Arhibīskaps steigšus pamāja ar roku, un garīdznieki, melnajiem talāriem plandot vējā, sāka dziedāt psalmu, kas bija kļuvis par krusta kara himnu. Veni Spirite Sancti - šie vārdi tika izkliegti kliegšus, lai apslāpētu kataru lūgšanas.
Bīskaps spēra soli uz priekšu un iemeta sārtā pirmo lāpu. Viņam sekoja zaldāti. Degošās lāpas cita pēc citas lidoja sārtā. Tas aizdegās gausi, tomēr drīz sāka mest sprakšķošas dzirksteles. Liesmas locījās salmos kā čūskas, šaudīdamās šurpu turpu, plīvodamas, pulsēdamas, locīdamās kā ūdenszāles upē.
Caur dūmiem Gijems ieraudzīja kaut ko tādu, no kā asinis sastinga dzīslās. Sarkanu apmetni, izšūtu ar ziediem, un tumši sūnzaļu tērpu. Viņš lauzās caur pūli uz priekšu.
Viņš nespēja - negribēja - ticēt savām acīm.
Gadi pagaisa, un viņš redzēja sevi tādu kā sendienās, jaunu cheva- lier, augstprātīgu, lepnu, pašapzinīgu, stāvam ceļos Sv. Marijas kapelā. Viņam līdzās bija Alaīsa. Laulības Miķeļos, daži teica - tas nesot laimi.
Ziedoši virši uz altāra, sarkanu sveču mirga, abiem mijot laulības zvērestus.
Gijems skrēja gar soliem, cenzdamies tikt tuvāk sārtam, pārliecināties, ka tā nav viņa. Liesmas bija rijīgas. Pār skatītājiem vēlās šķcbīga, pārsteidzoši saldena degošas cilvēku miesas smaka. Zaldāti atkāpās. Uguns svelme piespieda pakāpties nostāk pat garīdzniekus.
Čurkstēja asinis, plīsa kāju pēdas, kauli ieslīdēja ugunī - gluži kā medījumam, ko cepina uz iesma. Lūgšanas pārvērtās kliedzienos.
Gijems sāka smakt, taču neapstājās. Ar apmetņa malu aizsedzis muti un degunu, lai nejustu smirdīgos, kodīgos dūmus, viņš centās piekļūt pie pāļu žoga, taču visu aizsedza virpuļojošais dūmu mākonis.
Pēkšņi liesmās atskanēja dzidra un skaidra balss.
- Oriāna!
Vai tā bija Alaīsas balss? Gijems to nezināja. Aizsedzis seju ar plaukstām, viņš streipuļoja uz sauciena pusi.
- Oriāna!
Šoreiz skatītāju rindās atskanēja kliedziens. Gijems apcirtās apkārt un caur dūmiem ieraudzīja dusmu izķēmoto Oriānas seju. Pietrūkusies kājās, viņa sparīgi māja sargkareivjiem.
Gijemam uz lūpām bija Alaīsas vārds, taču viņš nedrīkstēja piesaistīt uzmanību. Viņš bija nācis glābt Alaīsu. Palīdzēt viņai paglābties no Oriānas - tāpat kā reiz jau bija palīdzējis.
Trīs mēneši, ko viņš pavadīja kopā ar Alaīsu pēc aizbēgšanas no Tulūzas inkvizitoriem, gluži vienkārši bija laimīgākais laiks viņa mūžā. Alaīsa nepiekrita palikt pie viņa ilgāk, un viņš nespēja sievu pierunāt, nespēja pat izdibināt, kādēļ viņai jādodas prom. Taču viņa teica - un Gijems tam ticēja -, ka reiz, kad šīs šausmas beigsies, abi atkal būs kopā.
- Mon cdr, - viņš čukstēja, un tas izklausījās kā šņuksts.
Šis solījums un atmiņas par kopīgajām dienām bija palīdzējušas Gijemam izturēt desmit garus, tukšus gadus. Kā gaismas stars tumsībā.
Gijems juta, ka viņa sirds pārtrūkst. - Alaīsa!
Uz sarkanā apmetņa dega maza, balta aitādas somiņa grāmatas lielumā. Roku, kas to turējušas, vairs nebija. Tikai kauli, sprakstoši tauki un pārogļojusies miesa.
Nebija vairs nekā, un viņš to zināja.
Pār Gijemu nolaidās klusums. Ne trokšņa, ne sāpju, tikai dzidrs, balts plašums. Bija nozudis kalns, pagaisušas debesis, dūmi un kliedzieni. Pagaisusi cerība.
Kājas vairs nespēja viņu noturēt. Izmisuma sagrābts, Gijems sabruka ceļos.
73. NODAĻA
Sabartē kalni
Piektdiena, 2005. gada 8. jūlijs
Šamaņu viņš atguva no smakas. Amonjaks, kazu mēsli, nemazgātas gultasdrēbes, auksta vārīta gaļa. Smaka ķērās rīklē un svilināja deguna gļotādu kā ožamais sāls, pielikts pārāk tuvu pie deguna.
