- Doktore Tannere? Vai man kādu pasaukt?
Alise mirkli skatījās viņā, neko nesaprazdama. - Nē, nē, paldies. Man nekas nekait. Tas no tveices.
-Jūs stāstījāt, kā jūs nobiedējis troksnis…
Viņa piespieda sevi koncentrēties. - Jā. Tumsā es zaudēju orientēšanos. Nespēju saprast, no kurienes nāk tā skaņa, kas mani nobiedēja. Tagad es saprotu, ka tie bija tikai Šīla un Stīvens…
- Stīvens?
- Stīvens Kērklends. K-ē-r-k-l-e-n-d-s.
Nubels apgrieza piezīmju bloknotu otrādi, lai viņa pārbaudītu, vai uzvārds pierakstīts pareizi.
Alise pamāja ar galvu. - Šīla bija pamanījusi lielo akmeni un atnākusi paskatīties, kas notiek. Stīvens droši vien bija sekojis. - Viņa atkal sastomījās. - īsti nezinu, kas bija tālāk. - Šoreiz meli viegli nāca pār lūpām. - Es droši vien paklupu uz pakāpieniem vai tamlīdzīgi. Nākamais, ko atceros, ir tas, ka Šīla mani sauca.
- Doktore O'Donela stāsta, ka atradusi jūs guļam bezsamaņā.
- Tas bija tikai īsu brīdi. Diez vai ģībonis bija ilgāks par pāris minūtēm. Vismaz neradās sajūta, ka tas bijis ļoti ilgs.
- Vai jums kādreiz ir bijuši atmiņas zudumi, doktore Tannere? Alise salēcās, kad prātā atausa šausmīgā pirmā reize. - Nē, - viņa meloja.
Nubels neievēroja, kā viņa nobālējusi. - Jūs sakāt, bija tumšs un tāpēc jūs pakritāt. Bet pirms tam jums bija kāds gaismeklis?
- Man bija šķiltavas, bet, izdzirdusi troksni, es tās nejauši nometu. Un gredzenu arī.
Inspektors reaģēja zibenīgi. - Gredzenu? - viņš asi noprasīja. - Nekādu gredzenu jūs neesat pieminējusi.
- Starp skeletiem gulēja mazs akmens gredzentiņš, - Alise paskaidroja, nobijusies no inspektora sejas izteiksmes. - Es to pacēlu ar pinceti, lai aplūkotu tuvāk, bet, pirms…
- Kas tas bija par gredzenu? - inspektors viņu pārtrauca. - No kā darināts?
- Nezinu. No kaut kāda akmens, nevis no sudraba, zelta vai tamlīdzīgi. Es nepaguvu kārtīgi paskatīties.
- Vai uz tā bija kādi gravējumi? Burti, zīmogs, raksts?
Alise pavēra muti, lai atbildētu, bet aprāvās. Pēkšņi vairs negribējās izpaust ne vārda.
- Atvainojiet. Viss risinājās pārāk ātri.
Nubels veltīja viņai niknu skatienu, tad ar knipi pieaicināja jauno policistu, kas stāvēja viņam aiz muguras. Alisei šķita, ka arī puisis ir uztraucies.
-Biau. On a trouve quelque-chose comme qal
- Je ne sais pas, Monsieur l'Inspecteur.
- Depechez-vous, alors. II jaut le chercher… Et informez-en Monsieur Authie. Allez! Vite."
Pretsāpju tablešu iedarbība pamazām izbeidzās, un Alisei truli smeldza galva.
- Doktore Tannere, vai jūs pieskārāties vēl kaut kam?
Viņa paberzēja deniņus. - Ar kāju nejauši izkustināju no vietas vienu galvaskausu. Vairāk nekā, ja neņem vērā to un gredzenu. Es jau jums teicu.
- Bet priekšmets, ko atradāt pie akmens?
1 Bio, vai kaut kas tāds ir atrasts? - Nezinu, inspektora kungs. - Tad steidzieties. Vajag pameklēt… Un informējiet Otiē kungu. Ejiet! Ātri! (Franču vai)
- Piespraude? Es to atdevu doktorei O'Donelai, kad iznācām no alas. - To atceroties, Alise nemierīgi sagrozījās. - Man nav ne jausmas, ko viņa ar to izdarījusi.
Nubels vairs neklausījās. Vairākkārt atskatījās pār plecu. Pēdīgi mitējās izlikties un aizcirta bloknotu ciet.
- Doktore Tannere, esiet tik laipna un pagaidiet tepat. Iespējams, man vajadzēs uzdot jums vēl dažus jautājumus.
- Bet vairāk neko es nevaru pateikt… - viņa mēģināja iebilst. - Varbūt vismaz drīkstu pievienoties pārējiem?
- Vēlāk. Pagaidām labāk palieciet tepat.
Alise aizkaitināta un pagurusi saguma krēslā, bet Nubels izlāčoja no telts un devās augšup kalnā, kur pulciņš mundierotu policistu pētīja lielo akmeni.
