- Bet Alaīsai taču tās nebija?
Odriks neatbildēja. - Februāra vidū uzbrucēji atkal devās uz priekšu. 1244. gada 1. martā, pēc pēdējā mēģinājuma padzīt baskus no Roc de la Tour, uz iedragātā cietokšņa mūra atskanēja taures sauciens. - Viņš norija kamolu, kas strēga kaklā. - Monsegūras senjors Reimons de Pereijs un garnizona komandieris Pjērs Rožē de Mirpuā izgāja pa Lielajiem vārtiem un padevās Igē Dezarsī. Cīņa bija galā. Monsegūra, pēdējais cietoksnis, bija kritusi.
Alise atzvila krēslā, vēlēdamās, kaut jel viss būtu beidzies citādi.
- Gan klinšainajos kalnos, gan ielejā bija aizvadīta barga un auksta ziema. Abas puses bija pārgurušas. Sarunas bija īsas. Nākamajā dienā Narbonnas bīskaps Pēters Amjels parakstīja padošanos. Noteikumi bija augstsirdīgi. Daži teiktu - pat neredzēti augstsirdīgi. Cietoksnis pārgāja katoļu Baznīcas un franču kroņa īpašumā, taču visiem cietokšņa iemītniekiem tika piedoti pagātnes grēki. Pat Aviņonē inkvizitoru slepkavām tika solīta piedošana. Karavīrus gaidīja viegls sods, pēc tam kad tie būs izsūdzējuši savus noziegumus inkvizīcijai. Visi, kas atteiksies no ķecerīgās ticības, būs brīvi, un vienīgais sods būs prasība valkāt uz drānām krustu.
- Bet tie, kas neatteiksies? - Alise jautāja.
- Tiem draudēja nāve uz sārta kā ķeceriem.
Bajārs iedzēra malku vīna.
- Aplenkuma beigās bija ierasts apzīmogot līgumu, atbrīvojot gūstekņus. To vidū bija bīskapa Bertrāna brālis, vecais chevalier Reimons, Arnāls Rožē de Mirpuā un Reimona de Pereija dēls. - Mirkli klusējis, Bajārs turpināja, rūpīgi izraudzīdamies vārdus: - Neparasti bija tas, ka tika izsludinātas divas žēlastības nedēļas. Kataru vadība lūdza atļauju vēl divas nedēļas palikt Monsegūrā, lai atstātu kalnu tikai pēc tam. Tada atļauja tika dota.
Alises sirds iepukstējās straujāk. - Kāpēc?
Odriks pasmaidīja. - Vēsturnieki un teologi jau simtiem gadu strīdas par to, kāpēc katari lūguši šo papildlaiku. Kas vēl bija palicis neizdarīts? Dārgumi atradās drošībā. Kāds svarīgs iemesls lika viņiem vēl ilgāk kavēties sagrautajā, aukstajā kalnu cietoksnī pēc visa, kas pārciests?
- Un kāpēc viņi kavējās?
- Tāpēc, ka kopā ar viņiem bija Alaīsa. Viņai vajadzēja laiku. Kalna pakājē viņu gaidīja Oriāna ar saviem karavīriem. Citadelē atradās Harifs, ari Alaīsas meita un Saijē. Risks bija pārāk liels. Ja viņus sagūstītu, veltīgi būtu visi upuri, kurus, noslēpumu glabājot, nesuši Simeons un Alaīsas tēvs, un Esklarmonda.
Beidzot visi mozaīkas fragmenti bija savā vietā un Alise ieraudzīja pilnīgu ainu, skaidru, dzīvu un spilgtu, kaut gan tikpat kā nespēja noticēt, ka tā ir patiesība.
Viņa palūkojās pa logu uz nemainīgo, mūžīgo ainavu. Ta nebija daudz mainījusies kopš tiem laikiem, kad šeit dzīvojusi Alaīsa. Ta pati saule, tas pats lietus, tās pašas debesis.
- Pasakiet man patiesību par Grālu, - Alise klusu sacīja.
71. NODAĻA
Monsegūra
244. gada mart'
Alalsa stāvēja uz Monsegūras citadeles nocietinājumu mūra - slaika, vientulīga figūriņa biezā ziemas apmetnī. Gadu gaitā bija uzplaucis viņas skaistums. Viņa bija trausla, ar smalkiem vaibstiem, graciozu kaklu, iznesīgu stāju. Viņa palūkojās uz savām rokām. Agrā rīta gaismā tās šķita zilganas, gandrīz caurspīdīgas.
Vecas sievas rokas.
Alaīsa pasmaidīja. Nē, viņa nav veca. Viņa ir jaunāka nekā tēvs toreiz, kad pienāca viņa pēdējā stunda.
Gaisma vēl bija vāra, uzlecošā saule centās atdot zemei tās ierasto veidolu un aizslaucīt prom nakts ēnas. Alaīsa noraudzījās uz Pireneju robotajām, sniegotajām galotnēm, kas iezīmējās pie bālā apvāršņa, uz violetajiem priežu mežiem kalna austrumu malā. Agrā rīta mākoņi slīdēja pār Sv. Bartolomeja augstieni. Aiz tās teju vai varēja saskatīt Sularakas virsotni.
