Oriāna pasmaidīja. Izstiepās spilvenos, mazliet papletuši kājas, saņēmusi gludās, kailās rokas aiz galvas. Lai viņam vairs neatliek nekas, ko iztēloties.
- Es esmu šeit, vīrs.
- Durvis nebija vaļā, kad tās pagrūdu, - viņš īgni aizrādīja, vilkdams vaļā gultas aizkarus - un tad zaudēja valodu.
- Nu, tu droši vien… negrūdi… pietiekami stipri, - viņa sacīja.
Oriāna noskatījās, kā vīra seja nobāl, tad nosarkst kā biete. Acis
izspiedās no pieres, mute palika pusvirus, un viņš blenza uz Oriānas
augstajām, kuplajām krūtīm ar tumšajiem galiņiem, uz vaļējiem matiem, kas bija izklīduši pa spilvenu kā čūsku mudžeklis, uz slaidā vidukļa ieplaku, maigo vēdera izliekumu, uz raupjo, melno matiņu trīsstūri starp ciskām.
- Kā tu uzvedies? - viņš iebrēcās. - Apsedzies tūlīt pat!
- Es biju aizmigusi, vīrs, - Oriāna atteica. - Tu mani uzmodināji.
-Es tevi uzmodināju? Ak es tevi uzmodināju, - viņš buldurēja.
- Un tu gulēji… šāda?
- Nakts ir tveicīga, Zean. Vai pati savā kambarī es nedrīkstu gulēt tā, kā gribu?
-Jebkurš būtu varējis ienākt un ieraudzīt tevi šādu. Tava māsa, istabene Ziranda. Jebkurš!
Oriāna lēnām piecēlās sēdus un izaicinoši skatījās uz vīru, virpinā- dama pirkstos matu šķipsnu. - Jebkurš? - viņa izsmējīgi noprasīja. Un vēsi paskaidroja: - Žirandu es atlaidu. Viņas pakalpojumi man vairs nav vajadzīgi.
Viņa redzēja, ka vīrs gluži izmisīgi grib novērsties, taču nespēj. Viņa sažuvušajās asinīs vienādās devās kūsāja iekāre un riebums.
- Jebkurš būtu varējis ienākt, - viņš atkārtoja, šoreiz ar mazāku pārliecību.
- Jā, droši vien. Taču neienāca. Protams, ja neņem vērā tevi, vīrs. - Oriāna pasmaidīja un šajā brīdī izskatījās kā uzbrukumam gatavs zvērs. - Un tagad, ja jau esi atnācis, varbūt pastāstīsi, kur tu biji?
- Tu zini, kur es biju, - viņš atcirta. - Koncilā.
Viņa smaidīja. - Koncilā? Šajā stundā? Koncils beidzās jau krietni pirms tumsas.
Kongosts nosarka. - Tev nepiedienas mani izprašņāt.
Oriāna piemiedza acis. - Sant-Fuā vārdā, tu nu gan esi uzpūtīgs, Zean. "Tev nepiedienas…" - Atdarinājums bija tik trāpīgs un cietsirdīgs, ka abi vīrieši saviebās. - Labāk pastāsti, Zean, kur tu biji. Varbūt apspriedi valsts lietas? Vai varbūt biji pie mīļākās, ē, Zean? Vai kaut kur pilī tu slēp mīļāko?
- Kā tu uzdrošinies runāt ar mani šādi! Es…
- Citi vīri stāsta savām sievām, kur ir bijuši. Kāpēc tu nestāsti? Ja vien, kā jau teicu, tev nav kāds nopietns iemesls klusēt.
Tagad Kongosts jau kliedza: - Citiem vīriem būtu jāmācās turēt mēli aiz zobiem! Ta nav sieviešu darīšana!
Oriāna gultā lēnām virzījās uz viņa pusi.
- Ak tā nav sieviešu darīšana. Tiešām?
Balss bija klusa un ļauna. Kongosts apjēdza, ka sievai šī ir kaut kāda spēle, izprieca, bet neizprata tās noteikumus. Un nekad nebija izpratis.
Oriāna strauji izstiepa roku un sagrāba nodevīgo izcilni zem vīra tunikas. Gandarīta vēroja pārbīli un pārsteigumu viņa acīs un sāka slidināt sauju augšup lejup.
- Nu tad, vīrs, - viņa nicīgi sacīja, - pastāsti, ko tu uzskati par sieviešu darīšanu. Mīlestību? - Sauja sažņaudzās ciešāk. - Šo? Kā tu to sauktu - par iegribu?
Kongosts nojauta lamatas, bet jutās kā noburts un nezināja, ko sacīt, ko darīt. Pats pret savu gribu viņš pieliecās sievai tuvāk. Viņa mitrās lūpas vārstījās kā zivs mute, acis aizmiedzās. Pat ja viņš ienīda sievu, tā joprojām spēja panākt, lai vīrā - un jebkurā citā vīrietī - uzliesmo iekāre, pār kuru valda vienīgi tas, kas viņam starp kājām, nekāda lasīšana un rakstīšana tur nekrīt svarā. Oriāna viņu nicināja.
Piepeši viņa atvilka roku nost, sagaidījusi cerēto. - Ta, Zean, - viņa salti noteica. - Ja tev nav nekā, ko man sacīt, tad vari iet prom. Šeit tu man neesi vajadzīgs.