Nubelam tuvojoties, pulciņš pašķīrās un Alise paguva pamanīt, ka pašā vidū stāv gara auguma vīrietis civildrēbēs.
Viņai aizrāvās elpa.
Vīrietis, ģērbies labi piegrieztā zaļā vasaras uzvalkā un spodri baltā kreklā, neapšaubāmi bija galvenais. Viņa autoritāte bija acīm redzama: vīrs, kurš pieradis dot pavēles, kas tiek pildītas bez ierunām. Salīdzinājumā ar viņu Nubels izskatījās saņurcīts un nevīžīgs. Alisi pārņēma neomulīga sajūta.
Vīrietis izcēlās ne tikai ar apģērbu un stāju. Pat no šāda attāluma Alise juta viņa personības spēku un harismu. Seja bija bāla un kalsna, ko vēl vairāk uzsvēra tumšie mati, atsukāti no augstās pieres. Viņš modināja kaut kādas asociācijas ar klosteri. Kaut ko pazīstamu.
Nemuļķojies. Kā lai tu viņu pazītu?
Alise piecēlās un devās uz telts izeju, vērodama, kā abi vīrieši atdalās no grupas. Viņi sarunājās. Pareizāk sakot, runāja Nubels, bet otrs klausījās. Pēc dažām sekundēm viņš pagriezās un uzkāpa pie alas ieejas. Dežurējošais policists pacēla norobežojuma lenti, vīrietis pieliecās un nozuda alā.
Alise nesaprata, kāpēc delnas ir nosvīdušas aiz bailēm. Matiņi uz skausta sacēlās stāvus - tieši tāpat kā tajā mirklī, kad viņa pazemes kambarī bija izdzirdusi troksni. Viņa tik tikko spēja paelpot.
Ta ir tava vaina. Tu aizvedi viņu uz turieni.
Alise apsauca sevi. Par ko tu runā? Taču balss, kas skanēja galvā, nebija apklusināma.
Tu aizvedi viņu uz turieni.
Skatiens pret Alises gribu atgriezās pie alas ieejas, kā magnēta vilkts. Tas vīrietis tagad bija tur iekšā - pēc visiem pūliņiem, kas ieguldīti, lai paturētu labirintu noslēpumā!
Viņi to atradīs.
- Ko atradīs? - Alise pie sevis nomurmināja. Tas viņai nebija skaidrs.
Taču viņa nožēloja, ka nav izmantojusi izdevību un paņēmusi gredzenu sev.
13. nodala
Nubels negāja iekšā alā. Tumši piesarcis, viņš gaidīja ārā, klints pārkares pelēkajā ēnā.
Viņš zina, ka tur kaut kas nav kārtībā, Alise domāja. Nubels izmeta pa kādai piezīmei dežurējošam policistam un smēķēja cigareti pēc cigaretes, katru nākamo aizkūpinādams pie iepriekšējās nodeguļa. īsinādama laiku, Alise klausījās mūziku. Galvā dārdēja Nickelback, izdzēšot visas citas skaņas.
Pēc piecpadsmit minūtēm vīrietis uzvalkā iznira no alas. Alise noņēma austiņas un nolika krēslu agrākajā vietā, iekams nostājās pie telts ieejas.
Viņa raudzījās, kā abi vīrieši nāk lejup pa nogāzi.
- Es jau sāku domāt, ka būsiet mani aizmirsis, inspektor, - viņa sacīja, kad abi bija tik tuvu, lai varētu sadzirdēt viņas balsi.
Nubels nomurmināja atvainošanos, bet vairījās no viņas skatiena.
- Doktore Tannere, je vous prēsente Monsieur Authie.'
Redzot viņu tuvumā, personības starojums un harisma bija jūtami vēl spēcīgāk. Taču pelēkās acis bija saltas un bezkaislīgas. Alise tūdaļ kļuva piesardzīga. Pārvarēdama nepatiku, sniedza roku. Mirkli vilcinājies, Otiē to satvēra. Pirksti bija auksti, pieskāriens bezmiesisks. Alisei uzmetās zosāda.
Viņa atlaida roku, cik vien ātri spēdama.
- Vai iesim iekšā? - vīrietis jautāja.
- Vai jūs arī strādājat Police Judiciaire, mesjē Otiē?
1 Atļaujiet iepazīstināt jūs ar mesjē Otiē. (Franču vai.)
Viņa acīs iezalgojās reakcijas atblāzma, taču viņš neatbildēja. Alise gaidīja, prātodama, vai var būt iespējams, ka viņš nav dzirdējis jautājumu. Nubels neveikli pamīņājās un pārtrauca klusumu. - Mesjē Otiē ir no mairie - pilsētas domes. Karkasonā.
- Tiešām? - Šķita pārsteidzoši, ka Fuā un Karkasona pakļaujas vienai un tai pašai administrācijai.