Vils gulēja uz raupjas lāvas, tik šauras kā sols, piestiprinātas pie būdas sienas. Uzslējies sēdus, viņš atbalstījās pret akmens mūri. Akmeņu asās šķautnes spiedās rokās, joprojām sasietās aiz muguras.
Viņš jutās kā pēc četriem raundiem boksa ringā. Visa miesa smel- dza no triecieniem pret mašīnas bagāžnieka sienām brauciena laikā. Pulsējoši sāpēja deniņi, pa kuriem Fransuā Batists bija iesitis ar ieroča spalu. Vils juta zem ādas asinsizplūdumu, cietu un karstu, juta asinis ap brūci.
Viņš nezināja, cik ir pulkstenis vai kura tagad diena. Joprojām piektdiena?
Sartru viņi bija atstājuši rītausmā, varbūt kādos piecos. No mašīnas viņš bija izvilkts karstā pēcpusdienā, kad vēl spīdēja saule. Viņš pielieca galvu, pūlēdamies ieskatīties rokaspulkstenī, taču no šīs kustības kļuva nelabi.
Vils nogaidīja, lai nelabums pāriet. Atvēra acis un mēģināja apjaust apkārtni. Likās, viņš atrodas tādā kā ganu būdā. Lodziņš, ne lielāks par grāmatas izmēriem, aizrestots. Tālākajā stūrī iebūvēts plaukts, kaut kas līdzīgs galdam, ķeblis. Pavardā sen izdzisušas uguns paliekas, pelēki pelni un melnas koka vai papīra šķieznas. Virs pavarda uz nūjas karājās smags metāla katls. Ap malu sasaluši tauki.
Vils atkrita uz cietā matrača, nobrāztajai ādai sajūtot palaga raupjumu, un iedomājās, kur gan tagad ir Alise.
Ārā iedimdējās soļi, piekaramajā slēdzenē apgriezās atslēga. Zemē šķindot nokrita ķēde, artrītiski iečīkstējās durvis, un atskanēja balss, kas likās pa pusei pazīstama.
- C'est l'heure.'
Šīla juta gaisa pieskārienu kailajām rokām un kājām, juta, ka tiek kaut kur nesta.
Viņu veda prom no lauku mājas, un trokšņu murdoņā viņa saklausīja Pola Otiē balsi. Pēc tam nepārprotami uzvēdīja pazemes gaiss, vēss un mazliet mikls, ceļš virzījās slīpi lejup. Šeit bija abi vīrieši, viņas cietumsargi. Viņa jau zināja, kā tie ož. Pēc skūšanās losjona, lētām cigaretēm, draudošas vīrestības, no kā viņai krampjaini sarāvās muskuļi.
Viņai atkal bija sasietas kājas un rokas, pleci smeldza. Viena acs bija aizpampuši. Mocīja izsalkums, valdīja tumsa, viņai bija iedotas kaut kādas nomierinošas zāles, tāpēc reiba galva, tomēr Šīla zināja, kur atrodas.
Otiē bija atvedis viņu atpakaļ uz alu. Viņa juta gaisa pārmaiņu, nokļūstot no ejas kambarī, juta, kā saspringst vīrieša kājas, nesot viņu lejup pa pakāpieniem uz kambara zemāko vietu, kur viņa bija atradusi bezsamaņā gulošo Alisi.
Šīla juta, ka šeit kaut kur deg gaisma, varbūt uz altāra. Vīrietis, kas viņu nesa, apstājās. Viņi bija sasnieguši kambara galu, pirmajā reizē viņa nebija iegājusi tajā tik tālu. Vīrietis novēla Šīlu sev no pleciem un nometa zemē kā nedzīvu priekšmetu. Atsitoties pret klonu, iesāpējās sāni, bet vairāk viņa nejuta neko.
Viņa nesaprata, kāpēc vēl nav nogalināta.
Vīrietis satvēra viņu zem padusēm un vilka pa zemi. Papēžos un potītēs dūrās zvirgzdi, akmeņi, asu klints atlūzu šķautnes. Šīla juta, ka rokas tagad tiek piesietas pie kaut kā auksta un metāliska - pie kaut kāda zemē iegremdēta gredzena.
1 Ir laiks. (Franču vai)
Vīrieši, nosprieduši, ka viņa joprojām ir bez samaņas, sāka klusu sarunāties.
- Cik lādiņu tu ieliki?
- Četrus.
- Cikos ies gaisā?
- Tūdaļ pēc desmitiem. Viņš pats to izdarīs. - Pēc balss Sīļa noprata, ka vīrietis smaida. - Vienreiz tad nu sasmērēs rokas. Nospiedīs podziņu, un - blaukš! Viss pa tīro.
- Es vēl arvien nesaprotu, kādēļ mums vajadzēja stiept šito uz šejieni, - otrs kurnēja. - Daudz vieglāk būtu bijis atstāt laukos.
- Viņš negrib, lai šī tiek identificēta. Pēc pāris stundām puse kalna aizies pa gaisu. Un viņa paliks aprakta zem tonnas akmeņu.