Likās, paiet ilgs laiks, līdz viņa sasniedz zemi. Tad pa visu viņas augumu sāka rāpot rokas, līdzīgas pagraba žurkām, līdz atrada meklēto.
- Acļui es. - Te tas ir.
Tie bija pēdējie vārdi, ko Alaīsa dzirdēja, pirms viņu aprija tumsa.
11. nodala
Sularakas virsotne Sabartē kalni Dienvidrietumu Francija
Pirmdiena, 2005. gada 4. jūlijs
Alise! Alise, vai tu mani dzirdi?
Viņas plaksti notrīsēja un atvērās.
Gaiss bija vēss un drēgns kā nekurinātā baznīcā. Viņa nelidoja, bet gan gulēja uz cietas, aukstas zemes.
Kur, ellē, es atrodos? Zem delmiem un stilbiem Alise juta valgo, nelīdzeno zemi. Viņa sakustējās. Adu skrāpēja asi oļi un zvirgzdi.
Nē, tā nebija baznīca. Prātā pazibēja atmiņas. Garš, tumšs tunelis, kas ved alā, akmens kambaris. Bet tālāk? Viss bija aizmiglojies, kontūras izplūdušas. Alise pūlējās pacelt galvu. Ta bija kļūda. Pie galvaskausa pamatnes eksplodēja sāpes. Kuņģī saskalojās nelabums kā ūdens zampa satrunējušas laivas dibenā.
- Alise? Vai tu mani dzirdi?
Kāds runāja ar viņu. Kāda bažīga, baiļpilna balss, kuru viņa pazina.
- Alise? Mosties. - Viņa atkal mēģināja pacelt galvu. Šoreiz sāpes nebija tik briesmīgas. Lēni un piesardzīgi viņa paslējās augšup.
- Jēziņ, - nočukstēja Šīla, un tagad balsī skanēja atvieglojums.
Alise juta, ka viņu paceļ aiz padusēm un apsēdina. Apkārt bija
tumšs, šaudījās tikai kabatas lukturīšu gaismas apļi. Divi apļi. Alise
piemiedza acis un pazina Stlvenu - vienu no vecākajiem arheologu komandā. Viņš stāvēja Sīlai aiz muguras, brillēs ar metāla ietvaru lās- moja gaismas atspulgi.
- Alise, saki kaut ko. Vai tu mani dzirdi? - Sila jautāja.
Nezinu. Varbūt.
Alise lūkoja runāt, bet pār lūpām, sastingušām greizā grimasē, nenāca neviens vārds. Viņa mēģināja pamāt. No tādas piepūles apreiba galva. Viņa nolieca to pie ceļgaliem, lai nezaudētu samaņu.
Sila un Stīvens saņēma viņu zem padusēm un vilka atpakaļ, līdz beidzot viņa sēdēja uz akmens pakāpieniem, rokas salikusi uz ceļiem. Viss likās šūpojamies un līgojamies šurpu turpu kā miglainā filmā.
Sīļa kaut ko runāja, notupusies viņas priekšā, taču Alise nespēja saprast ne vārda. Skaņa bija izkropļota kā gramofona platei, kas griežas nepareizā ātrumā. Atkal uzmācās nelabuma vilnis, kad atgriezās vēl citas nesakarīgas atmiņu ainas: galvaskauss, kas grabēdams aizripo tumsā, viņas roka, kura sniedzas pēc gredzena, apziņa, ka viņa ir pamodinājusi kaut ko tādu, kas snaudis kalna dziļumos, - kaut ko ļaunu.
Tālāk - nekā.
Briesmīgi auksti. Alise juta zosādu uz kailajiem delmiem un stilbiem. Viņa apzinājās, ka nevar būt bijusi bezsamaņā pārāk ilgi, ne vairāk kā dažas minūtes. Cik sīks laika sprīdis. Taču ar to bija pieticis, lai viņa pārietu no vienas pasaules citā.
Alise nodrebēja. Vēl viena atmiņu aina. Par sen pazīstamo sapni. Vispirms miers un vieglums, viss balts un skaidrs. Pēc tam kritiens lejup, caur tukšajām debesīm, pretī traucas zeme. Ne trieciena, ne atsitiena, tikai tumšzaļi koku pīlāri viņai virs galvas. Pēc tam uguns, sarkanu, zeltainu un dzeltenu liesmu rēcošā siena.
Viņa cieši ieskāva plecus savās kailajās rokās. Kāpēc šis sapnis bija atgriezies? Visu bērnību tas bija viņu vajājis, allaž viens un tas pats, nekad nekur neaizvezdams. Vecāki, neko nenojaušot, gulēja savā istabā gaiteņa pretējā pusē, bet Alise nakti pēc nakts pavadīja nomodā, tumsā cieši sažņaugusi segu, apņēmusies uzvarēt dēmonus viena pati.
Bet nu jau gadiem ilgi vairs ne. Gadiem ilgi sapnis bija licis viņu mierā.
- Varbūt mēģināsim piecelt tevi kājās? - teica Sila.
