Pamats slīpi laidās lejup.
Alise sāka zīmēt, un tagad, kad prātā bija fiksētas telpas dimensijas, tas padevās ātri. Tunelis, aila, kambaris. Uz otras lapas viņa uzzīmēja zemāko telpas līmeni, no pakāpieniem līdz altārim, ar skeletiem pa vidu šiem abiem punktiem. Līdzās kapa skicei viņa uzrakstīja priekšmetu sarakstu: duncis, ādas soma, auduma fragmenti, gredzens. Gredzena virsdaļa pilnīgi gluda un plakana, pārsteidzoši bieza, ar šauru gropīti vidū. Savādi, ka gravējums bija iekšpusē, kur to neviens nevarēja redzēt. Vienīgi pats gredzena valkātājs zinātu, ka tas tur ir. Miniatūra kopija no labirinta, kas iegravēts sienā aiz altāra.
Alise atzvila krēslā; nez kāpēc negribējās zīmēt labirintu uz papīra. Cik tas bija liels? Varbūt sešas pēdas diametrā? Vairāk? Cik apļu?
Viņa uzvilka apli, kas aizpildīja lapas lielāko daļu, tad mitējās. Cik līniju? Alise zināja, ka pazītu rakstu, ja redzētu to vēlreiz, taču gredzenu viņa bija turējusi rokā tikai pāris sekunžu un aplūkojusi gravējumu pustumsā, tāpēc bija grūti atcerēties precīzi.
Kaut kur viņas prāta plašajās noliktavās slēpās zināšanas, kas tagad bija nepieciešamas. Vēstures un latīņu valodas stundas skolā, BBC dokumentālās filmas, ko viņa skatījās kopā ar vecākiem, saritinājusies uz dīvāna. Guļamistabā koka plaukts ar iemīļotajām grāmatām pašā apakšā. Ilustrēta seno mītu enciklopēdija, spīdīgo, krāsaino lapu stūrīši aplocījušies no biežās lasīšanas.
Tur bija labirinta attēls.
Iztēlē Alise uzšķīra vajadzīgo lapu.
Taču tas bija citāds. Viņa novietoja atmiņā palikušos attēlus vienu otram blakus, it kā šī būtu spēle un tajos vajadzētu atrast desmit atšķirības.
Satvērusi zīmuli, viņa mēģināja vēlreiz, apņēmusies beidzot tikt uz priekšu. Pirmajā aplī iezīmēja otru, lūkoja tos savienot. Nekā. Nākamais un aiznākamais mēģinājums nebija labāks. Viņa atskārta, ka runa nav tikai par to, cik apļu spirālē virzās uz centru; nē, viņas zīmējumā kaut kas bija nepareizi pašos pamatos.
Alise neatlaidās, taču sākotnējo satraukumu pamazām nomainīja trula vilšanās. Pie viņas kājām izauga saņurcītu lapu kaudzīte.
- Madame Taimeri
Alise salēcās, zīmulis pārvilka švīku pār lapu.
- Docteur, - viņa automātiski izlaboja, celdamās kājās.
- Je vous demande pardon, Docteur. Je m'appelle Noubel. Police Jūdi- ciaire, Departement de /'Ariege.[17]
Nubels parādīja apliecību. Alise izlikās to lasām, reizē mezdama visu atpakaļ mugursomā. Viņa negribēja, lai inspektors ierauga neizdevušos zīmējumus.
- Ta būtu prātīgāk, jā, pateicos.
Inspektoru Nubelu pavadīja mundierī ģērbies policists ar modrām, šaudīgām acīm. Jauniņš, kā tikko beidzis skolu. Abi netika iepazīstināti.
Nubels iespraucās vienā no ļodzīgajiem nometnes krēsliem. Tas bija pagrūti. Stilbi ļumēja pār audekla sēdekļa malu.
- Et alors, Madame.* Jūsu pilnu vārdu, esiet tik laipna.
- Alise Greisa Tannere.
- Dzimšanas datums?
- 1974- gada 7. janvāris.
- Esat precējusies?
- Vai tas attiecas uz lietu? - viņa attrauca.
- Informācijai, doktore Tannere, - viņš laipni paskaidroja.
- Nē, - viņa atbildēja. - Es neesmu precējusies.
-Jūsu adrese?
Alise nosauca Fuā viesnīcu, kur bija apmetusies, un savu mājas adresi, noskaitīdama nepazīstamos angļu vārdus pa burtiem.
- Katru dienu braukt šurp no Fuā - tas ir tāls ceļš?
- Nometnē vairs nebija vietas, tāpēc…
- Bien.[19] Cik saprotu, jūs esat brīvprātīgā, jā?