Viņa iztēlojās savu māju pakalnu ieplakā, vienkāršu un omulīgu. Atcerējās dūmus, kas stīdzēja no skursteņa tādos aukstos rītos kā šis. Pavasaris kalnos pienāca vēlu, aizvadītā ziema bija barga, - bet nu jau drīz. Viņa redzēja pavasara jausmas mijkrēšļa debesu sārtajā tvīkumā.
1 Marts. (Oksitāņu vai.)
Los Seresā drīz pumpuros koki. Aprīlī kalnu ganības atkal būs kā nosētas ar maigi zilām, baltām un dzeltenām puķītēm.
Talu lejā Alaīsa redzēja pārpalikušās ēkas, kuras veidoja Monsegū- ras ciemu, nedaudzās mājiņas, kas saglabājušās pēc desmit aplenkuma mēnešiem. Ēku puduri apjoza franču armijas standarti, krāsainiem punktiņiem līdzīgas teltis un plandoši karogi ar apspūrušām malām. Franči bija pārcietuši tikpat bargu ziemu kā citadeles iemītnieki.
Rietumu nogāzēs, kalna pakājē, slējās pāļu žogs. Aplencēji bija būvējuši to dienām ilgi. Vakar tam vidū bija uzslējuši stabus, kas atgādināja greizu koka mugurkaulu. Pie katra staba bija sakrauta malkas kaudze un salmu kūlīši. Mijkrēslī Alaīsa bija redzējusi, ka franči pieslien pie žoga trepes.
Sārts ķeceru dedzināšanai.
Alaīsa nodrebēja. Pēc pāris stundām viss būs beidzies. Viņa nebaidījās mirt, kad būs pienācis laiks. Taču bija redzējusi mirstam pārāk daudzus un vairs necerēja, ka ticība aiztaupīs sāpes. Tiem, kas vēlējās, Alaīsa bija sagādājusi zāles, kas notrulina ciešanas. Vairākums bija nolēmuši doties no šīs pasaules uz nākamo bez remdinājuma.
Violetie akmeņi zem viņas kājām bija slideni no sarmas. Ar zābaciņa purngalu Alaīsa ievilka sniegā labirinta rakstu. Sirds bija nemierīga. Ja viņas viltība izdosies, Vārdu grāmatas meklēšana beigsies. Bet, ja neizdosies… Lai pasargātu Grālu, viņa bija likusi uz spēles to cilvēku dzīvību, kuri visus šos gadus bija devuši viņai patvērumu. Esklarmondas draugu, sava tēva draugu dzīvību.
Iespējamās sekas bija pārāk briesmīgas, lai par tām domātu.
Alaīsa aizvēra acis un pārcēlās pagātnē, uz labirinta alu. Kopā ar Harifu un Saijē. Atcerējās gaisa samtaino pieskārienu saviem kailajiem delmiem, sveču trīcošās liesmiņas, skaistās balsis, kas vijās augšup tumsā. Izrunātie vārdi atausa atmiņā tik skaidri, ka viņa gandrīz juta tos sev uz mēles.
Alaīsa nodrebēja, domādama par to mirkli, kad beidzot bija visu izpratusi un vārdi bija nākuši pār lūpām itin kā paši no sevis. Par to vienīgo ekstāzes un apgaismības mirkli, kurā savienojās viss, kas bijis, un viss, kas vēl būs, un pie viņas nolaidās Grāls.
Un caur viņas balsi un rokām tas nonāca pie viņa.
Alaīsa strauji ievilka elpu. Būt dzīvojušai - būt to pieredzējušai!
Viņu iztraucēja kāda skaņa. Alaīsa atvēra acis un ļāva pagātnei izdzist. Pagriezusies viņa ieraudzīja Bertrānu, kura nāca šurp pa šauro cietokšņa mūri. Alaīsa pasmaidīja un sveicinot pacēla roku.
Meita nebija tik nopietna, kāda viņas vecumā bija bijusi Alaīsa pati. Taču izskata ziņā līdzinājās viņai. Ta pati sirdsveida seja, tikpat tiešs skatiens, tikpat gari, brūni mati. Ja ne Alaīsas sirmās šķipsnas un krunciņas ap acīm, abas varētu noturēt par māsām.
Meitas sejā bija jaušams gaidu sasprindzinājums.
- Saijē saka, zaldāti nākot šurp, - viņa nedroši ierunājās.
Alaīsa papurināja galvu un stingri noteica: - Viņi nenāks agrāk par
rītdienu. Un tikmēr mums vēl daudz kas darāms. - Viņa satvēra Ber- trānas aukstās rociņas savējās. - Es paļaujos uz to, ka tu palīdzēsi Saijē un gādāsi par Riksendu. Sevišķi šovakar. Tu viņiem esi vajadzīga.