- Nē, - Oriāna teica, pūlēdamās runāt iecietīgi, - bet esmu dzimusi Karkasonā tāpat kā tava māte. Bērnībā mēs kopā dzīvojām Chāteau
Comtal. Es pat pazinu tavu vectētiņu, intendantu Peletjē. Alaīsa noteikti ir bieži stāstījusi tev par viņu.
- Man ir dots vārds viņam par godu, - meitenīte tūdaļ paziņoja.
Oriāna apslēpa smaidu. - Jauki, Bertrāna. Esmu ieradusies, lai aizvestu tevi prom no šejienes.
Meitene sarauca uzacis. - Bet Saijē piekodināja, lai palieku tepat, līdz viņš atnāks. Un lai neeju līdzi nevienam citam.
- Ak Saijē tā teica? - Oriāna smaidīja. - Nu, bet man viņš teica, ka tu protot par sevi pastāvēt un lai es iedodot tev kaut ko tādu, kas liecina, ka man var uzticēties.
Viņa parādīja Betrānai gredzenu, ko bija nozagusi no sava tēva aukstās rokas. Kā jau viņa bija paredzējusi, Bertrāna pazina gredzenu un sniedzās pēc tā.
- Vai to jums iedeva Saijē?
- Ņem. Paskaties pati.
Bertrāna grozīja gredzenu, rūpīgi to pētīdama. Tad piecēlās kājās.
- Kur viņš ir?
- Nezinu, - Oriāna atteica, raukdama pieri. - Ja nu vienīgi…
- Jā? - Bertrāna raudzījās viņai acīs.
- Kā tev šķiet, vai viņš domāja, ka tev jāiet uz mājām?
Bertrāna mirkli padomāja. Tad šaubīdamās atteica: - Varbūt.
- Vai tas ir tālu? - Oriāna jautāja.
- Vienas dienas jājiena attālumā, šajā gadalaikā varbūt ilgāk.
- Un vai tavam ciemam ir nosaukums?
- Los Seresa, - Bertrāna atbildēja. - Bet Saijē piekodināja, lai nesaku to inkvizitoriem.
Noublesso de los Seres. Ne vien Grāla sargātāju nosaukums, bet arī vieta, kur droši vien atrodams Grāls. Oriāna koda mēlē, lai nesāktu skaļi smieties.
- Vispirms tiksim vaļā no šī. - Viņa pieliecās un norāva Bertrānai no muguras dzelteno krustu. - Mēs taču negribam, lai kāds nojauš, ka esam bēgles. Vai tev ir kas līdzņemams?
Ja grāmata būtu pie meitenes, nemaz nevajadzētu turpināt. Meklējumi beigtos tepat uz vietas.
Bertrāna papurināja galvu. - Nav nekā.
- Labi. Un tagad klusu! Lai neviens mūs nepamana.
Meitene vēl izturējās piesardzīgi, bet, kamēr abas gāja caur nometni, Oriāna stāstīja par Alaīsu un par Chāteau Comtal, bija apburoša, pārliecinoša un gādīga. Un pamazām iekaroja meitenes uzticēšanos.
Pie vārtiem Oriāna iespieda sargam saujā vēl vienu monētu un veda Bertrānu uz nometnes nomali, kur gaidīja Luijs ar sešiem jātniekiem un segtu pajūgu.
- Vai viņi dosies mums līdzi? - Bertrāna jautāja, pēkšņu aizdomu pārņemta.
Oriāna pasmaidīja un iecēla meitenīti kulbā. - Kādam taču jāsargā mūs no laupītājiem, vai ne? Saijē man nemūžam nepiedotu, ja es pieļautu, lai ar tevi ceļā notiek kaut kas slikts.
Apsēdinājusi Bertrānu, viņa pievērsās dēlam.
- Un es? - viņš jautāja. - Es gribu doties jums līdzi.
- Man vajag, lai tu paliec šeit, - viņa attrauca, nepacietīgi gaidīdama, kad varēs braukt prom. - Varbūt tev piemirsies, ka tu vēl dieni armijā? Tu nevari vienkārši nozust. Būs vieglāk un ātrāk, ja braukšu viena.
- Bet…
- Dari, kā es lieku, - viņa sacīja, valdīdama balsi, lai nedzird Bertrāna. - Rūpējies par visu vajadzīgo šeit. Tiec galā ar meitenes tēvu, kā norunāts. Pārējo atstāj manā ziņā.
Gijems spēja domāt vienīgi par to, ka jāatrod Oriāna. Viņš bija ieradies Monsegūrā, lai palīdzētu Alaīsai un pasargātu viņu no Oriānas. Gandrīz trīsdesmit gadus viņš bija paturējis Alaīsu acīs arī no tālienes.
Tagad Alaīsa bija mirusi un viņam vairs nebija ko zaudēt. Atriebes alkas bija augušas no gada gadā. Bija vajadzējis nogalināt Oriānu tad, kad radās izdevība. Un tagad izdevību nedrīkstēja laist garām.