Tas neko nenozīmē. Viena reize vēl nenozīmē, ka viss sāksies no sākuma.
- Alise, - Sila ierunājās drusku asāk. Nepacietīgi. - Kā tu domā, vai varēsi nostāvēt? Tevi vajag aizvest atpakaļ uz nometni. Pārbaudīt, kas tev kait.
- Jā, - Alise beidzot izdvesa. Balss izklausījās pilnīgi sveša. - Man sāp galva.
- Tev izdosies. Nu pamēģini.
Alise paskatījās uz savu apsarkušo, pietūkušo plaukstas locītavu. Nolādēts. Viņa nespēja īsti atcerēties, negribēja atcerēties. - Nezinu, kas notika. Re… - Viņa parādīja roku. - Tas notika ārā.
Sīļa satvēra Alisi ap vidu, grasīdamās piecelt viņu kājās. - Varēsi.7
Alise sakopoja spēkus un ļāvās Šīlas tvērienam. Stīvens turēja viņu pie elkoņa. Viņa sagrīļojās, pūlēdamās noturēt līdzsvaru; pēc pāris sekundēm reibonis mitējās un notirpušie locekļi atdzīvojās. Alise piesardzīgi palocīja pirkstus, juzdama, kā pār to kauliņiem nostiepjas nobrāztā āda.
- Tūlīt būs labi. Vienu mirklīti.
- Kā tu vispār iedomājies nākt uz šejieni viena?
- Es biju… - Alise apklusa, nezinādama, ko teikt. Viņai tas bija raksturīgi - pārkāpt noteikumus un iekulties nepatikšanās. - Paskatieties tur. Pašā apakšā. Viszemākajā līmenī.
Sīlas lukturīša stars sekoja Alises skatienam. Augšup pa alas sienām un pāri griestiem aizzibēja ēnas.
- Nē, ne tur, - Alise sacīja. - Vēl zemāk.
Sīļa virzīja gaismas staru zemāk.
- Pie altāra.
- Pie altāra?
Spilgtā, baltā gaisma pāršķēla kambara melno tumsu kā starmetis, īsu mirkli altāra ēnas siluets iezīmējās uz akmens sienas kā grieķu burts pī, projicēts uz iegravētā labirinta. Tad Sīļa pakustināja roku, siluets nozuda un lukturīša stars atrada kapu. No tumsas viņiem pretī izlēca palsie kauli.
Gaisotne acumirklī mainījās. Sīļa asi ierāva elpu. Automātiski kāpa lejā vienu, divus, trīs soļus. Likās, Alises klātbūtni viņa ir aizmirsusi.
Stīvens grasījās sekot.
- Nē, - Šīla noskaldīja. - Paliec tur.
- Es jau tikai…
- Vispār - ej sameklē doktoru Breilingu. Pastāsti, ko mēs esam atraduši. Ej! - viņa uzkliedza, kad Stīvens nekustējās. Viņš iegrūda lukturīti Alisei rokā un, nebildis ne vārda, nozuda tunelī. Alise dzirdēja, kā zem viņa zābaku zolēm čirkst grants - arvien klusāk un klusāk, līdz skaņu aprija tumsa.
- Nevajadzēja tā kliegt uz viņu, - Alise iesāka.
Šīla viņu pārtrauca:
- Vai tu kaut kam pieskāries?
- Ne gluži, lai gan…
- Kas - lai gan? - Atkal tikpat agresīvs tonis.
- Kapā bija daži priekšmeti, - Alise teica. - Varu tev parādīt.
- Nē! - Šīla uzkliedza. - Nē. - Jau drusku rāmāk: - Mēs negribam, lai te viss tiek izbradāts.
Alise grasījās aizrādīt, ka tam jau ir par vēlu, bet aprāvās. Nemaz negribējās vēlreiz iet tuvumā skeletiem. Aklie acu dobumi, sairušie kauli bija pārāk skaidri iespiedušies atmiņā.
Šīla stāvēja pie seklā kapa. Tadā kā izaicinājumā slidināja lukturīša staru augšup lejup pār skeletiem, kā pētīdama tos. Tas bija gandrīz zaimojoši. Gaismā iespīdējās nespodrais naža asmens, un Šīla notupās pie skeletiem ar muguru pret Alisi.
- Tu teici, ka nekam neesi pieskārusies? - viņa strupi noprasīja un nikni atskatījās pār plecu. - Tad kā te gadījusies tava pincete?
'Alise nosarka. - Tu mani pārtrauci, pirms paguvu pateikt līdz galam. Es gribēju sacīt, ka paņēmu gredzenu - ar pinceti, vari nejautāt, - un nometu to atpakaļ, kad izdzirdēju jūs nākam pa tuneli.
- Gredzenu? - Šīla atkārtoja.
- Varbūt tas ir paripojis kaut kam apakšā?
- Nu, es to neredzu, - Šīla sacīja, pēkšņi piecēlās kājās un straujiem soļiem atgriezās pie Alises. - Ejam prom no šejienes. Jāapkopj tavi savainojumi.