Выбрать главу

Bailes beidzot deva Sīlai spēku pretoties. Raustīdama virves, viņa mēģināja piecelties, taču bija par vārgu, kājas neklausīja. Saļimstot zemē, šķita, ka viņa dzird smieklus, taču varbūt tā bija tikai iedoma. Viņa vairs nezināja, kas ir reāls un kas notiek vienīgi viņas galvā.

-    Vai tad mums nav jāpaliek pie viņas?

Otrais iesmējās. - Ko tad šī var izdarīt? Piecelties un aiziet? Jēziņ! Šitādā paskatā!

Gaisma sāka dzist.

Šīla dzirdēja attālināmies vīriešu soļus, līdz palika tikai klusums un tumsa.

74. NODAĻA

- es gribu zināt patiesību, - Alise atkārtoja. - Gribu zināt, kāds sakars labirintam ir ar Grālu. Ja tāds sakars pastāv.

-    Tatad patiesību par Grālu, - Odriks sacīja, cieši skatīdamies viņā. - Sakiet man, Madomaisela, ko jūs zināt par Grālu?

-    Droši vien to pašu, ko visi, - Alise teica, domādama, ka Odriks nemaz negaida nopietnu atbildi.

-    Nē, tiešām. Man būtu interesanti dzirdēt, ko jūs esat izdibi­nājusi.

Alise neveikli sagrozījās krēslā. - Es turējos pie standarta priekš­stata, ka tas ir kauss ar eliksīru, kurš dāvā mūžīgo dzīvi.

Viņa apklusa un sakautrējusies paskatījās uz Bajāru.

-    Dāvā? - Viņš papurināja galvu un nopūtās. - Nē, tā nav dāvana. Un kā jums liekas - kur šādi nostāsti rodas?

-    Droši vien no Bībeles. Vai no Nāves jūras tīstokļiem. Varbūt no citiem agrīnajiem kristiešu rakstiem. īsti nezinu. Neesmu par to domājusi šādā aspektā.

Odriks palocīja galvu. - Tie ir parasti maldi. Patiesībā pirmās ver­sijas stāstam, par kuru jūs runājāt, ir radušās divpadsmitajā gadsimtā, lai gan līdzīgas tēmas parādās klasiskajā un ķeltu literatūrā. Un sevišķi viduslaiku Francijā.

Alisei atmiņā pēkšņi atausa karte, ko viņa bija atradusi Tulūzas bibliotēkā.

-    Piemēram, labirints.

Odriks pasmaidīja, taču nekomentēja. - Divpadsmitā gadsimta pēdējā ceturtdaļā dzīvoja dzejnieks Kretjēns de Truā. Viņa pirmā pat­ronese bija Marī, viena no Akvitānijas Eleonoras meitām, precējusies ar Sampaņas grāfu. Pēc viņas nāves 1181. gadā par Kretjēna de Truā patronu kļuva viens no Marī brālēniem - Elzasas Filips, Flandrijas grāfs. Kretjēns savā laikā baudīja milzīgu slavu. Sākumā tulkoja klasiskus nostāstus no latīņu un grieķu valodas, pēc tam sāka sacerēt varoņtei- kas par bruņiniekiem, kurus pazīstat arī jūs, - Lanselotu, Gaveinu un Parsifālu. No šiem alegoriskajiem sacerējumiem radās neskaitāmas teikas par karali Arturu un Apaļā galda bruņiniekiem. Teika par Par­sifālu - Li contes del graal - ir vissenākais saglabājies stāsts par Svēto Grālu.

-    Bet… - Alise sarauca pieri. - Viņš taču nevarēja būt to vienkārši izdomājis? Taču ne šādu stāstu! Tas nevar būt radies no nekā.

Odrika sejā atkal parādījās viegls smaids.

-    Izvaicāts par šī stāsta avotiem, Kretjēns apgalvoja, ka par Grālu esot izlasījis grāmatā, ko viņam dāvinājis patrons Filips. Patiesībā viņa stāsts par Grālu ir veltīts tieši Filipam. Diemžēl Filips gāja bojā 1191. gadā Akras aplenkumā, Trešā krusta kara laikā. Tāpēc dzejojums palika nepabeigts.

-    Kas notika ar Kretjēnu?

-    Pēc Filipa nāves viņš vairs nav pieminēts rakstu avotos. Viņš gluži vienkārši pazuda.

-    Vai tas nav savādi, ja jau viņš bija tik slavens?

-    Iespējams, ka viņa nāve netika fiksēta rakstiski, - Bajārs lēni noteica.

Alise uzmeta viņam vērīgu skatienu. - Bet jūs domājat citādi?

Odriks neatbildēja. - Lai gan Kretjēns bija nolēmis neturpināt savu stāstu, teika par Svēto Grālu turpināja dzīvot. No senfranču valodas tā pārgāja arī vidusholandiešu un senvelsiešu valodā. Maz­liet vēlāk, ap 1200. gadu, cits dzejnieks - Volframs fon Ešenbahs- radīja diezgan burlesku Parsifāla versiju. Viņš apgalvoja, ka tajā ir atdarinājis nevis Kretjēna darbu, bet gan nezināma autora sacerētu stāstu.

Alise lauzīja galvu. - Kā īsti Kretjēns apraksta Grālu?

-    Visai nenoteikti. Drīzāk kā līdzīgu šķīvim, nevis kausam, kaut ko līdzīgu viduslaiku latīņu gradalis, no kā cēlies senfranču gradal jeb graal. Ešenbahs izsakās skaidrāk. Viņam Grāls - grāl - ir akmens.

