Kļuva skaidrs, ka franči netaisās laist brīvībā nevienu, iekams nebūs nopratināti visi, no paša jaunākā līdz pašam vecākajam. Tas varēja prasīt vairākas dienas.
Kad pienāca Saijē kārta, viņam ļāva iet teltī vienam, bez pavadoņiem. Viņš nostājās inkvizitora Ferjē priekšā un gaidīja.
Ferjē vaskainā seja nepauda neko. Viņš prasīja Saijē vārdu, vecumu, rangu un dzimšanas vietu. Zoss spalva čirkstēja pa pergamentu.
- Vai tu tici debesīm un ellei? - inkvizitors strupi jautāja.
- Jā, ticu.
- Vai tu tici šķīstītavai?
-Jā, ticu.
- Vai tu tici, ka Dieva Dēls iemiesojās cilvēka veidolā?
- Es esmu karavīrs, nevis mūks, - Saijē atbildēja, skatīdamies zemē.
- Vai tu tici, ka cilvēka dvēselei ir tikai viena miesa, kurā un ar kuru tā augšāmcelsies?
- Priesteri tā saka, jā.
- Vai esi dzirdējis kādu apgalvojam, ka dot zvērestus ir grēks? Ja esi, tad kas to apgalvoja?
Šoreiz Saijē pacēla acis. - To es neesmu dzirdējis, - viņš izaicinoši teica.
- Ko niekus! Tu esi dienējis garnizonā ilgāk par gadu un nezini, ka heretici liedzas dot zvērestus?
- Inkvizitor, es kalpoju Pjēram Rožē de Mirpuā. Citu vārdos es neklausos.
Pratināšana turpinājās, taču Saijē prasmīgi tēloja vienkārša zaldāta lomu un uzstāja, ka nenieka nesaprot no svētiem rakstiem un ticējumiem. Viņš nevienu neapsūdzēja. Apgalvoja, ka neko nezina.
Beigās inkvizitoram Ferjē neatlika nekas cits kā ļaut viņam iet.
Bija vēl pēcpusdiena, bet saule jau laidās uz rietu. Ielejā iezagās krēsla, aizmiglodama veidolus, pārklādama visu ar melnām ēnām.
Saijē aizsūtīja pie nopratinātajiem zaldātiem. Katram bija izsniegta sega, saziedējušas maizes ņuka un kauss vīna. Civilajiem gūstekņiem tāda laipnība nebija atvēlēta.
Tuvojoties naktij, Saijē sašļuka dūša.
Viņš mocījās neziņā par to, vai Bertrāna jau nopratināta un kur atrodas šajā milzīgajā nometnē. Alaīsa noteikti gaidīja, raudzījās dziesnā, uztraucās arvien vairāk, tuvojoties promiešanas stundai; šīs domas nomāca Saijē vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš nespēja neko darīt.
Nemierīgs viņš piecēlās, lai izlocītu kaulus. Tajos iesūcās drēgnums un aukstums, kājas bija stīvas no ilgās sēdēšanas.
- Assis![90] - norūca sargs, ar pīķi uzsizdams viņam pa plecu. Saijē jau grasījās paklausīt, kad augstāk kalnā pamanīja kustību. Tur pārmeklēšanas vienība virzījās uz klintīm, zem kurām alā slēpās Alaīsa, Harifs un viņu pavadoņi. Lāpu liesmas plandīja, metot ēnas pār vēja kulstītajiem krūmiem.
Saijē asinis sastinga dzīslās.
Viņi jau bija pārmeklējuši pili un palikuši tukšā. Saijē bija nospriedis, ka briesmas garām. Taču tagad kļuva skaidrs, ka franči nolēmuši pārmeklēt krūmāju un taku labirintu, kas apjoza citadeles pakāji. Turpinot ceļu šajā virzienā, viņiem bija jānonāk tieši tur, pa kurieni no alas iznāks Alaīsa. Un bija jau gandrīz satumsis.
Saijē metās pie aploka žoga.
- Ei! - sargs uzkliedza. - Tu nedzirdi, vai? Arrete!1
Saijē neklausījās. Nedomādams par sekām, viņš pārlēca pār koka žogu un skrēja augšup pa nogāzi, pakaļ meklētājiem. Sargs skaļi sauca palīgspēkus, bet Saijē domāja vienīgi par to, kā novērst uzmanību no Alaīsas.
Meklētāji apstājās un skatījās, kas tas par traci.
Saijē tiem uzkliedza, lai pārvērstu tos no skatītājiem par dalībniekiem. Cits pēc cita tie pagriezās atpakaļ. Apjukums sejās pārtapa kareivīgumā. Zaldātiem bija auksti un garlaicīgi, nagi niezēja izkauties.
Saijē vēl paguva saprast, ka viņa nodoms izdevies, un tad viņam pakrūtē ietriecās dūre. Kampdams pēc elpas, viņš salīka uz priekšu. Divi zaldāti izgrieza rokas viņam aiz muguras, no visām pusēm bira sitieni - ar ieroču spaliem, zābakiem, dūrēm. Uzbrukums bija nežēlīgs. Viņš juta, kā pārsprāgst āda zem acs, mutē garšoja pēc asinīm. Sitienu krusa nemitējās.
