Alise pamāja.
- Mēs baidījāmies, ka turpmāk tas būs vairs tikai laika jautājums. Francūzis Žans Fransuā Šampoljons par sava mūža uzdevumu izraudzījās hieroglifu atšifrēšanu. 1822. gadā tas viņam izdevās. Pēkšņi bija iespējams izlasīt visu - senās civilizācijas brīnumus, maģiju, burvju vārdus, visu, no kapa plākšņu uzrakstiem līdz Mirušo grāmatai. - Viņš mirkli klusēja. - Turpmāk lielas bažas radīja tas, ka divas Labirinta Triloģijas grāmatas atradās pie tādiem ļaudīm, kuri tās izmantotu nelietīgi.
Viņa vārdi izskanēja kā brīdinājums. Alisei pār muguru pārskrēja šermuļi. Viņa pēkšņi atskārta, ka diena dziest. Rietošās saules stari krāsoja kalnus sarkanus, zeltainus un oranžus.
-Ja jau šīs zināšanas, izmantotas ļaunam, nevis labam nolūkam, bija tik postošas, tad kāpēc Alaīsa un pārējie sargātāji neiznīcināja grāmatas, kad vēl bija tāda izdevība? - viņa jautāja.
Un juta, ka Odriks sastingst. Šie vārdi bija trāpījuši viņa pieredzes un stāsta sirdī, kaut gan Alise neizprata, kāpēc tā.
-Ja tās vairs nebūtu vajadzīgas, tad tā varētu darīt. Varbūt tas būtu atrisinājums.
- Vajadzīgas? Kādā ziņā?
- Sargātāji vienmēr ir zinājuši, ka Grāls dod dzīvi. Jūs to nosaucāt par dāvanu, un es saprotu, ka daži var uzlūkot to šādi. Bet uz to var raudzīties arī ar citādām acīm. - Odriks apklusa, paņēma glāzi un iedzēra vīnu. Tad ar smagu roku nolika glāzi atpakaļ uz galda. - Taču šī dzīve tiek dota ar noteiktu nolūku.
- Ar kādu nolūku? - Alise vaicāja, baidīdamās, ka viņš nestāstīs tālāk.
- Daudzas reizes pēdējos četros tūkstošos gadu, kad kļuva nepieciešams sniegt liecību, tika izsaukts Grāla spēks. Mēs pazīstam kristīgās Bībeles, Talmuda, Korāna dižos ilgdzīvotājus patriarhus. Ādamu, Jēkabu, Mozu, Muhammedu, Metuzālu. Praviešus, kuru darbs nebija pabeidzams parastajā cilvēkam lemtajā mūžā. Katrs no viņiem dzīvoja simtiem gadu.
- Bet tās ir līdzības, - Alise iebilda. - Alegorijas.
Odriks papurināja galvu. - Viņi dzīvoja gadsimtiem ilgi tieši tādēļ, lai varētu izstāstīt, ko pieredzējuši, lai sniegtu liecību par sava laika patiesību. Harifs, kurš pierunāja Abū Bakru paturēt slepenībā Senās Ēģiptes valodas atšifrējumus, vēl piedzīvoja Monsegūras krišanu.
- Tas taču ir piecsimt gadu ilgs laikposms!
- Viņi dzīvoja, - Odriks vienkārši atteica. - Alise, iztēlojieties tauriņa dzīvi. Pilnīga, spilgta eksistence, kas ilgst tikai vienu dienu. Vesels mūžs. Laikam ir daudz nozīmju.
Alise atstūma savu krēslu no galda, piecēlās un sāka staigāt pa istabu, vairs nesaprazdama, ko jūt un kam var ticēt.
Tad viņa pagriezās. - Labirinta simbols, ko es redzēju uz alas sienas un kas iegravēts jūsu gredzenā, - vai tas ir īstā Grāla simbols?
Viņš apstiprinoši pamāja.
- Un Alaīsa? Vai viņa to zināja?
- Sākumā šaubījās tāpat kā jūs. Neticēja patiesībai Triloģijas lappusēs, tomēr visiem spēkiem sargāja to - aiz mīlestības pret savu tēvu.
- Viņa ticēja, ka Harifs ir vairāk nekā piecsimt gadu vecs? - Alise neatlaidās, vairs nemēģinādama slēpt skepsi.
- Sākumā ne, - viņš atzina. - Tomēr laika gaitā ieraudzīja patiesību. Un, kad pienāca laiks, viņa atskārta, ka spēj izrunāt un izprast maģiskos vārdus.
