Bija laiks pielikt debatēm punktu.
Licis kalpam atnest ūdeni, Peletjē samērcēja krūzē linu drāniņu un sniedza to vikontam.
- Lūdzu, Messire, - viņš teica.
Trankavels pateicīgi pieņēma mitro drānu un noslaucīja sev pieri un kaklu.
- Kā jums liekas, vai būsim ļāvuši viņiem runāt gana ilgi?
- Domāju gan, Messire, - Peletjē atbildēja.
Trankavels pamāja ar galvu. Viņš sēdēja, plaukstas stingri uzlicis uz kokgrebtajiem sēdekļa rokbalstiem, izskatīdamies tikpat mierīgs kā tobrīd, kad bija piecēlies pirmo reizi un uzrunājis koncilu. Daudzi vecāki, pieredzes bagātāki vīri tikai ar pūlēm būtu spējuši valdīt pār šādu sapulci, nodomāja Peletjē. Vikonta rakstura stingrība deva viņam drosmi to paveikt.
- Vai ir tā, kā runājām iepriekš, Messire?
- Jā, tieši tā, - Trankavels atbildēja. - Lai gan starp viņiem nav vienprātības; man šķiet, mazākums šeit sekos vairākuma vēlmēm… - Viņš apklusa, un balsī pirmo reizi iezagās šaubu un nožēlas tonis. - Bet, Bertrān, es vēlētos, kaut būtu otrādi.
- Zinu, Messire, - intendants klusu atsaucās. - Es jūtos tāpat. Bet, lai kā tas mūs aizvainotu, cita ceļa nav. Jūsu vienīgā cerība pasargāt savu tautu ir pamiera sarunas ar tēvoci.
- Viņš var atteikties mani pieņemt, Bertrān, - vikonts klusu sacīja. - Kad tikāmies pēdējo reizi, es pateicu šo to tādu, ko nebūtu vajadzējis teikt. Mēs šķīrāmies naidā.
Peletjē uzlika plaukstu Trankavelam uz delma. - Mums tomēr būs jāriskē, - viņš teica, kaut gan mocījās tieši tādās pašās bažās. - Ir pagājis laiks. Fakti runā paši par sevi. Ja Leģions tiešām ir tik liels, kā stāsta, - pat ja tas ir uz pusi mazāks, - mums nav izvēles. Citadelē mēs būsim drošībā, bet jūsu ļaudis ārpus pilsētas mūriem… Kas pasargās viņus? Tagad, kad grāfs pieņēmis krustu, vienīgais iespējamais uzbrukuma mērķis esam mēs - jūs, Messire. Leģiona karotājus neviens nepalaidīs mājās. Tiem vajag ienaidnieku, ar ko karot.
Peletjē ieskatījās Reimona Rožē raižpilnajā sejā un ieraudzīja tur nožēlu un bēdas. Gribējās mierināt, kaut ko teikt, taču to nedrīkstēja. Jebkurš apņēmības trūkums tagad būtu liktenīgs. Nedrīkstēja būt ne vājuma, ne šaubu. No vikonta Trankavela lēmuma bija atkarīgs daudz vairāk, nekā šim jaunajam vīrietim jebkad bija lemts aptvert.
- Jūs esat izdarījis visu iespējamo, Messire. Jums jāpaliek nesatricināmam. Un jāizbeidz tas viss. Vīri kļūst nemierīgi.
Trankavels palūkojās uz ģerboni pie sienas, tad uz Peletjē. Mirkli abi cieši skatījās viens otram acīs.
- Dodiet ziņu Kongostam, - vikonts sacīja.
Dziļi un atviegloti uzelpojis, Peletjē steidzās turp, kur pie rakstāmgalda sēdēja eserivan, laitīdams stīvos pirkstus. Kongosts strauji pacēla galvu, taču nebilda ne vārda, tikai paņēma spalvu un sagatavojās pierakstīt koncila galīgo lēmumu.
Pēdējo reizi Reimons Rožē Trankavels piecēlās kājās.
- Pirms paziņoju savu lēmumu, vēlos pateikties jums visiem. Kar- kasē, Razē, Albižuā un citu valdījumu kungi, jūs pelnāt uzslavu par savu izturību, nelokāmību un uzticību. Mēs esam runājuši daudzas stundas, un jūs esat bijuši bezgala pacietīgi un modri. Mums nav ko sev pārmest. Mēs esam krituši par nevainīgu upuri karam, ko neesam sākuši. Dažiem no jums liks vilties tas, ko tagad teikšu, citus tas iepriecinās. Ceru, ka ar Dieva palīdzību un žēlastību mēs atradīsim drosmi turēties kopā.
