- Laid viņu vaļā, Oriāna.
Šie vārdi salauza burvestību, kas šķita visus sakalusi.
- Mama! - iesaucās Bertrāna, izmisīgi izstiepusi rokas.
- Tas nevar būt… - Oriāna izdvesa, piemiegusi acis. - Tu esi mirusi. Es redzēju tevi mirstam.
Saijē metās pie Oriānas un mēģināja satvert Bertrānu, taču nepaguva.
- Nenāc tuvāk! - Oriāna atguvusies uzkliedza un vilka meiteni uz alas pusi. - Zvēru, ka nogalināšu viņu!
- Mamā!
Alaīsa spēra vēl vienu soli uz priekšu. - Laid viņu, Oriāna. Strīds tev ir ar mani.
- Nekāda strīda nav, māsa. Tev ir Vārdu grāmata. To vajag man. C'est ļ)as difficile.1
- Un, kad tu būsi to dabūjusi, - kas būs tālāk?
Gijems jutās kā pārakmeņojies. Viņš joprojām neuzdrošinājās ticēt savām acīm - ka šeit stāv Alaīsa, tieši tāda, kādu viņš tik bieži izsapņojis gan nomodā, gan miegā.
Viņa uzmanību piesaistīja kustība, tērauda zibsnis, ķiveres. Gijems paraudzījās vērīgāk. Pa biezajiem krūmiem uz Alaīsas pusi lavījās divi zaldāti. Izdzirdis zābaku atsitamies pret akmeni, Gijems paskatījās pa kreisi.
- Ņemiet viņus ciet! » >
Viens zaldāts sagrāba Saijē, no krūmiem izsteidzās pārējie. Alaīsa zibenīgi izrāva zobenu, apsviedās apkārt un ietrieca asmeni tuvākajam zaldātam sānā. Tas pakrita. Otrais klupa viņai virsū. Zobens cirtās pret zobenu pa labi, pa kreisi, no tērauda asmeņiem šķīda dzirksteles.
Alaīsai bija priekšrocība - viņa atradās augstāk. Taču bija mazāka augumā un vājāka.
' Nekā sarežģīta. (Franču vai.)
Gijems izlēca no paslēptuves un steidzās viņai palīgā tieši tajā mirklī, kad viņa paklupa un zaudēja līdzsvaru. Zaldāta zobens trāpīja viņai delma iekšpusē. Alaīsa iekliedzās, nometa ieroci un sažņaudza brūci ar cimdoto roku, lai apturētu asinis.
- Mama!
Gijems mēroja pāris pēdējos soļus un iedūra zobenu zaldātam vēderā. Tas izvēma asinis. Acis izvelbās, un viņš saļima zemē.
Gijemam neatlika laika atvilkt elpu.
- Gijem! - iesaucās Alaīsa. - Aizmugurē!
Viņš apcirtās apkārt un ieraudzīja, ka pa nogāzi augšup skrien vēl divi zaldāti. Ierēcies viņš pacēla zobenu un metās tiem virsū. Asmenim svelpjot gaisā, dzina tos atpakaļ, cirta uz labu laimi, bez žēlastības, vispirms vienam, tad otram.
Ar zobenu viņš rīkojās veiklāk par pretiniekiem, taču bija viens.
Saijē bija notriekts ceļos un sasiets. Viens krustnesis stāvēja sardzē, piespiedis naža smaili Saijē pie kakla, otrs steidzās palīgā pieveikt Gijemu un nonāca pavisam tuvu Alaīsai. Lai gan strauji zaudēdama asinis, viņa izvilka no jostas dunci un ar visu atlikušo spēku ietrieca asmeni uzbrucējam stilbā.
Aiz sāpēm zaudējis redzi, viņš atvēzējās un sita. Gijems redzēja, ka Alaīsa atkrīt garšļaukus un uztriecas ar galvu uz akmens. Viņa mēģināja piecelties, taču bija apdullusi, kājas neklausīja. Ar asiņainu galvu viņa saļima zemē.
Dunča spalam rēgojoties no stilba, zaldāts kliboja uz Gijema pusi kā saniknots lācis. Gijems pakāpās atpakaļ, paslīdēja uz apledojušās takas, lejup pa nogāzi aizripoja oļi. Diviem pārējiem radās izdevība klupt viņam virsū, nogāzt viņu no kājām un piespiest pie zemes.
Saņēmis spērienu pa sāniem, viņš juta lūstam ribas. Sarāvās sāpēs, kad spērieni turpinājās. Mutē rūgtēja asiņu garša.
No Alaīsas nedzirdēja ne skaņas. Likās, viņa vairs nekustas.
Tad Gijems izdzirda Saijē kliedzienu. Pacēla galvu tieši tajā mirklī, kad viens no zaldātiem ar zobenu plakaniski iesita Saijē pa deniņiem un viņš zaudēja samaņu.
Oriāna bija nozudusi alā, aizvezdama Bertrānu sev līdzi.