- Tieši tā. Šīla - doktore O'Donela - ir viena no manām senākajām draudzenēm. Mēs kopā studējām universitātē, pirms…
Tikai atbildi uz jautājumiem. Viņam nav vajadzīgs tavs dzīvesstāsts.
- Es vienkārši esmu ciemos. Doktore O'Donela labi pazīst šo Francijas daļu. Kad izrādījās, ka man Karkasonā ir darba darīšanas, Šīla ierosināja uz pāris dienām izmest līkumu uz šejieni, lai mēs varētu pabūt kopā. Tadas kā darba brīvdienas.
Nubels rakstīja bloknotā. - Jūs neesat arheoloģe?
Alise papurināja galvu. - Bet izrakumos vienmēr tiek iesaistīti brīvprātīgie, interesenti amatieri vai arheoloģijas studenti, kas dara vienkāršākos darbus.
- Cik brīvprātīgo šeit ir?
Viņa nosarka, it kā būtu pieķerta melos. - Vispār jau neviena, pašlaik neviena. Strādā tikai arheologi vai studenti.
Nubels paraudzījās viņā. - Un jūs šeit paliksiet līdz…
- Šodien man ir pēdējā diena. Vismaz bija… pirms šī visa.
- Un Karkasonā?
- Tur man ir tikšanās trešdienas rītā, pēc tam palikšu vēl pāris dienu. Uz Angliju lidošu svētdien.
- Skaista pilsēta, - Nubels noteica.
- Es tur nekad neesmu bijusi.
Nubels nopūtās un atkal noslaucīja pieri mutautā. - Un kāds ir šīs tikšanās raksturs?
- īsti nezinu. Kāda radiniece, kas dzīvoja Francijā, man ir kaut ko novēlējusi testamentā. - Viņa ieturēja pauzi, nevēlēdamās paskaidrot sīkāk. - Vairāk es zināšu pēc tam, kad trešdien būšu tikusies ar advokāti.
Nubels atkal pierakstīja. Alise mēģināja saskatīt, ko viņš raksta, bet ačgārni nespēja salasīt rokrakstu. Viņai par atvieglojumu inspektors lika mierā šo tematu un pievērsās citam.
- Tatad jūs esat doktore… - Nubels atstāja šo piezīmi nepabeigtu.
Nubels nopūtās un rakstīja atkal.
- Bien. Aux affaires.1 - Tas vairs nebija sarunas tonis. - Tur, augšā, jūs strādājāt viena. Vai tā ir pieņemts?
Alise tūdaļ kļuva modra. - Nē, - viņa lēni atbildēja, - bet, tā kā šī bija mana pēdējā diena, es gribēju turpināt darbu, kaut ari biju palikusi bez pārinieka. Jutos pārliecināta, ka esam kaut ko atraduši.
- Zem akmens, kas bija aizvelts priekšā ieejai? Skaidrības labad: kā tiek izlemts, kur kurš raks?
- Doktoram Breilingam un Sīlai - doktorei O'Donelai - ir saplānots tas, ko viņi vēlas paveikt noteiktā laikposmā. Saskaņā ar to viņi sadala izrakumu teritoriju.
- Tātad uz turieni jūs nosūtīja doktors Breilings? Vai doktore O'Donela?
Instinkts. Es vienkārši zināju, ka tur kaut kas ir.
- Nē. Es uzkāpu augstāk kalnā, jo jutos pārliecināta, ka tur kaut kas ir… - Viņa sastomījās. - Nevarēju sameklēt doktori O'Donelu, lai palūgtu atļauju… tāpēc pieņēmu… patstāvīgu lēmumu.
Nubels sarauca uzacis. - Skaidrs. Tatad - jūs strādājāt. Akmens izkustējās no vietas. Sāka velties. Un tālāk?
Alisei atmiņā bija balti plankumi, taču viņa centās. Angliski Nubels runāja labi, kaut arī mazliet kokaini, un uzdeva tiešus jautājumus.
- Tad es kaut ko izdzirdu tunelī sev aiz muguras un…
Vārdi pēkšņi iestrēga kaklā. Kaut kas tāds, ko viņa bija izstūmusi no apziņas, pēkšņi atgriezās, iedzeļot krūtīs, it kā… It kā - kas?
Alise atbildēja pati. It kā man būtu iedurts. Tada bija šī sajūta. Asmens, kas ietriecas viņā ar precīzu spēku. Sāpju nebija, tikai auksta gaisa strāva un neskaidras šausmas. Un tālāk?
Spilgta gaisma, vēsa un netverama. Un tajā paslēpusies seja. Sievietes seja.
Iznirušajās atmiņās ielauzās Nubela balss, izkliedēdama tās.
- Doktore Tannere?
Vai man bija halucinācijas?