Alise atgriezās pie galda un apsēdās. - Bet kāpēc tieši Francijā? Kāpēc papirusus vispār nogādāja uz šejieni? Kāpēc neatstāja turpat?
Odriks pasmaidīja. - Kristīgās ēras desmitajā gadsimtā Harifs aizveda papirusus uz Svēto pilsētu un paslēpa netālu no Sepalas līdzenumiem. Gandrīz četrsimt gadu tie palika drošībā, līdz Jeruzalemei tuvojās Saladīna armijas. Tad Harifs izraudzījās vienu no sargātājiem, jaunu kristiešu chevalier, vārdā Bertrāns Peletjē, un lika viņam nogādāt papirusus Francijā.
Alaīsas tēvs.
Alise aptvēra, ka smaida, it kā nupat būtu saņēmusi ziņu no veca drauga.
- Harifs saprata divus faktus, - Odriks turpināja. - Pirmkārt, ka papirusus drošāk glabāt starp grāmatas lapām. Otrkārt: tā kā Eiropas galmos jau klīda baumas par Grālu, tad patiesību vislabāk varēja apslēpt zem mītu un teiksmu slāņa.
- Nostāsti par katariem, kam pieder Kristus biķeris, - Alise teica, pēkšņi sākdama saprast.
Bajārs pamāja. - Jēzus Nācarieša sekotāji negaidīja, ka viņš mirs pie krusta, tomēr tā notika. Viņa nāve un augšāmcelšanās palīdzēja radīt stāstus par svētu kausu jeb biķeri, par grālu, kas dod mūžīgu dzīvi. Nemāku teikt, kā tos interpretēja tolaik, taču skaidri zināms ir tas, ka pēc Nācarieša sišanas krustā sākās vajāšanu vilnis. No Svētās zemes bēga daudzi, ieskaitot Arimatijas Jāzepu un Mariju Magdalēnu, kuri ar kuģi devās uz Franciju. Stāsta, ka līdzi viņi paņēmuši zināšanas par kādu senu noslēpumu.
- Grāla papirusus?
- Vai arī Zālamana tempļa dārgumus. Vai kausu, no kura Jēzus Nāca- rietis dzēris Svētā vakarēdiena laikā un kurā savāktas viņa asinis, kad viņš cietis pie krusta. Vai pergamentus, rakstus, pierādījumus, kas liecina, ka Kristus nav miris pie krusta, bet dzīvojis vēl simt vai vairāk gadu, kopā ar nedaudziem izraudzītiem ticīgajiem slēpdamies tuksneša kalnos.
Alise pārsteigta skatījās uz Odriku, taču viņa seja bija kā aizvērta grāmata, kur nebija izlasāms nekas.
- Ka Kristus nav miris pie krusta… - viņa atkārtoja, nespēdama ticēt tam, ko pati saka.
- Un bija vēl citi nostāsti, - Odriks gausi piebilda. - Daži apgalvoja, ka Marija Magdalēna un Arimatijas Jāzeps izkāpuši krastā Narbonnā, nevis Marseļā. Gadsimtiem ilgi ir pastāvējis uzskats, ka Pirenejos kaut kur ir paslēpts kāds milzīgs dārgums.
- Tātad Grāla noslēpums piederēja nevis katariem, - viņa teica, prātā savienodama mozaīkas fragmentus, - bet gan Alaīsai. Viņai tic deva patvērumu.
Noslēpums, kas paslēpts noslēpumā. Alise atzvila krēslā, domās pārlūkodama notikumu gaitu.
- Un tagad labirinta ala ir atvērta.
- Pirmo reizi kopš teju astoņsimt gadiem vēlreiz ir kļuvis iespējams apvienot grāmatas. Un, lai gan jūs, Alise, šaubāties, vai ticēt man vai arī uzlūkot manis teikto par veca vīra pļāpām, ir citi, kas nešaubās.
Alaīsa ticēja Grāla patiesībai.
Dvēseles dziļumos, aiz apziņas robežām, Alise zināja, ka viņš saka patiesību, kaut gan racionālais prāts tai pretojās.
- Marī Sesila, - viņa izdvesa.
- Šonakt Madame de l'Oradora dosies uz labirinta alu un mēģinās izsaukt Grālu.
Alisi sagrāba ļaunas priekšnojautas.
- Bet to viņa nemaz nevar! Viņai nav Vārdu grāmatas. Un gredzena.
- Baidos, ka viņa saprot: Vārdu grāmatai vēl jāatrodas turpat alā.
- Vai tā tur atrodas?
- Skaidri nezinu.