Un šis: Tava māsa - Karkasonā.
Peletjē apmulsis kaut ko zīmēja putekļu kārtiņā uz koka galda. Labirintu.
Vai Harifs būtu varējis par sargātāju iecelt sievieti? Vai viņa visu šo laiku bijusi tepat Karkasonā, viņa acu priekšā? Peletjē papurināja galvu. Tas nevarēja būt.
9. NODAĻA
Alaīsa stāvēja savā istaba pie loga, gaidīdama atgriežamies Gijemu. Debesis pār Karkasonu bija tumši, samtaini zilas un slīga pār zemi kā mīksta mantija. Sausais vakara ziemeļvējš - Cers - liegi vēsmoja lejup no kalniem, šalkodams koku lapotnēs un Odas krasta niedrēs, solīdams atnest svaigāku gaisu.
Sanmikelā un Sanvisānsā mirdzēja gaismas punktiņi. Citadeles bruģētās ielas bija pilnas ar ļaudīm, kas ēda un dzēra, stāstīja stāstus un dziedāja dziesmas par mīlu, drosmi un zaudējumu. Ap stūri aiz galvenā laukuma vēl liesmoja uguns kalēja ēzē.
Gaidīt. Vienmēr gaidīt.
Alaīsa bija norīvējusi zobus ar zālītēm, lai tie būtu baltāki, un iešuvusi sava tērpa apkaklē mazu maisiņu ar neaizmirstulēm - smaržas labad. Kambarī tvanēja degošas lavandas saldais aromāts.
Koncils bija beidzies pirms laba brīža, un Alaīsa bija gaidījusi, ka Gijems atnāks vai vismaz atsūtīs kādu ziņu. No pagalma kā dūmu strūkliņas pie viņas atplūda sarunu driskas. Viņa pamanīja pār pagalmu steidzamies māsas Oriānas vīru Zeanu Kongostu. Uz smēdi mērķtiecīgi un žigli devās septiņi vai astoņi pils chevaliers ar saviem ēcujers. Brīdi agrāk viņa bija redzējusi savu tēvu rājam kādu puišeli, kas bija slaistījies ap kapelu.
No Gijema ne vēsts.
Alaīsa nopūtās, aizkaitināta par to, ka kvern kambarī bez kādas jēgas. Novērsusies no loga, viņa dīki aizstaigāja līdz galdam, krēslam, atkal atpakaļ, nemierīgie pirksti meklēja ko darāmu. Viņa apstājās
pie stellēm un stingi raudzījās uz mazo gobelēnu, ko darināja kundzei Anjēzei; gobelēnā ieaudās sarežģīts bestiārijs - garastaini putni, meža zvēri, kas rāpjas augšup pa pils mūri. Parasti, kad laika apstākļi vai saimniecības pienākumi piespieda Alaīsu palikt telpās, viņa rada mierinājumu šajā smalkajā darbā.
Šovakar viņa nespēja pieķerties nekam. Atspoles neskartas gulēja uz stellēm, Saijē dāvinātie dzīpari tām līdzās pat nebija izsaiņoti. Zāles, ko viņa pirmīt pagatavojusi no zirdzenes un tauksaknes, bija sapildītas trauciņos ar rūpīgi uzrakstītu nosaukumu un sarindotas uz koka plaukta visvēsākajā un tumšākajā kambara daļā. Koka dēlīti viņa bija grozījusi un pētījusi līdz nelabumam, pirksti tik daudz reižu bija izsekojuši labirinta rakstam, ka sūrstēja. Gaidīt, gaidīt.
- Es totjorn lo meteis, - viņa nomurmināja. Vienmēr tā pati vecā dziesma.
Alaīsa piegāja pie spoguļa un paraudzījās savā atspulgā. Pretī lūkojās maza, nopietna sirdsveida sejiņa ar gudrām brūnām acīm un bāliem vaigiem, ne skaista, ne neglīta. Alaīsa sakārtoja kleitas kakla izgriezumu, kā bija redzējusi darām citas meitenes, lai izskatītos glītāk. Varbūt, ja piešūtu kādu mežģīņu gabaliņu…
Spējš klauvējiens pie durvīm pārtrauca viņas domas.
Perfin. Beidzot. - Esmu te! - viņa iesaucās.
Durvis atvērās. Viņas smaids izdzisa.
- Fransuā?
- Intendants Peletjē aicina jūs pie sevis, kundze.
- Šajā stundā?
Fransuā neveikli mīņājās uz sliekšņa.
- Viņš gaida jūs savā kambarī. Manuprāt, ir jāpasteidzas, Alaīsa.
Viņa uzmeta Fransuā skatienu, pārsteigta, ka sulainis nosaucis viņu
vārdā. Ta viņam vēl nekad nebija misējies. - Vai kaut kas noticis? - viņa jautāja. - Vai tēvs nejūtas labi?
Fransuā sastomījās. - Viņš ir ļoti… noraizējies, kundze. Viņš priecātos, ja jūs ierastos nekavējoties.
