tās nocietinājumus. 1243. gadā Monsegūras garnizonu komandēja Pjērs Rožē de Mirpuā, pie kura bruņinieka māku bija apguvis Saijē. Alaīsa baidījās par mazo Bertrānu un Harifu un nosprieda, ka viņi vairs nevar palikt Los Seresā, tāpēc Saijē piedāvājās par sargu un pavadoni un viņi visi posās uz Monsegūru. Taču, devušies ceļā, viņi krita acīs. Varbūt būtu vajadzējis ceļot atsevišķi. Alaīsas vārds tagad bija inkvizīcijas sarakstos.
- Vai Alaīsa piederēja pie kataru ticības? - Alise piepeši iejautājās, aptvērusi, ka to vēl arvien nezina.
Bajārs ieturēja pauzi. - Katari ticēja, ka to pasauli, kuru mēs redzam, dzirdam, saožam un sataustām, ir radījis Sātans. Viņi ticēja, ka Sātans ir aizvilinājis šķīstus garus prom no Dieva valstības un ieslodzījis tos miesas čaulā šeit, zemes virsū. Viņi ticēja, ka tad, ja dzīvos krietni un "mirs labi", viņu dvēsele atsvabināsies no važām un atgriezīsies pie Dieva debesu godībā. Pretējā gadījumā viņi četru dienu laikā atdzims uz zemes, lai sāktu visu apli no jauna.
Alise atcerējās vārdus Greisas Bībelē.
- Tas, kas dzimis no miesas, ir miesa; un tas, kas dzimis no Gara, ir gars.
Odriks pamāja ar galvu. - Jums jāsaprot, ka tauta mīlēja Bons Homes, kuri tai kalpoja. Viņi neņēma samaksu par pienākumu pildīšanu laulībās, kristībās vai bērēs. Neievāca nodokļus, neprasīja desmito tiesu. Kāds nostāsts vēsta, ka ceļojošs parfait reiz ieraudzījis zemnieku nometušos ceļos sava tīruma stūrī. "Ko tu tur dari?" viņš jautājis zemniekam. "Pateicos Dievam par bagāto ražu," zemnieks atbildējis. Parfait pasmaidījis un palīdzējis vīram piecelties. "Tas nav Dieva darbs, tas ir tavs paša darbs. Jo tavas rokas raka zemi pavasarī, tavas rokas to kopa." - Viņš paskatījās uz Alisi. - Vai saprotat?
- Domāju, jā, - viņa vilcinādamās atbildēja. - Viņi ticēja, ka cilvēkam ir vara pār savu dzīvi.
- Jā - mums lemtā laika un vietas robežās.
- Bet vai Alaīsa pievienojās šai nostājai? - viņa neatlaidās.
- Alaīsa bija līdzīga viņiem. Palīdzēja cilvēkiem, rūpējās par citiem vairāk nekā par sevi. Darīja to, ko uzskatīja par pareizu, neraugoties uz to, ko diktēja tradīcijas vai ieražas. - Viņš pasmaidīja. - Tapat kā katari, viņa ticēja, ka nekādas pastarās tiesas nebūs. Ka ļaunums, kas skaidri saredzams visapkārt, nevar būt Dieva radīts. Tomēr beigu beigās - nē, viņa nepiederēja pie kataru ticības. Jo ticēja tai pasaulei, kurai varēja pieskarties, kuru varēja redzēt savām acīm.
- Un Saijē?
Odriks izvairījās no tiešas atbildes. - Lai gan tagad apzīmējums katari ir gluži ierasts, Alaīsas laikos ticīgie dēvējās par Bons Homes. Inkvizīcijas latīņu tekstos viņi tiek saukti par albigenses vai heretici.'
- Tad kur radies apzīmējums katari?
- Nu jā, nedrīkst pieļaut, lai vēsturi mūsu vietā raksta uzvarētāji. Šo apzīmējumu es kopā ar citiem… - Viņš aprāvās un pasmaidīja kā par kādu sev vien zināmu joku. - Ir daudz dažādu skaidrojumu. Iespējams, vārds catar oksitāņu valodā - cathare franciski - ir atvasināts no grieķu katharos, kas nozīmē tīrs. Kurš vairs var pateikt, kāda bijusi sākotnējā iecere?
Alise sarauca pieri, juzdama, ka palaiž kaut ko garām, bet nezināja, ko īsti.
- Nu, bet pati reliģija? Kur radās tā? Vai ne Francijā?
-Eiropas katarisma pirmsākumi ir meklējami bogomilu ticībā-
duālistiskā reliģijā, kura uzplauka Bulgārijā, Maķedonijā un Dalmā- cijā, sākot ar desmito gadsimtu. 1a bija saistīta ar vecākiem ticējumiem - piemēram, zoroastrismu Persijā vai maniheismu. To piekritēji ticēja reinkarnācijai.