Oriāna nolīka uz priekšu, lai paņemtu viņu mutē, taču vīrietis noguldīja savu mīļāko atpakaļ un nometās ceļos viņai blakus.
- Kādu iepriecinājumu jūs vēlaties no manis, mana kundze? - viņš jautāja, maigi pašķirdams Oriānas kājas. - So?
Oriāna kaut ko klusi nočukstēja, mīlnieks pieliecās un noskūpstīja viņu. - Vai šo?
Viņa mute slīdēja zemāk, uz pašu slēptāko vietu. Oriānai aiztrūka elpa, kad vīrieša mēle rotaļājās uz viņas ādas, laizīja un ķircināja.
- Vai varbūt šo? - Viņas vidukli apskāva stipras rokas, cieši pievelkot viņu klāt. Oriānas kājas apvijās ap vīrieša muguru.
- Vai varbūt visvairāk tu vēlies šo? - vīrietis jautāja, balsij saspringstot iekārē, un dziļi iegāja viņā. Oriāna ievaidējās baudā, ar nagiem skrāpēdama viņam muguru, aicinādama viņu.
- Ak tad tavs vīrs domā, ka tu esi padauza, - viņš sacīja. - Paskatīsimies, vai varam pierādīt, ka viņam taisnība.
10. nodala
Peletjē soļoja šurpu turpu pa savu istabu, gaidīdams Alaīsu.
Tagad bija vēsāks, tomēr viņa plato pieri klāja sviedri un seja bija pietvīkusi. Patiesībā viņam vajadzēja atrasties virtuvēs un uzraudzīt kalpus, gādājot, lai viss rit, kā pienākas. Taču brīdis bija pārlieku svarīgs. Peletjē juta, ka stāv krustcelēs, ceļi atzarojas uz visām pusēm, vezdami nezināmā nākotnē. Viss, kas bijis un kas vēl būs viņa dzīvē, bija atkarīgs no tā, kādu lēmumu viņš tagad pieņems.
Kur Alaīsa tik ilgi kavējās?
Peletjē sažņaudza dūrē vēstuli. Tas saturu viņš jau zināja no galvas.
Viņš novērsās no loga, un skatienu piesaistīja kaut kas spožs, kas vizuļoja aizdurves putekļos un ēnās. Peletjē noliecās un pacēla to. Ta bija smaga sudraba piespraude ar kapara apdari, liela diezgan, lai derētu apmetņa stūru sastiprināšanai.
Viņš sarauca uzacis. Šī piespraude nepiederēja viņam.
Pie sveces viņš aplūkoja atradumu rūpīgāk. Nekā īpaša. Tirgū tādu sprādžu bija simtiem. Peletjē grozīja to rokās. Pietiekami dārga, lai būtu piederējusi turīgam, bet ne bagātam cilvēkam.
Piespraude nevarēja būt mētājusies šeit sen. Fransuā katru rītu uzkopa kambari un būtu to pamanījis. Citi kalpi šeit nedrīkstēja ienākt, un durvis visu dienu bija aizslēgtas.
Peletjē paskatījās apkārt, meklēdams citas pazīmes, kas liecinātu, ka šeit kāds bijis bez viņa ziņas. Un jutās neomulīgi. Vai viņš to tikai iztēlojās vai priekšmeti uz rakstāmgalda tiešām bija mazliet pārbīdīti? Vai gultas pārsegi tiešām izjaukti? Šovakar viņu uztrauca viss.
- Paire?
Alaīsa ierunājās klusu, tomēr iztrūcināja tēvu. Viņš steigšus iemeta piespraudi zutnī. - Tevs, - viņa atkārtoja, - vai jūs mani aicinājāt?
Peletjē attapās. - Jā, jā, aicināju. Nāc.
- Vai vajadzēs vēl ko, Messire? - stāvēdams uz sliekšņa, jautāja Fransuā.
- Nē. Bet gaidi ārpusē - gadījumam, ja man tevis vajadzēs.
Kad durvis bija aizvērušās, intendants pamāja, lai Alaīsa apsēžas pie galda. Ielēja viņai kausu vīna, pielēja vīnu savējā, taču neapsēdās.
- Tu izskaties nogurusi.
- Ta ir, mazliet.
- Ko ļaudis runā par koncilu, Alaīsa?
- Neviens nesaprot, ko domāt, Messire. Klīst dažādas baumas. Visi cer, ka patiesībā nav tik slikti, kā liekas. Visi zina, ka vikonts kopā ar nelielu svītu rīt jās uz Monpeljē, lai lūgtu audienci pie sava tēvoča Tulūzas grāfa. - Viņa pacēla galvu. - Vai tas ir tiesa?
Tevs apstiprinoši pamāja.
- Tomēr klīst arī valodas, ka gatavošanās turnīram turpināsies.
- Arī tas ir tiesa. Vikonts ir nodomājis veikt savu misiju un atgriezties divu nedēļu laikā. Visādā ziņā pirms jūlija beigām.
