- Negribu runāt mīklās. Vilcinos tāpēc, ka… man vispirms jāsakārto pašam savas domas. Šovakar esmu saņēmis ļoti svarīgu ziņu, Alaīsa. Jau vairākas stundas pūlos izlemt, kā rīkoties, un apsveru iespējas. Man šķita, ka beidzot esmu izšķīries par noteiktu rīcību, un liku ataicināt tevi, tomēr šaubas neizklīda.
Alaīsa ieskatījās tēvam acīs. - Un tagad?
-Tagad es skaidri redzu ceļu. Jā. Liekas, es zinu, kas man darāms.
Alaīsa nobālēja. - Tātad būs karš, - viņa teica gandrīz čukstus.
- Manuprāt, tas ir neizbēgams, jā. Zīmes neliecina neko labu. - Peletjē apsēdās. - Apkārt risinās tik lieli notikumi, ka mums pār tiem nav varas, lai kā mēs censtos iestāstīt sev pretējo. - Viņš mirkli klusēja. - Bet ir kaut kas vēl svarīgāks par to, Alaīsa. Un, ja misija Mon- peljē beigsies mums par sliktu, tad man, iespējams, nekad vairs nebūs izdevības… pateikt tev patiesību.
- Kas var būt svarīgāks par kara draudiem?
- Pirms turpinu, tev ir man jāapsola, ka viss, ko tev šovakar pateikšu, paliks starp mums.
- Vai tāpēc jūs jautājāt par Gijemu?
- Daļēji jā, - tēvs atzina, - lai gan tas nav vienīgais iemesls. Bet vispirms apsoli man, ka viss, ko tev teikšu, paliks šajās četrās sienās.
- Dodu jums savu vārdu, - Alaīsa nevilcinoties sacīja.
Peletjē nopūtās atkal, bet šoreiz meita sadzirdēja nopūtā atvieglojumu, nevis bažas. Kauliņi bija mesti. Viņš bija pieņēmis lēmumu. Un izšķīries iet līdz galam, lai kādas arī būtu sekas.
Alaīsa pievirzījās tuvāk. Viņas brūnajās acīs mirgodami dejoja sveču atspulgi.
- Šis stāsts, - tēvs ierunājās, - ir sācies senajās Ēģiptes zemes pirms daudziem tūkstošiem gadu. Tas ir patiesais stāsts par Grālu.
Peletjē runāja, līdz lampās izdega eļļa.
Pagalms aiz logiem bija apklusis, dzīrotāji aizgājuši gulēt. Alaīsa jutās pārguruši, zem acīm iezīmējās violeti loki.
Arī Peletjē runādams bija kļuvis vecs un gurds.
- Atbildot uz tavu jautājumu - tev nav jādara nekas. Pagaidām ne, un varbūt nebūs jādara nekad. Ja mūsu lūgums rīt Monpeljē vainagosies ar sekmēm, es iegūšu laiku un izdevību, lai pats nogādātu grāmatas drošībā, kā man liek pienākums.
- Bet ja tas būs nesekmīgs, Messire? Ja ar jums kaut kas notiks?
Alaīsa apklusa, kaklu aizžņaudza bailes.
- Viss vēl var būt labi, - tēvs atteica, taču balss bija bez dzīvības.
- Bet ja nebūs? - viņa neatlaidās un neklausījās mierinājumā. - Ja jūs neatgriezīsieties? Kā es zināšu, kad rīkoties?
Mirkli tēvs raudzījās viņai acīs. Tad parakņājās pa somu, līdz atrada mazu, krēmkrāsas audumā ietītu sainīti.
- Ja ar mani kaut kas notiks, tu saņemsi šādu zīmi.
Nolicis sainīti uz galda, viņš pastūma to tuvāk meitai.
- Tin vaļā.
Alaīsa paklausīja, kārtu pēc kārtas attina audumu, līdz skatienam atklājās mazs gaiša akmens disks ar diviem iegravētiem burtiem. Pacēlusi to pie gaismas, viņa izlasīja burtus skaļi.
-NS?
- Tas nozīmē - Noublesso de los Seres.
- Kas tas ir?
- Merels - slepena zīme, ko nodod tālāk, turot starp īkšķi un rādītājpirkstu. Tam ir arī cits, svarīgāks mērķis, bet tas tev nav jāzina. Tas tev apliecinās, ka tā nēsātājam var uzticēties. - Alaīsa pamāja ar galvu. - Tagad apgriez to otrādi.
Otrā pusē bija iegravēts labirints - tieši tāds pats kā koka dēlītī.
Alaīsai aizrāvās elpa. - To es jau esmu redzējusi.
Peletjē novilka no īkšķa gredzenu un parādīja to meitai. - Tads pats raksts ir šā gredzena iekšpusē, - viņš sacīja. - Visi sargātāji nēsā šādus gredzenus.
- Nē, es to redzēju šeit, pilī. Šodien pirku tirgū sieru un biju paņēmusi no sava kambara dēlīti, uz kā to novietot. Dēlīša apakšā ir iegravēts šis raksts.
