- Bet gredzens? Gredzena viņai nav. - Alises skatiens pievērsās Bajāra kalsnajām rokām, noliktām uz galda.
- Viņa zina, ka es ieradīšos.
- Tas ir neprāts! - viņa neizturēja. - Kā jums var nākt prātā vispār iet viņai tuvumā?
- Šonakt viņa mēģinās izsaukt Grālu, - Bajārs klusi un nosvērti atteica. - Tāpēc viņi zina, ka es ieradīšos. Es nedrīkstu to pieļaut.
Alise uzsita ar plaukstām pa galdu. - Bet Vils? Un Šīla? Vai viņu liktenis jums ir vienaldzīgs? Viņiem nepalīdzēs tas, ja sagūstīs arī jūs.
- Es došos turp tieši tāpēc, ka man nav vienaldzīgs viņu liktenis - un arī jūsējais, Alise. Domāju, Marī Sesila ir nolēmusi piespiest viņus piedalīties ceremonijā. Dalībniekiem ir jābūt pieciem - Navigataire un četriem citiem cilvēkiem.
- Marī Sesila, viņas dēls, Vils, Šīla un Otiē?
- Nē, ne Otiē. Cits.
-Kas?
Odriks izvairījās no atbildes. - Nezinu, kur Šīla un Vils ir tagad, - viņš ierunājās kā domādams skaļi, - bet, manuprāt, mēs ieraudzīsim, ka naktī viņus atvedīs uz alu.
- Kas, Odrik? - Alise atkārtoja, šoreiz uzstājīgāk.
Viņš atkal neatbildēja. Piecēlās, piegāja pie loga, aizvēra slēģus un pagriezās pret Alisi. - Mums jādodas ceļā.
Alise jutās vīlusies, nervoza, apjukusi, bet visvairāk nobijusies. Un tomēr saprata, ka izvēles nav.
Viņa domāja par Alaīsas vārdu dzimtas kokā. Alaīsu no viņas šķīra astoņi simti gadu. Pāri laikam un telpai abas vienoja labirinta simbols.
Divi stāsti, saaudušies vienā.
Paņēmusi savas mantas, Alise sekoja Odrikam ārā, saulrietā.
75. NODAĻA
Monsegūra
1244. gada marģ
Paslēptuvē zem citadeles Alaīsa un trīs pārējie pūlējās nedzirdēt sāpju kliedzienus. Tomēr šausmu troksnis izlauzās cauri kalna klinšu blāķiem. Mirstošo un dzīvo vaimanas ielavījās viņas paslēptuvē kā rēgi.
Alaīsa lūdza Dievu pieņemt Riksendas dvēseli, lūdza par visiem saviem draugiem, krietniem vīriem un sievām. Atlika vienīgi cerēt, ka viņas iecere ir izdevusies.
Tikai laiks rādīs, vai Oriāna būs noticējusi, ka liesmas aprijušas gan Alaīsu, gan Vārdu grāmatu.
Tik daudz kas likts uz spēles.
Alaīsai, Harifam un viņu pavadoņiem bija jāpaliek savā akmens kapā līdz tumsai, kad visi iemītnieki būs atstājuši citadeli. Nakts aizsegā četriem bēgļiem bija jādodas lejup pa stāvajām kalnu takām uz Los Seresu. Alaīsa zināja: ja paveiksies, viņa jau rīt pievakarē būs mājās.
Visi četri rupji pārkāpa pamiera un padošanās noteikumus. Nepalika šaubu: ja viņus notvertu, tūdaļ sekotu nežēlīgs sods. Paslēptuve bija maza ala klintī, sekla, tuvu zemes virsmai. Ja zaldāti rūpīgi pārmeklētu citadeli, tad noteikti to uzietu.
Alaīsa iekoda lūpā, iedomājusies par meitu. Tumsā viņas roku saņēma Harifs. Viņa āda bija sausa kā tuksneša smiltis.
- Bertrāna ir stipra, - viņš sacīja, it kā zinātu, kas nomāc Alaīsu. - Viņa ir tāda pati kā tu, e? Drosmes viņai pietiks. Drīz jūs atkal būsiet kopā. Vairs nav jāgaida ilgi.
- Bet viņa ir tik jauna, Harif, pārāk jauna, lai noskatītos šādos notikumos. Viņa noteikti ir pārbijusies…
- Viņa ir drosmīga, Alaīsa. Un Saijē tāpat. Viņi mūs nepievils.
)a es zinātu, ka tev ir taisnība…
Sirdī plosoties šaubām un bailēm par nākotni, Alaīsa sausām acīm sēdēja tumsā, gaidīdama, līdz diena būs beigusies. Bažas un neziņa par to, kas notiek virszemē, bija gandrīz neizturamas. Iztēlē nemitīgi vīdēja Bertrānas bālā sejiņa.
Liesmu aprīto Bora Homes kliedzieni skanēja viņai ausīs vēl ilgi pēc tam, kad pēdējais upuris bija apklusis.
Pār ieleju kā milzīgs negaisa mākonis gūla kodīgi, melni dūmi, aptumšodami dienasgaismu.