- Vai vikonta misija būs sekmīga?
Peletjē neatbildējis turpināja soļot šurpu turpu. Viņa bažas pielipa arī meitai.
Alaīsa drosmei iedzēra malku vīna. - Vai Gijems dosies līdzi?
- Vai viņš pats tev nav pateicis? - tēvs asi noprasīja.
- Kopš koncila neesmu viņu redzējusi, - Alaīsa atzinās.
- Sant-Fuā vārdā, kur tad viņš ir? - Peletjē iesaucās.
- Lūdzu, tikai pasakiet man - jā vai nē.
-Gijems di Mā tika izraudzīts, lai gan, jāteic, pret manu gribu. Vikonts izturas pret viņu labvēlīgi.
- Ne bez iemesla, Paire, - Alaīsa klusu noteica. - Viņš ir izcils che- valier.
Peletjē pieliecās un pielēja viņas kausā vīnu. - Saki man, Alaīsa, vai tu viņam uzticies?
Jautājums bija negaidīts, taču viņa atbildēja bez vilcināšanās: - Vai visām sievām nebūtu jāuzticas saviem vīriem?
- Protams, protams. Citu atbildi es necerēju dzirdēt. - Tevs atmeta ar roku. - Bet vai viņš tev jautāja, kas notika šorīt pie upes?
- Jūs likāt, lai nevienam par to nestāstu. Un es, protams, paklausīju.
- Es zināju, ka tu turēsi vārdu. Tomēr tu īsti neatbildēji uz manu jautājumu. Vai Gijems jautāja, kur tu esi bijusi?
- Vēl taču nav radusies izdevība, - Alaīsa izaicinoši atteica. - Kā jau sacīju, es neesmu viņu redzējusi.
Peletjē piegāja pie loga. - Vai tu baidies no tā, ka var sākties karš? - viņš jautāja, stāvēdams ar muguru pret meitu.
Alaīsa apmulsa par šādu sarunas pavērsienu, bet atbildēja bez stomīšanās.
- Ja to iedomājos, tad - jā, Messire, - viņa piesardzīgi sacīja. - Bet tik tālu taču nenonāks?
- Nē, iespējams, ne.
Intendants ar rokām atbalstījās pret palodzi un šķita iegrimstam domās, aizmirstam par viņas klātbūtni. - Zinu, ka mans jautājums tev liekas nepiedienīgs, taču man ir savs iemesls to uzdot. Ieskaties dziļi savā sirdī. Rūpīgi apsver atbildi. Un tad pasaki man patiesību. Vai tu uzticies savam vīram? Vai tu tici, ka viņš tevi sargās, būs pret tevi godīgs?
Alaīsa saprata, ka svarīgākie vārdi paliek neizteikti un slēpjas kaut kur dziļāk, taču baidījās atbildēt. Negribēja liecināt pret vīru. Un reizē nespēja melot tēvam.
- Es zinu, ka viņš nav jums pa prātam, Messire, - viņa nosvērti sacīja, - lai gan nesaprotu, kādā veidā viņš jūs aizvainojis…
- Tu lieliski zini, kādā veidā viņš mani aizvaino, - Peletjē nepacietīgi pārtrauca meitu. - To es tev esmu teicis gana bieži. Tomēr mans viedoklis par di Mā, labs vai slikts, šeit ir nevietā. Var just nepatiku pret cilvēku un tomēr saskatīt viņa vērtību. Lūdzu, Alaīsa. Atbildi uz manu jautājumu. No tā ir atkarīgs ārkārtīgi daudz.
Atmiņā atausa Gijems, iegrimis miegā. Acis, tumšas kā magnetīts, lūpu izliekums, skūpstā skarot viņas delnu. Atmiņu ainas, tik spēcīgas, ka viņai apreiba galva.
- Es nevaru atbildēt, - Alaīsa pēdīgi sacīja.
- A, - tēvs nopūtās. - Labi. Labi. Saprotu.
- Visu cieņu, Paire, bet jūs nesaprotat neko, - Alaīsa aizsvilās. - Es neko neesmu pateikusi.
Viņš pagriezās. - Vai tu sacīji Gijemam, ka es tevi aicinu?
- Kā jau teicu, es neesmu viņu redzējusi, un… un nav pareizi, ka jūs mani šādi izvaicājat. Ka liekat izvēlēties starp uzticību jums vai viņam. - Alaīsa grasījās celties kājās. - Tāpēc, ja jums, Messire, nav cita iemesla, lai šajā vēlajā stundā runātu ar mani, tad, lūdzu, ļaujiet man iet.
Peletjē steidzās mierināt meitu. - Sēdi, sēdi. Redzu, ka esmu tevi aizvainojis. Piedod. Tāds nebija mans nolūks.
Viņš sniedza roku. Pēc mirkļa Alaīsa to saņēma.