Alises prātā sāka veidoties kāda ideja. Saikne starp visu Odrika stāstīto un to, ko viņa jau zināja pati.
Pagaidi, un tā tevi atradīs. Esi pacietīga.
- Mākslu pilī Lionā, - viņš turpināja, - atrodas manuskripta kopija, Sv. Jāņa evaņģēlija teksts kataru izklāstā, viens no ārkārtīgi retajiem dokumentiem, ko neiznīcināja inkvizīcija. Tas ir sarakstīts langue d'Oc, un šīs valodas lietošana tolaik tika uzskatīta par sodāmu ķecerību. No visiem Bons Homes svētajiem tekstiem Jāņa evaņģēlijs bija vissvarīgākais. Tajā tiek likts vislielākais uzsvars uz personisko, individuālo apgaismību caur zināšanām - gnosis. Bons Homes liedzās pielūgt elkus, krustus vai altārus, izkaltus akmenī vai grebtus kokā, šajos zemajos, Sātana radītajos materiālos. Dieva vārdu viņi turēja visaugstākajā cieņā.
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.
- Reinkamācija, - Alise gausi noteica, skaļi domādama. - Kā gan tā ir savienojama ar ortodoksālo kristīgo teoloģiju?
- Kristīgās Derības centrā ir mūžīgas dzīves dāvana tiem, kas tic Kristum un tiek atpestīti caur viņa upuri pie krusta. Arī reinkamācija ir mūžīgas dzīves paveids.
Labirints. Ceļš uz mūžīgu dzīvi.
Odriks piecēlās un piegāja pie atvērtā loga. Alise, raudzīdamās uz sirmgalvja kalsno, stalto muguru, nojauta viņā apņēmību, kādas iepriekš nebija bijis.
- Sakiet man, Madomaisela Tannere, - viņš ierunājās, pagriezies pret Alisi, - vai jūs ticat liktenim? Vai varbūt ceļš, kuru izvēlamies, padara mūs par to, kas esam?
- Es… - viņa iesāka un aprāvās, šaubīdamās par savu viedokli. Šeit, kalnos, augstu mākoņos, kur izzuda laiks, vairs nelikās svarīga ikdienas pasaule un tās vērtības. - Es ticu saviem sapņiem, - viņa pēdīgi pateica.
- Vai jūs ticat, ka varat mainīt savu likteni? - Odriks neatlaidās, meklēdams atbildi.
Alise nevilšus pamāja ar galvu. - Vai tad citādi ir jēga dzīvot? Ja mēs vienkārši ejam pa iepriekš nospraustu ceļu, tad nekādas nozīmes nav pieredzei - mīlestībai, bēdām, priekam, tam, ka mēs mācāmies un maināmies. Bet tieši tas padara mūs par tiem, kas esam.
- Un jūs arī otram ļautu izdarīt izvēli pašam?
- Tas būtu atkarīgs no apstākļiem, - viņa lēni atbildēja, sākdama nervozēt. - Kāpēc jūs jautājat?
- Es jūs lūdzu paturēt to prātā, - Odriks klusu teica. - Vairāk neko. Kad pienāks laiks, es lūgšu jūs to atcerēties. Si es atal es atal.
Šie vārdi kaut ko pamodināja. Alise nešaubījās, ka dzirdējusi tos jau agrāk. Viņa papurināja galvu, taču nespēja atminēties.
- Notiks tas, kam jānotiek, - Odriks sacīja.
70. nodala
-Mesjē Bajār, es…
Odriks pacēla roku. - Benlēu, - viņš noteica, atgriezās pie galda un atkal uzņēma stāsta pavedienu, it kā nekāda pārtraukuma nebūtu bijis. - Es izstāstīšu visu, kas jums jāzina, dodu goda vārdu.
Alise pavēra muti un aizvēra to atkal.
- Citadele bija ļaužu pārpilna, - viņš sacīja, - tomēr tas bija laimīgs laiks. Pirmo reizi kopš vairākiem gadiem Alaīsa jutās drošībā. Bertrāna, tagad gandrīz desmit gadus veca, bija iedraudzējusies ar daudzajiem bērniem, kas dzīvoja cietoksnī un ap to. Labā omā bija arī Harifs, tagad jau vecs un vārgs. Viņam nebija garlaicīgi: Bertrāna izdaiļoja viņa dienas, parfaits strīdējās ar viņu par Dieva un pasaules dabu. Tuvumā visu laiku atradās Saijē. Alaīsa jutās laimīga.
Alise aizvēra acis un ļāva, lai iztēlē atdzīvojas pagātne.