- Bet tas nav iespējams. Tas nevar būt tāds pats.
- Zvēru, ka ir.
- Kur tas dēlītis radās? - tēvs noprasīja. - Domā, Alaīsa. Vai kāds tev to iedeva? Vai tā bija dāvana?
Alaīsa purināja galvu. - Nezinu, nezinu, - viņa izmisusi teica. - Visu dienu pūlos atcerēties, bet nevaru. Pats dīvainākais ir tas, ka es skaidri jutu - šo rakstu esmu kaut kur redzējusi, kaut arī pašu dēlīti nepazinu.
- Kur tas ir tagad?
- Atstāju to uz galda savā kambarī, - viņa atbildēja. - Vai tas ir kas svarīgs?
- Tātad to varēja ieraudzīt jebkurš, - Peletjē satraukts noteica.
- Droši vien, - Alaīsa tramīgi piekrita. - Gijems, kāds no kalpiem, nezinu.
Viņa paskatījās uz gredzenu, ko turēja rokā, - un pēkšņi viss kļuva skaidrs.
- Vai jūs nodomājāt, ka tas līķis upē ir Simeons? - viņa lēnām iejautājās. - Vai viņš arī ir sargātājs?
Peletjē palocīja galvu. - Nebija iemesla domāt, ka tas ir viņš, taču es nez kāpēc jutos pilnīgi pārliecināts.
- Bet pārējie sargātāji? Vai jūs zināt, kur tie ir?
Intendants saņēma meitas roku un salieca viņas pirkstus ap merelu. - Vairs nekādu jautājumu, Alaīsa. Glabā to labi rūpīgi. Turi drošībā. Un dēlīti ar labirintu paslēp tādā vietā, kur to neredz ziņkārīgas acis. Ar to es tikšu skaidrībā, kad atgriezīšos.
Alaīsa piecēlās. - Kas ir ar to dēlīti?
Peletjē pasmaidīja par viņas uzstājību. - Par to es padomāšu, Fillui.
- Ja jau dēlītis atrodas šeit, vai tas nozīmē, ka pilī kāds zina par grāmatām?
- Par tām neviens nevar zināt, - viņš stingri noteica. - Ja es uzskatītu, ka tas ir iespējams, es tev to pateiktu. To es tev apsolu.
Tie bija drošsirdīgi vārdi, cīnītāja vārdi, taču tēva sejas izteiksme runāja tiem pretī.
- Bet ja…
- Basta, - viņš klusu pārtrauca meitu, paceldams rokas. - Pietiek.
Alaīsa nozuda viņa apkampienā. Sajūtot pazīstamo tēva smaržu,
viņai acīs sariesās asaras.
- Viss būs labi, - intendants sacīja. - Esi drosmīga. Dari tikai to, ko esmu tev lūdzis, ne vairāk. - Viņš noskūpstīja meitu galvvidū. - Rītausmā atnāc pateikt mums ardievas.
Alaīsa pamāja ar galvu, neuzdrīkstēdamās neko sacīt.
- Beti, ben. Tagad steidzies. Un lai Dievs tevi sargā.
Alaīsa pa tumšo gaiteni izskrēja pagalmā, aizturējusi elpu, katrā ēnā saredzēdama rēgus un dēmonus. Galva reiba. Vecā, ierastā pasaule pēkšņi šķita kā spoguļattēls - pazīstama, tomēr pilnīgi citāda. Likās, azotē paslēptais sainītis svilina viņai ādu.
Gaiss pagalmā bija vēss. Vairums ļaužu bija devušies pie miera, tomēr dažos logos, kas vērās uz Cour d'Honneur, vēl dega gaisma. Pie vārtiem skaļi iesmējās sargi, un meitene salēcās. Mirkli viņai šķita, ka vienā no augšstāva logiem pavīd cilvēka aprises. Taču tad garām aizšāvās sikspārnis, aizvilinādams viņas skatienu sev līdzi, un, kad viņa vēlreiz palūkojās uz logu, tas bija tumšs.
Viņa paātrināja gaitu. Prātā riņķoja tēva teiktais un neskaitāmi jautājumi, kas palikuši neuzdoti.
Paspērusi vēl pāris soļu, Alaīsa juta notērpojam skaustu. Viņa atskatījās pār plecu.
- Kas tur ir?
Neviens neatbildēja. Viņa sauca vēlreiz. Tumsā slēpās ļaunums, viņa to saoda, sajuta. Un steidzās vēl ātrāk, vairs nešaubīdamās, ka viņai kāds seko. Bija saklausāmi klusi kāju švīksti un smaga elpa.
- Kas tur ir? - Alaīsa uzsauca vēlreiz.
Pēkšņi viņai muti aizspieda rupja un cieta plauksta, kas oda pēc alus. Alaīsa iekliedzās, sajuta spēju, asu sitienu pa pakausi un sāka ļimt.