Tikai tagad Saijē apjēdza, cik aplami novērtējis stāvokli. Domājis tikai par to, kā novērst uzmanību no Alaīsas. Prātā pazibēja Bertrānas bālā, gaidu pilnā sejiņa. Tad pret viņa žokli triecās dūre un viss satumsa.
76. nodala
oriana bija veltījusi savu dzīvi tam, lai sadzītu pēdas Vārdu grāmatai.
Drīz pēc Karkasonas ieņemšanas un atgriešanās Sartrā viņas vīrs zaudēja pacietību, velti izgaidījies, kad Oriāna pasniegs balvu, par kuru viņš samaksājis. Abu starpā nebija mīlestības, un, līdzko apdzisa vīra iekāre, sarunu vietā stājās dūre un siksna.
Oriāna pacieta sitienus, visu laiku perinādama atriebību. Auga vīra zemes īpašumi, bagātība un ietekme franču karaļa galmā, un viņa uzmanību piesaistīja citas balvas. Sievu viņš lika mierā. Tagad Oriāna varēja atsākt meklējumus, nolīga ziņotājus un algoja spiegu tīklu Dienvidos.
Tikai vienu reizi Alaīsu gandrīz izdevās sagūstīt, un 1234. gada maijā Oriāna no Sartras devās uz dienvidiem, uz Tulūzu. Sasniegusi Sv. Etjēna katedrāli, viņa uzzināja, ka sargi tikuši piekukuļoti un māsa atkal pazudusi bez pēdām.
Oriāna apņēmās vairs nepieļaut šādu kļūdu. Nākamreiz saņēmusi ziņas par atbilstoša vecuma un izskata sievieti, viņa devās uz Dienvidiem kopā ar dēliem krusta kara aizsegā.
Šajā rītā viņa domāja, ka ausmas violetajā blāzmā ir savām acīm redzējusi grāmatu sadegam. Atradusies tai tik tuvu un tomēr nespējusi to iegūt! Oriāna plosījās nevaldāmā niknumā, un viņu neprata nomierināt ne dēls Luijs, ne kalpones. Taču pēcpusdienā Oriāna izvērtēja rīta notikumus no jauna. Ja viņa tiešām redzējusi Alaīsu - un pat tas bija apšaubāmi -, vai gan māsa būtu pieļāvusi, lai Vārdu grāmata sadeg inkvizīcijas sārtā?
Nē, nebūtu, Oriāna nosprieda. Nosūtīja kalpus apklaušināties nometnē un uzzināja, ka Alaīsai ir deviņus vai desmit gadus veca meita, kuras tēvs ir kāds Pjēra Rožē de Mirpuā karavīrs. Oriāna neticēja, ka māsa būtu nodevusi dārgo grāmatu kāda garnizona zaldāta glabāšanā. Turklāt zaldātus pārmeklēja. Bet bērnus?
Nogaidījusi līdz tumsai, Oriāna devās uz sagūstīto sieviešu un bērnu nometni. Uzpirkusi sargus, tika iekšā bez liekiem jautājumiem. Melnie mūki gan veltīja viņai nosodošus skatienus, taču tas viņu neuztrauca.
Pie viņas piesteidzās dēls Luijs, augstprātīgā seja bija pietvīkusi. Viņš allaž alka pēc atzinības, pārāk dedzīgi kāroja izpatikt.
- Oui? - viņa strupi teica. - Qu'est ce que tu veux?[
Oriāna sekoja viņam uz nožogojuma tālo galu, kur mazliet nomaļus no citiem aizmigusi gulēja kāda meitene.
Arējā līdzība ar Alaīsu bija pārsteidzoša. Ja nebūtu pagājuši tik daudzi gadi, Oriāna domātu, ka redz māsas dvīni. Tada pati kaislas apņēmības izteiksme sejā, tāda pati sejas un matu krāsa kā Alaīsai viņas vecumā.
- Ej prom, - Oriāna teica. - Viņa man neuzticēsies, ja būsi klāt.
Luijam izstiepās seja, nokaitinot Oriānu vēl vairāk. - Ej prom! -
viņa atkārtoja, pagriezdama dēlam muguru. - Ej, parūpējies par zirgiem. Šeit tu neesi vajadzīgs.
Kad viņš aizgāja, Oriāna notupās un pieskārās meitenei pie delma.
Viņa tūdaļ uztrūkās no miega un piecēlās sēdus, acīs lāsmoja bailes.
- Kas jūs esat?
- Una amiga, - Oriāna atbildēja valodā, no kuras bija atteikusies pirms trīsdesmit gadiem. - Draudzene.
Bertrāna nekustējās. - Jūs esat francūziete, - viņa stūrgalvīgi sacīja, vērodama Oriānas drānas un matus. - Jūs neesat no citadeles.