Saijē cieši turēja Bertrānu pie rokas, kad viņi izgāja pa Lielajiem vārtiem, atstādami pili, kas bijusi viņu mājas gandrīz divus gadus. Sāpes viņš bija ieslēdzis dziļi sirdī, tādā vietā, kurai inkvizitori nespēja tikt klāt. Tagad viņš nesēros par Riksendu. Tagad viņš nedrīkst baiļoties par Alaīsu. Ir jādomā tikai par to, kā pasargāt Bertrānu, lai abi laimīgi atgrieztos Los Seresā.
Kalna pakājē jau bija uzstādīti inkvizitoru galdi. Tūdaļ pat sārta ēnā bija jāsākas pratināšanai. Saijē pazina inkvizitoru Ferjē, kuru visa apkaime ienīda par nelokāmu turēšanos pie katoļu Baznīcas likuma burta un gara. Paskatījies pa labi, Saijē ieraudzīja Ferjē palīgu inkvizitoru Dirantī, ne mazāk briesmīgu cilvēku.
Viņš ciešāk satvēra Bertrānas roku.
Ticis zemāk nogāzē, Saijē ieraudzīja, ka gūstekņi tiek šķiroti. Vecus vīrus, garnizona zaldātus un zēnus raidīja uz vienu pusi, sievietes un bērnus - uz otru. Viņā uzplaiksnīja bailes. Bertrāna stāsies aci pret aci ar inkvizitoriem viena, bez viņa.
Sajutusi noskaņojuma maiņu, meitenīte tramīgi ieskatījās Saijē acīs. - Kas noticis? Ko viņi ar mums darīs?
- Pratinās vīriešus un sievietes atsevišķi. Neraizējies. Atbildi uz jautājumiem. Esi dūšīga un paliec uz vietas, līdz atnākšu tev pakaļ. Neej nekur, neej līdzi nevienam citam, saprati? Itin nevienam citam.
- Ko viņi man jautās? - Bertrāna smalkā balstiņā vaicāja.
- Prasīs vārdu, vecumu, - Saijē atbildēja, vēlreiz atkārtodams visu, kas Bertrānai jāpatur prātā. - Ir zināms, ka esmu dienējis garnizonā, bet viņiem nav iemesla meklēt sakaru starp tevi un mani. Ja tev jautās par tēvu, saki, ka nezini, kas viņš ir. Par savu māti uzdod Riksendu, saki, ka vienmēr esi dzīvojusi šeit, Monsegūrā. Nekādā gadījumā nepiemini Los Seresu. Vai ielāgoji?
Bertrāna pamāja ar galvu.
- Laba meitene. - Cenzdamies viņu iedrošināt, Saijē piebilda: - Kad biju tavos gados, vecmāmiņa sūtīja mani nest ziņas. Lika, lai atkārtoju tās vairākas reizes, līdz jutās pārliecināta, ka neko nesajaukšu.
Bertrāna vāri pasmaidīja. - Mamā saka, tev esot briesmīgi slikta atmiņa. Galva caura kā siets, viņa saka.
- Viņai taisnība, - Saijē apstiprināja un atkal kļuva nopietns. - Varbūt tev jautās arī par Bons Homes un viņu ticību. Atbildi pēc iespējas godīgi. Tad tu nesapīsies pretrunās. Tu nevari pateikt viņiem neko tādu, ko viņi jau nebūtu dzirdējuši no citiem. - Mirkli vilcinājies, viņš pievienoja pēdējo atgādinājumu. - Atceries. Nepiemini ne Alaīsu, ne Harifu.
Bertrānai acīs sariesās asaras. - Ja nu zaldāti pārmeklēs citadeli un atradīs viņus? Un ko ar viņiem izdarīs, ja atradīs?
- Neatradīs, - Saijē steigšus atbildēja. - Ielāgo, Bertrāna. Kad inkvizitori būs tevi izvaicājuši, paliec turpat, kur esi. Es atnākšu un sameklēšu tevi, cik drīz vien varēšu.
Saijē tikko paguva pabeigt teikumu, kad sargs iegrūda dunku viņam mugurā un dzina viņu lejup pa nogāzi uz ciemu. Bertrānu aizsūtīja uz pretējo pusi.
Saijē nonāca koka nožogojumā, kur ieraudzīja garnizona komandieri Pjēru Rožē de Mirpuā. Viņš jau bija nopratināts. Saijē noturēja to par labu zīmi, par žēlastības pierādījumu. Tātad padošanās noteikumi tiek ievēroti un pret garnizona karavīriem izturas kā pret karagūstek- ņiem, nevis noziedzniekiem.
Pievienojies karavīriem, kas gaidīja pratināšanu, Saijē novilka no īkšķa savu akmens gredzenu un paslēpa to zem drānām. Bez gredzena viņš jutās kā izģērbts. To viņš nebija novilcis tikpat kā ne reizi visus divdesmit gadus, kopš Harifs viņam to iedevis.
Pratināšana notika divās teltīs. Melnie mūki piesprauda dzeltenas zvaigznes pie muguras tiem, kas bija atzīti par vainīgiem, jo brāļojušies ar ķeceriem; tos sadzina attālākā aplokā gluži kā lopus tirgū.