Alaīsa nopūtās. - Laikam jau visu dienu es palieku notikumiem iepakaļ.
Sulainis izskatījās samulsis. - Kundze?
- Nē, nekas, Fransua. Šovakar vienkārši esmu sliktā omā. Pats par sevi saprotams, ka izpildīšu tēva vēlēšanos. Vai iesim?
Pils dzīvojamās daļas pretējā galā Oriāna savā istabā sēdēja gultā, pavilkuši zem sevis garās, slaidās kājas.
Zaļās acis bija pa pusei pievērtas kā kaķei. Ar pašapmierinātu smaidu sejā viņa ļāva, lai ķemme slīd caur garajām, melnajām cirtām. Laiku pa laikam ķemmes kaula zobi vieglītēm skāra ādu - kā smalks, slēpts mājiens.
- Tas ir ļoti… nomierinoši, - viņa teica.
Viņai aiz muguras stāvēja vīrietis. Viņš bija līdz viduklim kails, āda starp lāpstiņām tikko manāmi vizēja sviedros. - Nomierinoši, kundze? - viņš valšķīgi jautāja. - Tas gluži nebija mans nolūks.
Oriāna juta viņa silto elpu sev uz kakla, kad viņš pieliecās, atglauda matus viņai no sejas un savija tos mezglā uz muguras.
- Jūs esat ļoti skaista, - viņš čukstēja.
Tad sāka masēt viņai plecus un skaustu, sākumā maigi, pēc tam spēcīgāk. Oriāna nolieca galvu, un veiklie pirksti sāka slīdēt pār viņas vaigu kaulu līniju, degunu, zodu, it kā vīrietis censtos rūpīgi ielāgot viņas vaibstus. Pirksti lāgiem nolaidās zemāk, skarot samtaino, balto ādu uz kakla.
Oriāna pacēla vienu viņa roku sev pie lūpām un nolaizīja pirkstu galus. Vīrietis pieglauda viņu sev klāt. Oriāna juta karsto, spēcīgo augumu, ar muguru sajuta pierādījumu tam, cik ļoti vīrietis viņu iekāro. Viņš pagrieza Oriānu ar seju pret sevi, ar pirkstiem pašķīra viņas lūpas, tad sāka viņu lēni skūpstīt.
Oriāna nepievērsa uzmanību soļu dimai gaitenī, līdz kāds pieklauvēja pie durvīm.
- Oriāna! - sauca spalga, nīgra balss. - Vai tu tur esi?
- Tas ir Žeans! - viņa klusu nomurmināja, vairāk aizkaitināta nekā izbijusies par šo traucēkli, un atvēra acis. - Man likās, tu teici - viņš vēl nebūs atpakaļ.
Vīrietis raudzījās uz durvīm. — Ta man likās. Kad gāju prom, izskatījās, ka viņš kādu laiku būs aizņemts pie vikonta. Vai durvis aizslēgtas?
- Protams.
- Vai tas viņam neliksies dīvaini?
Oriāna paraustīja plecus. - Viņš zina, ka bez atļaujas nedrīkst nākt iekšā. Tomēr labāk paslēpies. - Viņa pamāja uz mazu alkovu aiz gobelēna, kas karājās aiz gultas. - Neraizējies, - viņa smaidot piebilda, pamanījusi vīrieša sejas izteiksmi. - Tikšu no viņa vaļā pēc iespējas drīzāk.
- Kā tad tu to izdarīsi?
Oriāna apskāva viņu un pievilka sev tik tuvu klāt, ka vīrietis juta skropstu pieskārienu sejai. Un pieglaudās viņai vēl ciešāk.
- Oriāna? - Kongosts činkstēja, balss ar katru teikumu izdila arvien sīkāka. - Tūliņ pat ver vaļā durvis!
- Pagaidi, gan redzēsi, - viņa nočukstēja un pieliecās, lai noskūpstītu vīrieša krūtis, stingro vēderu, vēl mazliet zemāk. - Ta, tagad tev jāpazūd. Pat viņš nepaliks ārpusē mūžīgi.
Pārliecinājusies, ka mīļākais ir labi noslēpies, Oriāna uz pirkstgaliem piegāja pie durvīm, bez mazākā troksnīša pagrieza atslēgu slēdzenē, aizskrēja atpakaļ uz gultu, sakārtoja spilvenus un atzvila tajos. Nu viņa bija gatava izklaidei.
- Oriāna!
- Virs, - viņa ērcīgi atsaucās. - Nav vajadzības celt tādu troksni. Durvis ir vaļā.
Oriāna dzirdēja neveiklu sarosīšanos, durvis atvērās un ar blīkšķi aizkrita ciet. Istabā ieklupa viņas vīrs. Viņa dzirdēja metālu noklaudzam pret koku - Zeans nolika uz galda sveci.
- Kur tu esi? - viņš aizkaitināts noprasīja. - Un kāpēc te ir tik tumšs? Es neesmu noskaņots uz rotaļām.