Pārvilcis apmetņa kapuci pār seju, Gijems lavījās pa krustnešu nometni, līdz ieraudzīja Oriānas zaļi sudrabaino telti.
Iekšā skanēja balsis. Franču valoda. Kāds jauns vīrietis deva rīkojumus. Atcerēdamies jaunekli, Oriānas dēlu, kas bija sēdējis viņai blakus skatītāju rindā, Gijems piespiedās pie telts sāna un klausījās.
- Viņš ir garnizona karavīrs, - ierastajā augstprātīgajā tonī sacīja Luijs d'Evrē. - Dēvējas par Saijē de Serviānu. Tas pats, kurš pirmīt sarīkoja nekārtības. Šie Dienvidu zemnieki, - viņš nicīgi noteica. - Pat ja pret tiem izturas labi, tie uzvedas kā lopi. - Viņš dzēlīgi iesmējās. - Šo aizveda uz nožogojumu pie Igē Dezarsī telts, tālāk no citiem gūstekņiem, lai atkal nesāk dumpoties.
Luijs pieklusināja balsi tā, ka Gijems tik tikko spēja sadzirdēt. - Tas tev. - Nošķindēja monētas. - Tagad tikai puse. Ja tas zemnieks vēl būs dzīvs, kad viņu atradīsi, tad nodari lietu līdz galam. Atlikumu dabūsi, kad darbs būs padarīts.
Gijems nogaidīja, līdz zaldāts iznāca no telts, un pa neapsargāto ieeju ielavījās iekšā.
-Es taču teicu, ka mani nedrīkst traucēt! - Luijs neatskatījies noteica. Gijema duncis bija viņam pie rīkles, iekams viņš paguva iekliegties.
-Ja iepīkstēsies, es tevi nobeigšu, - Gijems sacīja.
-Ņem, ko gribi, ņem, ko gribi! Neaiztiec mani!
Gijems pārlaida skatienu grezni iekārtotajai teltij, smalkajiem paklājiem, siltajām segām. Oriāna bija sasniegusi bagātību un stāvokli, pēc kāda vienmēr kārojusi. Gijems cerēja, ka tas nav nesis viņai laimi.
- Saki man savu vārdu, - viņš pavēlēja dobjā, cietā balsī.
- Luijs d'Evrē. Nezinu, kas tu tāds esi, bet mana māte…
Gijems parāva Luija galvu atpakaļ. - Nedraudi man! Sargus tu
aizsūtīji prom, vai atceries? Neviens tevi nedzirdēs. - Viņš ciešāk piespieda asmeni pie ziemeļnieka bālās ādas. Evrē sastinga. - Ta ir labāk. Tagad saki - kur ir Oriāna? Ja neatbildēsi, pārgriezīšu tev rīkli.
Gijems juta, kā puisis saspringst, dzirdot Oriānas vārdu, tomēr bailes atraisīja viņam mēli. - Aizgāja uz sieviešu nometni. -Kādēļ?
- Meklēt… meiteni.
- Netērē manu laiku, nenon! - Gijems nošņāca, vēlreiz paraudams Luija galvu atpakaļ. - Kādu meiteni? Kāpēc Oriānai viņu vajag?
- Viņas māte ir ķecere. Manas mātes… māsa. - Luijs izspļāva šo vārdu kā saindētu. - Mana tante. Māte gribēja redzēt meiteni pati savām acīm.
- Alaīsa, - Gijems neticīgi nočukstēja. - Cik šim bērnam gadu?
Viņš saoda bailes, kas strāvoja no Evrē. - Kā lai es to zinu? Deviņi, desmit.
- Un tēvs? Vai ari tēvs ir miris.'
Evrē mēģināja sakustēties. Gijems ciešāk sažņaudza viņa kaklu un pagrieza asmeni tā, ka smaile iespiedās zem Evrē kreisās auss.
- Viņš ir zaldāts, viens no Pjēra Rožē de Mirpuā vīriem.
Gijems saprata uzreiz. - Un tu nosūtīji vienu no saviem kalpiem
gādāt, lai viņš vairs neredz uzlecam sauli.
Gijema dunča asmens uzzibsnīja sveces gaismā.
- Kas tu esi?
Gijems nelikās to dzirdam. - Kur ir kungs Evrē? Kāpēc nav šeit?
- Mans tēvs ir miris, - puisis atteica. Balsī neskanēja bēdas, tur bija tikai tāds kā dižmanīgs prieks, kuru Gijems neizprata. - Evrē īpašumi tagad pieder man.
Gijems iesmējās. - Vai, ticamāk, tavai mātei.
Luijs sarāvās kā saņēmis sitienu.
- Saki man, kungs Evrē, - Gijems nicinoši noprasīja, - ko tava māte grib no šīs meitenes?
- Kāda tam nozīme? Tas ir ķeceru bērns. Vajadzēja sadedzināt tos visus.
Gijems juta, ka Evrē nožēlo mirkļa vājumu, kad izteicis šos vārdus, bet bija jau par vēlu. Gijema roka saliecās, asmens aizzibēja no auss līdz ausij, pārgriezdams jauneklim rīkli.