-    Tad kur radies priekšstats, ka Svētais Grāls ir kauss, no kura dzēris Kristus Svētā vakarēdiena laikā?

Odriks salika kopā pirkstu galus. - Vēl viens rakstnieks, vārdā Robērs de Borons, laikā starp Kretjēna Parsifāla tapšanu un 1199. gadu sarakstīja poēmu Arimatijas Jāzeps. De Borons ne vien apraksta Grālu kā trauku - kā Svētā vakarēdiena biķeri, kuru dēvē par san greal, - bet arī piepilda to ar asinīm no Krusta. Mūsdienu franču valodā tas nozīmē sang real - "īstenās" vai "karaliskās" asinis.

Viņš apklusa un paraudzījās uz Alisi.

-Labirinta Triloģijas sargātājiem šis lingvistiskais sajukums - san greal un sang real - kalpoja par ērtu maskēšanās līdzekli.

-    Bet Svētais Grāls ir tikai mīts, - Alise stūrgalvīgi noteica. - Tā nevar būt īstenība.

-    Svētais Grāls, protams, ir mīts, - Odriks atbildēja, skatīdamies viņai acīs. - Valdzinoša pasaka. Palūkojoties vērīgāk, jūs ieraudzī­siet, ka visās šajās teikās izpušķota viena un tā pati tēma. Viduslaiku kristiešu priekšstats par upuri un meklējumiem, kas noved pie grēku izpirkšanas un pestīšanas. Svētais Grāls kristiešu izpratnē bija garīgs jēdziens, mūžīgās dzīves simbols, nevis uztverams kā burtiska patiesība. Tas simbolizēja domu, ka caur Kristus upuri un Dieva žēlastību cilvēce dzīvos mūžīgi. - Viņš pasmaidīja. - Taču nav ne mazāko šaubu, ka Grāls eksistē. Šī patiesība ir atrodama Labirinta Triloģijas lappusēs. Tieši par to Grāla sargātāji Noublesso de los Seres ziedoja savu dzīvību.

Alise neticīgi šūpoja galvu. - Jūs sakāt, ka Grāls nemaz nav kris­tiešu jēdziens. Ka visi šie mīti un leģendas balstās uz… pārpratumu.

-    Drīzāk uz noklusējumu, nevis pārpratumu.

-    Bet jau divus gadu tūkstošus risinās strīdi par Svētā Grāla eksis­tenci! Ja tagad atklāsies, ka Grāla leģendas ir patiesas un turklāt… - Alise aprāvās, pati nespēdama noticēt saviem vārdiem. - Ja tā nemaz nav kristiešu relikvija, es tiešām nespēju iedomāties…

-    Grāls ir eliksīrs, kas spēj gan dziedēt, gan ievērojami paga­rināt dzīvi. Taču ar noteiktu nolūku. Tas tika atklāts pirms kādiem četriem tūkstošiem gadu Senajā Ēģiptē. Un tie, kas atklāja šo eliksīru un izprata tā spēku, apzinājās, ka noslēpums ir jāglabā no tiem, kuri izmantotu to savā labā pretēji pārējo interesēm. Svētās zināšanas tika ar hieroglifiem uzrakstītas uz trim atsevišķām papirusa loksnēm. Vienā bija precīzi norādīts Grāla kambara plāns - labirints; otrā bija uzskaitī­tas sastāvdaļas, kas nepieciešamas eliksīra pagatavošanai; trešajā bija maģiskie vārdi, kas jāizrunā, lai eliksīrs pārtaptu par Grālu. Ēģiptieši apraka papirusus alās pie senās Avarisas pilsētas.

-    Ēģipte, - Alise pēkšņi noteica. - Meklēdama materiālus un mēģinādama izprast šeit ieraudzīto, es ievēroju, cik bieži tiek piemi­nēta Ēģipte.

Odriks pamāja. - Papirusi ir sarakstīti klasiskajos hieroglifos. Pats to nosaukums nozīmē "Dieva vārdi" vai "dievišķā runa". Pēc dižās ēģiptiešu civilizācijas bojāejas zuda hieroglifu lasīšanas prasme. Zināša­nas saglabājās papirusos, ko sargātāji nodeva cits citam paaudžu paau­dzēs. Taču bija zaudēta spēja izlasīt maģiskos vārdus un izsaukt Grālu. Šāds notikumu pavērsiens nebija plānots, taču ietina zināšanas vēl lie­lākā noslēpumā. Kristīgās ēras devītajā gadsimtā arābu alķīmiķis Abū Bakrs Ahmeds ibn Vahšija atšifrēja hieroglifu noslēpumu. Par laimi, Navigatairč Harifs uzzināja par draudošajām briesmām un panāca, lai alķīmiķis neizplata šīs slepenās zināšanas tālāk. Tajos laikos bija maz vietu, kur koncentrējās zinību vīri, saziņa starp cilvēkiem bija gausa un nedroša. Pēc tam papirusi tika nogādāti Jeruzalemē un paslēpti Sepalas līdzenumu pazemes alās. No 800. līdz pat 1800. gadiem nevienam neiz­devās gūt sekmes hieroglifu atšifrēšanā. Nevienam. To nozīme kļuva skaidrāka tikai tad, kad Napoleona pētnieciskā un militārā ekspedīcija Ziemeļāfrikā 1799. gadā atrada akmeni ar uzrakstu svētajā hieroglifu valodā, ēģiptiešu valodā un sengrieķu valodā. Vai esat dzirdējusi par Rosetas akmeni?