Alise nopūtās. Viņa bija palikusi tukšām rokām. Kā allaž■ Rīkojusies viena. Ta ir labāk. Viņa bija apņēmīgi pašpietiekama un nelabprāt paļāvās uz citiem. Taču patlaban uzmācās šaubas, vai pietiks enerģijas aizkļūt līdz nometnei. Saule kveldēja pārāk skaudri, kājas bija bez spēka. Viņa paskatījās uz brūci delmā. Ta bija atsākusi asiņot, šoreiz ļoti stipri.
Alise raudzījās saules izkveldētajā vasaras ainavā, Sabartē kalnos, kur joprojām valdīja pārlaicīgs miers. Mirkli viņa jutās pavisam labi. Bet pēkšņi sajuta vēl kaut ko citu - kņudošus šermuļus gar mugurkaulu. Priekšnojautu, gaidas. Atpazīšanas jausmu.
Viss beidzas šeit.
Alise aizturēja elpu. Sirds iepukstējās straujāk.
Tas beidzas šeit, kur sācies.
Galvā pēkšņi skanēja čuksti, nesakarīgas skaņas, kā atbalsis laikā. Nu viņa atcerējās vārdus, kas bija iegrebti kāpņu augšējā akmenī. Pas a pas. Tie virpuļoja viņas prātā kā pusaizmirsts bērnu pantiņš.
Tas nav iespējams. Tu vienkārši esi dumja.
Alise satricināta uzlika plaukstas uz ceļiem un piespieda sevi piecelties. Bija jātiek atpakaļ uz nometni. Saules dūriens, atūdeņošanās, jātiek prom no saules, jāiedzer ūdens.
Viņa sāka lēnītēm kāpt lejup pa nogāzi, kājas juta katru izcilni un kukurzni. Vajadzēja tikt prom no atbalšu pilnā akmens, no gariem, kas tajā mīt. Viņa nesaprata, kas ar viņu notiek, zināja vienīgi, ka ir jābēg.
Alise gāja arvien ātrāk, līdz jau gandrīz skrēja, klupdama pār akmeņiem un šķautņainiem krama gabaliem, kas rēgojās ārā no sausās zemes. Taču vārdi bija iesakņojušies viņai prātā un atkārtojās tajā skaļi un skaidri kā mantra.
Soli pa solim mēs mērojam savu ceļu. Soli pa solim.
12. nodala
Termometra stabiņš tuvojās trīsdesmit trim grādiem ēnā. Pulkstenis bija gandrīz trīs. Alise sēdēja brezenta nojumē un paklausīgi dzēra limonādi no pudeles, ko kāds bija iespiedis viņai rokās. Siltie burbulīši sprēgāja uz mēles, asinīs strauji ieplūda cukurs. Stipri oda pēc impregnēta auduma, teltīm un antiseptiskā šķīduma.
Brūce elkoņa liekumā bija sterilizēta un pārsieta no jauna. Tīrs, balts apsējs bija aptīts ap plaukstas locītavu, kas bija pietūkuši tenis- bumbiņas lielumā. Ceļus un stilbus klāja sīki nobrāzumi un brūcītes, tagad nomazgātas ar dezinficējošo līdzekli.
Pati vainīga.
Alise ieskatījās spogulītī, kas karājās pie telts staba. Pretī raudzījās maza, sirdsveidīga sejiņa ar gudrām brūnām acīm. Zem vasarraibu- miem un iedeguma viņa bija bāla. Izskatījās šausmīgi. Mati pieputējuši, krekliņš notriepts ar sažuvušu asiņu traipiem.
Viņa nevēlējās neko citu kā vien atgriezties Fuā viesnīcā, nomest netīrās drēbes un ilgi stāvēt vēsā dušā. Pēc tam viņa izietu ārā, laukumā, pasūtītu pudeli vīna un visu atlikušo dienas daļu vairs nekustētos no vietas.
Un nedomātu par notikušo.
Tadas izredzes nelikās diez cik ticamas.
Policija bija ieradusies pirms pusstundas. Lejā, autostāvvietā, līdzās nobružātajiem arheologu sitroeniem un reno stāvēja zilibaltu policijas automašīnu rinda. Tas izskatījās pēc iebrukuma.
Alise bija domājusi, ka policisti vispirms runās ar viņu, taču tie bija tikai pārliecinājušies, ka skeletus atradusi viņa, pateikuši, ka vēlāk viņu izvaicās, un pēc tam likušies mierā. Neviens cits nebija nācis tuvumā. Alise juta visiem līdzi. Šī kņada, juceklis un pārtraukums darbā bija radušies viņas dēļ. Nevienam nekas daudz nebija sakāms. No Šīlas nebija ne miņas.
Policistu klātbūtne bija mainījusi nometnes raksturu. Likās, viņu ir desmitiem; gaišzilos kreklos, melnos zābakos līdz ceļiem, ar šaujamo pie sāniem viņi mudžēja nogāzē kā lapsenes, spārdīdami smiltis un izkliegdami cits citam rīkojumus franču valodā ar stipru akcentu, pārāk ātrā, lai Alise spētu saprast.