Oriāna redzēja, ka vīrā kaut kas aizlūst, it kā apziņā būtu atausušas visā mūžā pārciestās vilšanās. Pirms Oriāna apjēdza, kas notiek, Kongosts iecirta viņai tādu pļauku, ka viņa atkrita gultā.
Viņa pārsteigumā ieelsās.
Kongosts nekustīgi stāvēja un blenza uz savu roku, it kā tā nemaz nepiederētu viņam.
- Oriāna, es…
-Tu esi nožēlojams! - viņa uzkliedza, mutē juzdama asiņu garšu. - Es tev teicu - ej prom. Tad ej beidzot! Vācies prom no manām acīm!
Mirkli Oriānai šķita, ka viņš mēģinās atvainoties. Taču, kad vīrs pacēla skatienu, tajā kvēloja naids, nevis kauns. Viņa atviegloti uzelpoja. Viss izdosies tā, kā iecerēts.
-Tu man riebies! - Kongosts iekliedzās, kāpdamies atpakaļ no gultas. - Tu neesi labāka par dzīvnieku! Nē, tu esi vēl sliktāka par dzīvnieku, jo apzinies, ko dari! - Paķēris sievas zilo apmetni, kas mētājās uz grīdas, viņš iesvieda to Oriānai sejā. - Un apsedzies! Kad atgriezīšos, negribu atrast tevi šādu - piedāvājamies kā padauzu.
Pārliecinājusies, ka vīrs aizgājis, Oriāna atlaidās gultā un pārvilka apmetni sev pāri, mazliet satricināta, tomēr priecīga. Pirmo reizi četros laulības gados šim stulbajam, gļēvajam, vārgajam vecim, ar kuru tēvs piespiedis viņu apprecēties, bija izdevies viņu pārsteigt. Protams, Oriāna tīši bija izturējusies izaicinoši, taču nebija gaidījusi, ka vīrs viņai iesitis. Un vēl tik stipri. Oriāna pārvilka ar pirkstiem pār vaigu, kas joprojām svila no pliķa. Vīrs bija gribējis nodarīt viņai sāpes. Varbūt pat paliks zīme? Tas būtu ko vērts. Tad varētu parādīt tēvam, pie kā novedis viņa lēmums.
Oriāna, rūgti iesmējusies, atvairīja šo domu. Viņa jau nebija Alaīsa. Tēvam bija svarīga tikai Alaīsa, lai kā viņš pūlējās to slēpt. Oriāna gan pēc izskata, gan pēc dabas bija pārāk līdzīga mātei, lai būtu tēvam pa prātam. Pat ja vīrs piekautu Oriānu teju līdz nāvei, tēvs droši vien neliktos ne zinis. Nospriestu, ka viņa to pelnījusi.
Oriāna ļāva, lai greizsirdība, kuru viņa slēpa no visiem, atskaitot Alaīsu, uz mirkli parādās viņas skaistajā, neizdibināmajā sejā, kas kalpoja par lielisku masku. Lai izlaužas aizvainojums un vilšanās par to, ka viņai nav ne varas, ne ietekmes. Kāda gan vērtība jaunībai un daiļumam, ja viņa ir saistīta ar vīrieti, kuram nav ne godkāres, ne nākotnes izredžu un kurš nekad mūžā nav pat pacēlis zobenu? Nebija godīgi, ka Alaīsai, jaunākajai māsai, ir viss, pēc kā bezcerīgi ilgojas Oriāna. Nebija godīgi, ka viņai tika liegts tas, kas pienācās pēc tiesas un taisnības.
Oriāna nežēlīgi žņaudzīja pirkstos apmetņa audumu, it kā tā būtu Alaīsas bālā, tievā roka. Neizskatīgā, izlutinātā Alaīsa, kurai atļauts viss. Oriāna sagrāba audumu vēl ciešāk, iztēlodamās, kā māsai zem ādas izplešas violets zilums.
- Nevajag par viņu tā zoboties.
Klusumu pārtrauca viņas mīļākā balss. Oriānai bija gandrīz aizmirsies, ka viņš ir šeit.
- Kāpēc ne? - viņa attrauca. - Ta ir vienīgā izklaide, ko viņš man sagādā.
Izniris no aizkara aizsega, vīrietis ar pirkstiem pieskārās viņas vaigam. - Vai sāp? Ir palikusi zīme.
Oriāna pasmaidīja, dzirdēdama rūpes viņa balsī. Cik maz šis cilvēks viņu pazina. Redzēja tikai to, ko vēlējās redzēt, - tādu sievieti, kādu pats iztēlojies.
- Tas nekas, - viņa atbildēja.
Sudraba ķēde, kas karājās vīrietim ap kaklu, pieskārās Oriānas ādai, kad viņš noliecās viņu noskūpstīt. Oriāna saoda vīrieša iekāri, kas virmoja gaisā. Viņa sakustējās, ļaudama zilajam audumam noslīdēt no miesas kā ūdenim. Pārvilka ar plaukstām pār viņa stilbiem, kuru āda bija bāla salīdzinājumā ar zeltaini brūno muguru, delmiem un krūtīm, tad pacēla skatienu augstāk. Un pasmaidīja. Viņš bija nogaidījies.