Alise pārsteigta skatījās uz Sīļu. Viņai pretī raudzījās svešinieces, nevis labas draudzenes seja. Dusmīga, skarba, pārmetoša.
- Bet vai tad tu negribi…
-Jēziņ, Alis, -Šīla iesaucās, sakampdama viņu aiz elkoņa, - vai tev vēl nepietiek? Mums jāiet!
Kad viņas iznira no klints ēnām, gaisma pēc alas samtainās tumsas žilbināja. Saule eksplodēja Alisei sejā kā uguņošanas raķete melnās novembra debesīs.
Viņa aizsedza acis ar plaukstām, juzdamās pilnīgi apstulbusi, nespējīga orientēties ne laikā, ne telpā. Likās, pasaule ir apstājusies, kamēr viņa atradusies pazemes kambarī. Ta pati pazīstamā ainava - bet pārvērtusies par kaut ko citu.
Vai varbūt es tikai skatos ar citādām acīm?
Pireneju vizuļojošās smailes tālumā bija zaudējušas noteiktību. Koki, debesis, pat kalns bija mazāk vieliski, mazāk reāli. Alisei likās - ja viņa kaut kam pieskarsies, tas sabruks kā filmas dekorācija, atklājot reālo pasauli, kas slēpusies aiz tā.
Šīla neteica neko. Viņa jau soļoja lejup pa nogāzi, pie auss piespiedusi mobilo telefonu, pat nepūlēdamās pārliecināties, vai Alise vispār var paiet. Alise steidzās viņai nopakaļ.
- Šīla, pagaidi mirklīti. Pagaidi! - Viņa pieskārās Šīlas delmam. - Paklau, man tiešām ļoti žēl. Es zinu, ka nevajadzēja nākt uz šejieni vienai. Es neapdomājos.
Šīla neklausījās. Pat neatskatījās, tikai aizvēra mobilo ciet.
- Ej lēnāk, es netieku līdzi.
- Labi, - Šīla noteica un apcirtās ar seju pret viņu. - Esmu apstājusies.
- Kas te notiek?
-To tu labāk paskaidro man. Ko tu gribi, lai es pasaku? Ka viss ir kārtībā? Tu gribi, lai es tevi vēl mierinu par to, ka tu sataisīji sūdus?
- Nē, es…
-Jo, zini ko, patiesībā viss nemaz nav kārtībā. Tas bija galīgs un neticams stulbums - līst tur iekšā vienai pašai. Tu esi sacūkojusi visu atraduma vietu un sadarījusi dieszinko vēl. Velns parāvis, ko tu gribēji pierādīt?
Alise pacēla rokas. - Es zinu, zinu. Un man tiešām ļoti žēl, - viņa atkārtoja, apzinādamās, cik šie vārdi tukši.
- Vai tu sajēdz, kādā situācijā esi mani nostādījusi? Es par tevi galvoju. Es pierunāju Breilingu ņemt tevi līdzi. Pateicoties tam, ka tu te uzspēlēji Indiana Džounsu, policija droši vien apturēs visus izrakumu darbus. Breilings vainos mani. Ko tik es nedarīju, lai tiktu uz šejieni, lai dabūtu darbu šajos izrakumos! Cik laika iztērēju… - Šīla apklusa un izbrauca ar pirkstiem caur īsi apgrieztajiem, balinātajiem matiem.
Tas nav godīgi.
- Paklau, pagaidi mirklīti. - Kaut gan Alise saprata, ka Šīlai ir visas tiesības dusmoties, tas nu bija par daudz. - Tas nav godīgi. Piekrītu, bija muļķīgi līst iekšā - to es atzīstu, tobrīd neapdomāju, ko daru, - bet vai tev nešķiet, ka tu reaģē pārspīlēti? Sasodīts, es tak nedarīju to tīšām! Diez vai Breilings sauks policiju. Es tikpat kā nekam nepieskā- ros. Nevienam nekas slikts nav noticis.
Šīla izrāva roku no Alises tvēriena ar tādu sparu, ka gandrīz pakrita sēdus.
Alise juta pakrūtē drebošu tukšumu. - Es nodomāju, ka tā ir tikai birokrātija. Izskatījās, ka neviens to neuztver nopietni. Visi vienmēr par to zobojās.
- Tu jau nu noteikti neuztvēri to nopietni! - Šīla uzkliedza. - Bet mēs, pārējie, gan, jo mēs esam profesionāļi un izturamies pret savu darbu ar cieņu!
Tas ir bezjēdzīgi-
- Bet kāpēc lai policija interesētos par arheoloģiskiem izrakumiem?
Šīla eksplodēja. - Jēzus, Alise, tu vēl arvien neapjēdz? Pat vēl
tagad? Nolādēts, nav svarīgi, kāpēc! Ta tas vienkārši ir! Ne jau tu izlemsi, kuri noteikumi ir svarīgi un kurus tu vari ignorēt!