Viņi nekavējoties norobežoja alu, aizstiepjot priekšā ieejai plastikāta lenti. Viņu darbošanās troksnis tālu aizskanēja kalnu gaisā. Alise dzirdēja tirkšķam fotokameru pārtīšanas mehānismus, kas sacentās ar cikādēm.
No autostāvvietas vējš nesa augšup balsis. Alise pagriezās un ieraudzīja, ka augšup pa kāpnēm nāk doktors Breilings kopā ar Šīlu un drukno policistu, kas izskatījās pēc priekšnieka.
- Ir pilnīgi skaidrs, ka šie divi skeleti nevar būt tie, kurus jūs meklējat, - doktors Breilings uzstājīgi teica. - Šie kauli neapšaubāmi ir gadsimtiem veci. Informējot varas iestādes, man ne mirkli nenāca prātā, ka rezultāts būs šāds. - Viņš novicināja rokas. - Vai jūs aptverat, kādus postījumus jūsējie nodara? Ticiet man, es tiešām nejūtos priecīgs.
Alise pētīja inspektoru - maza auguma melnīgsnēju, tuklu pusmūža vīru ar alusvēderu un papliku pauri. Viņš bija aizelsies un acīm redzami cieta no tveices. Rokā viņš murcīja ļenganu mutautu, bez sevišķiem panākumiem susinādams tajā seju un kaklu. Pat no šāda attāluma Alise redzēja sviedru puslokus zem inspektora padusēm un uz krekla aprocēm.
- Atvainojos par sagādātajām neērtībām, Mmsieur le Directeur', - viņš sacīja gausā angļu valodā, pieklājīgā tonī. - Bet, tā kā šie izrakumi ir privāti, man nav šaubu, ka jūs pratīsiet izskaidrot situāciju saviem sponsoriem.
- Fakts, ka mums ir paveicies un mūs finansē privātpersona, nevis institūcija, šeit ir pilnīgi nevietā. Patvaļīga darbu pārtraukšana ir traucējoša, lai neteiktu - apgrūtinoša. Mūsu darbs ir ārkārtīgi svarīgs.
- Doktor Breiling, - Nubels sacīja tādā tonī, it kā šī saruna turpinātos jau krietnu laiku, - man nav izvēles. Mēs patlaban izmeklējam slepkavību. Jūs taču esat redzējis divu meklējamo fotogrāfijas, oui1 ? Tāpēc, vai nu tas jūs apgrūtina, vai ne, darbi tiks apturēti, līdz būsim pārliecinājušies, ka jūsu atrastie kauli nepieder meklējamām personām.
- Nerunājiet blēņas, inspektor. Nevar būt šaubu, ka tie skeleti ir simtiem gadu veci!
- Jūs esat to pārbaudījis?
- Nē, - Breilings atcirta. - Pagaidām tas nav izdarīts, kā nākas. Taču to redz ar neapbruņotu aci. Jūsu tiesu mediķi to apstiprinās.
- Visādā ziņā, doktor Breiling, bet tikmēr… - Nubels paraustīja plecus. - Man vairāk nekas nav sakāms.
Iejaucās Šīla. - Mēs izprotam jūsu stāvokli, inspektor, bet vai jūs nevarat vismaz aptuveni pateikt, kad policija beigs savu darbu?
- Bientot. Drīz. Noteikumus neesmu izgudrojis es.
Doktors Breilings aizkaitināts pasvieda gaisā rokas. -Tadā gadījumā es būšu spiests ignorēt jūs un vērsties pie augstākstāvošām instancēm! Tas ir pilnīgi smieklīgi!
- Kā vēlaties, - Nubels atbildēja. - Bet tikmēr man jārunā ar dāmu, kura atrada līķus, un būs nepieciešams saraksts ar visu to vārdiem, kas bijuši iekšā alā. Kad būsim pabeiguši iepriekšējo izmeklēšanu, mēs aizvāksim līķus no alas, un tad jūs ar saviem darbiniekiem drīkstēsiet turpināt.
Alise vēroja ainas noslēgumu.
Breilings platiem soļiem aizgāja, Šīla uzlika plaukstu inspektoram uz delma, taču tūdaļ noņēma to nost. Likās, abi sarunājas. Vienbrīd pagriezās un atskatījās uz autostāvvietu. Alise sekoja viņu skatieniem, bet neredzēja neko ievērības cienīgu.
Aizritēja pusstunda, bet viņai joprojām neviens netuvojās.
Alise parakņājās pa savu mugursomu - to no kalna droši vien bija nonesis Stīvens vai Šīla - un izņēma zīmuli un skiču bloku. Tajā viņa uzšķīra pirmo tukšo lapu.
Iztēlojies, ka stāvi pie ieejas un skaties tunelī.
Alise aizvēra acis un redzēja pati sevi, uzlikušu plaukstas uz akmens abpus šaurajai ieejai. Gluds. Akmens bija pārsteidzoši gluds, kā nopulēts vai nodilis. Solis uz priekšu, tumsā.