Gijems sakopoja pēdējos spēkus, ieelsdamies pietrūkās kājās un nosvieda vienu zaldātu atmuguriski lejā pa nogāzi. Paķēris zobenu, iegrūda asmeni kaklā tam, kurš vēl bija palicis, un šajā brīdī Alaīsa uzslējās ceļos un iedūra otram zaldātam stilbā ar viņa paša dunci. Sāpju kauciens izdzisa viņam rīklē.
Gijems aptvēra, ka ir iestājies klusums.
Mirkli viņš tikai skatījās uz Alaīsu. Pat vēl tagad baidījās noticēt savām acīm, baidījās, ka Alaīsu viņam var atņemt atkal. Un tad izstiepa viņai pretī roku.
Abu pirksti savijās kopā. Gijems juta viņas ādu, nobrāztu un aukstu tāpat kā pašam. Juta to īstenībā.
- Es biju domājis…
- Es zinu, - viņa steigšus noteica.
Gijemam negribējās laist vaļā šo roku, taču atskurbināja doma par Bertrānu.
- Saijē ir ievainots, - viņš sacīja, steigdamies augšup pa nogāzi uz alas pusi. - Palīdzi viņam. Es meklēšu Oriānu.
Alaīsa noliecās pie Saijē, taču tūdaļ metās pakaļ Gijemam.
- Viņš ir tikai bezsamaņā. Paliec pie viņa pats. Izstāsti, kas noticis. Man jāatrod Bertrāna.
- Nē. Tieši to jau Oriāna grib. Viņa piespiedīs tevi atklāt, kur tu esi paslēpusi grāmatu, un pēc tam nogalinās jūs abas. Vai tu nesaproti, ka man vienam ir labākas izredzes dabūt tavu meitu ārā no alas dzīvu?
- Mūsu meitu, - viņa teica.
Gijems dzirdēja vārdus, bet jēgu nesaprata. Sirds sāka sisties kā negudra.
- Alaīsa, ko… - viņš iesāka, bet Alaīsa jau bija pieliekusies, izsprukuši viņam pa rokas apakšu un nozudusi tumšajā alā.
80. nodala
Arjēža
Piektdiena, 2005. gada 8. jūlijs
V iņi ir devušies uz alu! - Nubels iekliedzās un nosvieda klausuli. - Stulbāk vairs…
-Kas?
- Odriks Bajārs un Alise Tannere. Viņi ir ieņēmuši galvā, ka Sila O'Donela tiek turēta gūstā Sularakas virsotnē, un ir ceļā uz turieni. Viņa teica, tur esot vēl kāds. Amerikānis, Viljams Franklins.
- Kas tas tāds?
- Nav ne jausmas, - Nubels atsvieda, paķēra no durvju vadža jaku un smagiem soļiem izgāja gaitenī.
Muro viņam sekoja. - Kas tev zvanīja?
- Reģistratore. Ziņa no doktores Tanneres it kā saņemta jau pulksten deviņos, bet, redz, mani jau nedrīkstot traucēt pratināšanas laikā! N'importe cļuoi!1 - Nubels atdarināja nakts dežuranta nazālo balsi.
Abi automātiski paskatījās uz sienas pulksteni. Tas rādīja ceturksni pāri desmitiem.
- Bet Bresārs un Domingo? - Muro vaicāja, palūkodamies uz pratināšanas telpu pusi. Nojauta nebija Nubelu vīlusi. Abi bija aizturēti netālu no Otiē bijušās sievas lauku mājas, ceļā uz dienvidiem, uz Andoru.
' Lai tur vai kas! (Franču vai.)
- Tie var pagaidīt.
Nubels ar sparu atgrūda vaļā durvis, kas veda uz autostāvvietu, un tās ar blīkšķi atsitās pret ugunsdzēsēju kāpnēm. Abi steidzās lejup pa metāla pakāpieniem.
- Vai tu no šiem kaut ko izdabūji?
- Neko, - Nubels atteica, atvēra auto durtiņas, iesvieda jaku aizmugures sēdeklī un iespraucās pie stūres. - Abi divi klusē kā beigti.
- No sava bosa viņiem vairāk bail nekā no tevis, - Muro sacīja, aizcirzdams durvis. - Ir kādas ziņas par Otiē?
- Nē. Rīta pusē viņš Karkasonā devās uz misi. Kopš tā laika vairs ne vēsts.
- Lauku mājā? - Muro ieminējās, automašīnai strauji izbraucot ārā uz ielas. - Vai no pārmeklētājiem jau ir ziņas?
-Nē.
Iezvanījās Nubela tālrunis. Ar kreiso roku stūrēdams, viņš ar labo pasniedzās aizmugures sēdeklī, gaisā uzvirmoja sviedru smārds no sasvīdušā krekla. Iemetis jaku Muro klēpī, viņš izteiksmīgi žestikulēja, kamēr Muro rakņājās pa jakas kabatām.