- Es neesmu teikusi…
- Kāpēc tev vienmēr viss ir jāapšauba? Tu vienmēr domā, ka visu zini labāk, vienmēr gribi pārkāpt noteikumus, būt citāda!
Tagad kliedza arī Alise: - Tas ir absolūti negodīgi! Es neesmu tāda, un tu to zini! Es tikai nepadomāju…
- Tur jau tā lieta. Tu nedomā nekad, tu domā tikai par sevi. Un dabū, ko gribi.
-Tas ir ārprāts, Šīla. Kāpēc lai es tīši gribētu sarežģīt tev dzīvi? Tu pati dzirdi, ko runā? - Alise dziļi ievilka elpu, mēģinādama savaldīties. - Paklau, es atzīšos Breilingam, ka tā bija mana vaina, bet saproti… zini, normālos apstākļos es neparko neietu tur iekšā viena pati, taču…
Viņa apklusa atkal.
- Taču - kas?
- Tas izklausīsies muļķīgi, bet mani tur kaut kas burtiski ievilka. Es zināju, ka tur ir tas kambaris. Nevaru to izskaidrot, es vienkārši zināju. Tada sajūta. Dejā vu. It kā es tur jau būtu bijusi.
- Tu domā, tas kaut ko maina? - Šīla izsmējīgi sacīja. - Jēziņ, liecies mierā! Sajūta, redzējies! Tas ir nožēlojami.
Alise papurināja galvu. - Tas bija kas vairāk…
- Un vispār, kāda velna pēc tu biji aizvilkusies tur rakt? Un vēl viena pati? Kā jau vienmēr - pārkāpt noteikumus tak ir baigi jautri.
- Nē, - Alise teica. - Ne jau tā. Man nav pārinieka. Es kaut ko pamanīju zem akmens bluķa un, tā kā šī ir mana pēdējā diena, nodomāju, ka pastrādāšu drusku vairāk nekā parasti. - Balss kļuva arvien klusāka. - Es tikai gribēju noskaidrot, vai to ir vērts pētīt, - viņa turpināja, pārāk vēlu aptverdama savu kļūdu. - Es jau netaisījos…
- Par kroni visam tu man tagad vēl paziņo, ka tiešām esi kaut ko atradusi? Velns parāvis, tu esi kaut ko atradusi un nedalies informācijā ne ar vienu citu?
-Es…
Šīla izstiepa roku. - Dod šurp!
Alise brīdi skatījās viņai acīs, tad iebāza roku apgriezto džinsu kabatā, izvilka mutautu un atdeva to. Runāt viņa neuzdrošinājās.
Viņa noskatījās, kā Šīla atloka baltā kokvilnas auduma malas un ierauga piespraudi. Un nespēja nociesties, pati nepastiepusi roku.
- Skaista, vai ne? Kā varš ap malām, te un te, atstaro gaismu. - Viņa mirkli vilcinājās. - Man liekas, tā varētu būt piederējusi kādam no tiem cilvēkiem alā.
Šīla pacēla acis. Viņas noskaņojums atkal bija pārvērties. Dusmas pagaisušas.
- Tev nav ne jausmas, ko tu esi izdarījusi, Alise. Ne mazākās jausmas. - Viņa salocīja mutautu. - Nesīšu to lejā.
-Es…
- Liecies mierā, Alis. Šobrīd es negribu ar tevi runāt. No visa, ko tu saki, kļūs tikai sliktāk.
Ko tas viss galu galā nozīmē?
Alise apjukusi palika stāvam, kamēr Šīla gāja prom. Strīds bija sācies ne no kā, pārlieku traks pat Šīlai, kura spēja uzliesmot dusmās par galīgiem sīkumiem, bet tikpat ātri apdzisa.
Alise apsēdās uz tuvākā akmens un nolika pulsējošo roku uz ceļgala. Viss augums smeldza, un viņa jutās pilnīgi pārguruši, bet reizē arī ļoti noskumusi. Viņa zināja, ka izrakumi tiek finansēti no privātiem līdzekļiem, nevis notiek kādas universitātes vai institūcijas uzdevumā, un tāpēc nav pakļauti ierobežojošiem noteikumiem, kas traucē daudzām ekspedīcijām. Tāpēc starp pretendentiem uz vietu izrakumos bija valdījusi sīva konkurence. Šīla, strādādama Madazilā dažus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Fuā, bija uzzinājusi par gaidāmo ekspedīciju uz Sabartē kalniem. Pēc pašas apgalvojumiem, viņa bija apbērusi ekspedīcijas vadītāju doktoru Breilingu ar vēstulēm, e-pastiem un rekomendācijām, līdz beidzot, pirms pusotra gada, bija viņu pievārējusi. Jau toreiz Alise bija brīnījusies, kāpēc Šīla ir tik apsēsta ar šo ieceri.
Alise paraudzījās lejup nogāzē. Šīla bija tālu, tikko saredzama, garo, slaido stāvu aizsedza zemāko nogāžu krūmi. Nebija cerību viņu panākt, pat ja Alise to vēlētos.