Viņš izslējās vēl staltāk. - Mūsu visu labad - un mūsu tautas drošības labad - es lūgšu audienci pie sava tēvoča un Seigneur Reimona, Tulūzas grāfa. Mēs nevaram zināt, ko tas dos. Droši nav zināms pat tas, vai tēvocis mani pieņems, un laiks nav mūsu pusē. Tāpēc ir svarīgi paturēt mūsu nodomus noslēpumā. Baumas izplatās ātri, un, ja vēsts par mūsu mērķiem sasniegs manu tēvoci, tas var vājināt mūsu stāvokli sarunās. Tāpēc gatavošanās turnīram turpināsies, kā iecerēts. Mans nodoms ir atgriezties pirms svētku mielasta dienas, ceru, ar labām ziņām. - Viņš mirkli klusēja. - Esmu nolēmis doties ceļā rīt, gaismai austot, līdzi ņemot nedaudzus chevaliers, kā arī, ar jūsu atļauju, pārstāvjus no lielajiem Kabarē, Minervas, Fuā, Kijānas namiem…
- Mans zobens kalpo jums, Messire! - iesaucās kāds chevalier. - Un manējais tāpat! - piebalsoja otrs. Vīri Lielajā zālē cits pēc cita noslīga ceļos.
Trankavels smaidot pacēla roku.
-Jūsu drošsirdība, jūsu varonība dara godu mums visiem, - viņš sacīja. - Mans pils pārvaldnieks pados ziņu visiem, kuru palidzība būs nepieciešama. Bet tagad, mani draugi, atļaujiet man doties prom. Iesaku jums visiem atgriezties savās istabās un atpūsties. Tiksimies pie vakariņu galda.
Drūzmā, kas sākās pēc vikonta Trankavela aiziešanas no Lielās zāles, neviens nepamanīja, ka garā, zilā apmetnī tērpies stāvs ar kapuci galvā izslīd no ēnām un izlavās ārā pa durvīm.
8. NODALA
Vesperu zvans jau sen bija apklusis, kad Peletjē beidzot iznāca no Tour Pinte.
Juzdams ikkatru no saviem piecdesmit diviem gadiem, Peletjē pavilka sānis aizkaru un atkal iegāja Lielajā zālē. Gurdām rokām paberzēja deniņus, mēģinādams remdināt uzmācīgās, pulsējošās galvassāpes.
Kopš koncila noslēguma vikonts Trankavels bija pavadījis laiku kopā ar savu varenāko sabiedroto, apspriezdamies par to, kā vislabāk tuvoties Tulūzas grāfam. Apspriede risinājās stundu pēc stundas. Cits pēc cita tika pieņemti lēmumi, no Chāteau Comtal aizauļoja ziņneši, vezdami vēstules ne tikai Reimonam IV, bet arī pāvesta legātiem, Sito abatam un Trankavela konsuliem Bezjē. Tika padota ziņa chevaliers, kuri bija izraudzīti par vikonta pavadoņiem. Staļļos un smēdēs jau sākās sagatavošanas darbi, lai turpinātos līdz vēlai naktij.
Lielajā zālē valdīja gaidpilns klusums. Rīt no rīta bija agri jādodas ceļā, tāpēc svinīgā mielasta vietā bija paredzēta vienkāršāka maltīte. Gari steķu galdi bez galdautiem bija izvietoti rindās, kas šķērsoja telpu no ziemeļiem uz dienvidiem. Katra galda vidū nespodri līpinājās sveces. Turekļos augstu pie sienām jau spoži liesmoja lāpas, metot dejojošas, mirgojošas ēnas.
Telpas tālajā galā iekšā ārā staigāja kalpi, nesdami ēdienus, kas bija vairāk dāsni nekā ceremoniāli. Brieža gaļa, vistu stilbiņi ar sarkanajiem pipariem, māla bļodas, pilnas ar pupiņām un desām, svaigi cepta baltmaize, violetas, medū sutinātas plūmes, rožains vīns no Korbjēru vīna dārziem un alus kausi tiem, kas var mazāk turēt.
Peletjē atzinīgi pamāja ar galvu, juzdamies apmierināts. Viņa prombūtnes laikā Fransuā godam bija pildījis vietnieka pienākumus. Viss izskatījās tā, kā vajag, tieši tik pieklājīgi un viesmīlīgi, kā pelnījuši vikonta Trankavela viesi.
Fransuā bija labs sulainis, par spīti savas dzīves neveiksmīgajam sākumam. Viņa māte bija kalpojusi Peletjē sievai francūzietei Marge- ritai un pakārta par zādzību, kad Fransuā vēl bija mazs zēns. Viņa tēvs bija nezināms. Kad pirms deviņiem gadiem nomira Margerita, Peletjē paņēma Fransuā pie sevis un izmācīja par sulaini. Reizi pa reizei viņš atļāvās just gandarījumu par to, kāds lietaskoks iznācis no Fransuā.
Sākumā Peletjē nepamanīja mazo tumšmataino zēnu, kas sakrustotām kājām sēdēja uz mūra pie kapelas.