- Dzīve bija laba un būtu varējusi tāpat turpināties, ja neiejauktos pārdroša atriebība. 1242. gada 28. maijā Pjērs Rožē de Mirpuā saņēma ziņu, ka Aviņonē pilsētā ieradušies četri inkvizitori. Tas nozīmēja, ka parfaits un credentes tiks mesti cietumā vai dedzināti uz sārta. Viņš nolēma rīkoties. Neklausoties padomos, ko deva viņa uzticības personas, to vidū arī Saijē, Pjērs Rožē sapulcēja astoņdesmit piecus bruņiniekus no Monsegūras garnizona, un tiem ceļā piebiedrojās vēl citi. Viņi mēroja piecdesmit jūdzes līdz Aviņonē, kur ieradās nākamajā dienā. Drīz pēc tam, kad inkvizitors Gijoms Arno un trīs viņa kolēģi bija devušies pie miera, mājā kāds atslēdza durvis un ielaida atnācējus. Tie ielauzās inkvizitoru guļamistabās un nogalināja gan viņus, gan visu svītu. Septiņi chevaliers apgalvoja, ka tieši viņi pirmie cirtuši ar zobeniem. Stāsta, Gijoms Arno esot nomiris ar Te Deum uz lūpām. Skaidri zināms ir tas, ka visi viņa inkvizīcijas saraksti tika aiznesti prom un iznīcināti.
- Tas neapšaubāmi bija labi darīts.
-Ta bija pēdējā provokācija. Šai asinspirtij nekavējoties sekoja reakcija. Karalis pavēlēja nopostīt Monsegūru reizi par visām reizēm. Armija, kas sastāvēja no Ziemeļu baroniem, katoļu inkvizitoriem, algotņiem un līdzskrējējiem, ierīkoja nometni kalna pakājē. Sākās aplenkums, tomēr Monsegūras vīri un sievas joprojām staigāja šurpu turpu, kā tīk. Pēc pieciem mēnešiem garnizons bija zaudējis tikai trīs karavīrus un šķita, ka aplenkumam nebūs nekādu sekmju. Krustneši nolīga basku algotņu grupu, kas uzkāpa kalnā un ierīkoja nometni akmens sviediena attālumā no pils sienām - tieši tad, kad sākās bargā kalnu ziema. īstas briesmas vēl nedraudēja, tomēr Pjērs Rožē nolēma atvilkt savus vīrus no ārējiem nocietinājumiem visvairāk apdraudētajā austrumu pusē. Šī kļūda maksāja dārgi. Uzzinājuši par to no vietējiem kolaborantiem, algotņi uzrāpās stāvajā nogāzē kalna dienvidaustrumu pusē. Nodūruši sargkareivjus, viņi ieņēma Roc de la Tour - klinšu smaili, kas pacēlās Monsegūras kores tālākajā austrumu punktā. Aplenktajiem atlika bezpalīdzīgi noskatīties, kā smailē ar vinčām tiek uzvilktas katapultas un akmeņu metēji. Kalna austrumu pusē uzstādīta trebuchet sāka graut nocietinājumu torni. 1243. gada Ziemassvētkos franči ieņēma šo torni un nu bija tikai dažu metru attālumā no paša cietokšņa. Viņi uzstādīja jaunu aplenkuma mašīnu. Tās raidītie šāviņi spēja sasniegt citadeles dienvidu un austrumu mūrus.
Runājot Odriks grozīja gredzenu ap īkšķi.
Alise, to vērodama, atcerējās kādu citu vīrieti, kas bija grozījis šādu gredzenu, stāstīdams viņai nostāstus un pasakas.
- Kataru dārgumi. Tatad tas ir tiesa? Tadi tiešām bija?
Bajārs pamāja ar galvu. - Šim uzdevumam tika izraudzīti divi cre- dentes - Matejs un Pēters Bonē. Silti saģērbušies, lai sargātos no jaunā gada bargā sala, viņi cēla dārgumus mugurā un nakts aizsegā izlavījās no pils. Apmetuši līkumu sargposteņiem, kas bija izvietoti uz visiem izbrienamiem ceļiem, kuri veda no kalna caur ciemu, viņi devās uz dienvidiem, uz Sabartē kalniem.
Alisei iepletās acis. - Uz Sularakas virsotni.
Viņš atkal pamāja. - No turienes dārgumus tālāk nogādāja citi. Kalnu pārejas uz Aragonu un Navarru bija piesnigušas un necaurejamas. Tāpēc viņi devās uz ostām, bet no turienes ar kuģi uz Lombar- diju Ziemejitālijā, kur pastāvēja plaukstoša, mazāk vajāta Bons Homes kopiena.
- Kas notika ar brāļiem Bonē?
- Matejs janviēr[89] beigās atgriezās viens. Šoreiz ceļus apsargāja vietējie - no Kamonsīrlēras netālu no Mirpuā - un ļāva viņam iet. Matejs stāstīja par gaidāmajiem palīgspēkiem, par to, ka pavasarī ieradīšoties jaunais Aragonas karalis. Taču tie bija tikai bramanīgi vārdi. Tagad aplenkuma cilpa bija savilkusies pārāk cieši, lai palīgspēki varētu izlauzties tai cauri.
Bajārs pacēla savas dzintarainās acis un palūkojās uz Alisi. - Mēs dzirdējām baumas arī par to, ka uz Dienvidiem dodas Oriāna ar dēlu un vīru, lai sagādātu papildspēkus aplenkumam. Tas varēja nozīmēt tikai vienu. Ka viņa ir uzzinājusi: pēc visiem šiem bēgšanas un slapstīšanās gadiem Alaīsa tomēr ir dzīva. Un ka viņa grib dabūt Vārdu grāmatu.