Otiē apsēdās Alises krēslā, un viņai neatlika nekas cits kā sēdēt ar muguru pret izeju. Viņa nešaubījās, ka jābūt ļoti piesardzīgai.
Vīrietim bija ievingrināts politiķa smaids - prasmīgi likts lietā, apvaldīts, bez sirsnības. Acis tas nesasniedza.
- Man ir daži jautājumi, doktore Tannere.
- Diez vai varēšu pavēstīt jums ko jaunu. Visu, ko atcerējos, pateicu inspektoram.
- Inspektors Nubels izsmeļoši atstāstīja man jūsu liecību, tomēr palūgšu jūs to atkārtot. Ir dažas nesakritības, šis tas jūsu stāstītajā būs jāpaskaidro sīkāk. Varbūt pirmīt jums ir piemirsušās kādas detaļas, kaut kas tāds, kas tobrīd nelikās svarīgs.
Alise iekoda mēlē. - Es visu pateicu inspektoram, - viņa stūrgalvīgi atkārtoja.
Otiē salika kopā pirkstu galus, nelikdamies dzirdam viņas iebildumus. Viņš nesmaidīja. - Doktore Tannere, sāksim ar to brīdi, kad jūs iegājāt kambarī. Soli pa solim.
Dzirdot šos vārdus, Alise salēcās. Soli pa solim? Vai tā bija pārbaude? Vīrieša sejā nebija izlasāms nekas. Alises skatiens pievērsās vispirms zelta krucifiksam, ko viņš nēsāja ap kaklu, un tad pelēkajām acīm, kas joprojām cieši raudzījās viņā.
Sapratusi, ka nekas cits neatliek, viņa sāka savu stāstu no sākuma. Otiē klausījās klusēdams, uzmanīgi un koncentrēti. Tad sākās pratināšana. Viņš mēģina mani pieķert.
- Vai augšējā pakāpienā iegrebtie vārdi bija salasāmi, doktore Tannere? Vai jūs pakavējāties, lai tos izlasītu?
- Vairākums burtu bija izdzisuši, - viņa izaicinoši atteica, gaidīdama iebildumus. Kad tie neatskanēja, Alisi pārņēma gandarījums. - Es nokāpu pa pakāpieniem uz zemāko līmeni, uz altāra pusi. Tad ieraudzīju līķus.
- Vai jūs tiem pieskārāties? -Nē.
Otiē izdvesa īsu skaņu, it kā neticētu viņai, tad iebāza roku žaketes kabatā. - Vai tās ir jūsu? - viņš jautāja, atvērdams plaukstu, uz kuras gulēja viņas zilās plastmasas šķiltavas.
Alise pasniedzās pēc tām, bet viņš atvilka roku atpakaļ.
- Lūdzu, vai drīkstu tās paņemt?
- Vai tās ir jūsu, doktore Tannere? -Jā.
Viņš pamāja ar galvu un ielika šķiltavas atpakaļ kabatā. - Jūs sakāt, ka neesat pieskārusies līķiem, bet iepriekš inspektoram Nubelam teicāt, ka esat.
Alise nosarka. - Tas bija nejauši. Es ar kāju izkustināju vienu galvaskausu no vietas, bet nepieskāros skeletiem kā tādiem.
- Doktore Tannere, būs vieglāk, ja jūs vienkārši atbildēsiet uz maniem jautājumiem. - Tā pati aukstā, skarbā balss.
- Es nesaprotu, kas…
- Kā tie izskatījās? - vīrietis asi noprasīja.
Alise juta, ka Nubels satrūkstas no šī pavēlošā toņa, tomēr iebilst viņš nemēģināja. Pakrūtē savelkoties nervozam mezglam, Alise centās aprakstīt skeletus pēc iespējas precīzāk.
- Un ko jūs ieraudzījāt starp abiem līķiem?
- Dunci, kaut kādu nazi. Mazu somiņu, no ādas, man liekas. - Neļauj, lai viņš tevi iebiedē. - īsti nezinu, jo es tai nepieskāros.
Otiē piemiedza acis. - Vai jūs ieskatījāties somā?
- Es jau teicu, es nekam nepieskāros…
- Atskaitot gredzenu, jā. - Pēkšņi viņš paliecās uz priekšu kā čūska, gatavojoties dzēlienam. - Un tas man šķiet neizprotami, doktore Tannere. Es sev jautāju - kāpēc gredzens jūs interesēja pietiekami, lai jūs to paceltu, bet visu pārējo atstājāt neskartu. Vai saprotat, kas mani mulsina?
Alise sastapa viņa skatienu. - Tas man iekrita acīs. Un viss.
Otiē ironiski pasmaidīja. - Alā, gandrīz melnā tumsā, jūs ievērojāt šo sīciņo priekšmetu? Cik liels tas ir? Teiksim - kā viena eiro monēta? Mazliet lielāks, mazāks?
Nesaki viņam neko.
- Es būtu domājusi, ka jūs pats spēsiet novērtēt tā izmērus, - viņa salti atteica.
Viņš pasmaidīja. Alise izbijusies noprata, ka atbilde tiks izmantota viņai par ļaunu.
- Kaut jel es to varētu, doktore Tannere, - viņš saldi sacīja. - Bet nu mēs nonākam pie lietas būtības. Nekāda gredzena tur nav.
Alisei kļuva auksti. - Kā jūs to domājat?
- Tieši tā, kā saku. Gredzena tur nav. Viss pārējais ir apmēram tā, kā jūs stāstāt. Bet gredzena nav.
Alise sarāvās, kad Otiē ar rokām atbalstījās pret viņas krēslu un tuvināja viņai savu kalsno, bālo seju. - Kur jūs to likāt, Alise? - viņš nočukstēja.
Neļauj, lai viņš tevi tramda. Tu neesi izdarījusi neko sliktu.
- Es jums precīzi izstāstīju notikušo, - viņa teica, visiem spēkiem valdīdamās, lai balsī neskanētu bailes. - Gredzens izslīdēja man no rokas, kad nometu šķiltavas. Ja tā tur nav, tad to ir paņēmis kāds cits. Nevis es. - Viņa aši paskatījās uz Nubelu. - Ja es būtu to paņēmusi, tad kāpēc vispār būtu par to stāstījusi?
-Jūs esat vienīgā, kas apgalvo, ka redzējusi šo noslēpumaino gredzenu, - Otiē teica, nelikdamies dzirdam viņas iebildumus, - tāpēc mums atliek viena no divām iespējām. Vai nu jūs esat pārskatījusies, vai arī paņēmusi to.
Beidzot iejaucās inspektors Nubels. - Mesjē Otiē, es tiešām nedomāju, ka…
- Jums nemaksā par domāšanu, - viņš atcirta, pat nepaskatījies uz inspektoru. Nubels pietvīka. Otiē nenovērsa acu no Alises. - Es tikai konstatēju faktus.
Alise juta, ka ir iesaistījusies kaujā, bet neviens nebija izskaidrojis viņai noteikumus. Viņa sacīja patiesību, taču nespēja pārliecināt šo cilvēku.
- Pēc manis alā bija vēl daudzi, - viņa neatlaidās. - Tiesu mediķi, policisti, inspektors Nubels, jūs. - Viņa izaicinoši raudzījās uz Otiē. - Jūs tur palikāt ilgi. - Nubels strauji ierāva elpu. - Šīla O'Donela var apstiprināt to, ko es saku par gredzenu. Kāpēc jūs nejautājat viņai?
Atkal šis pussmaids. - Es jau pajautāju. Viņa apgalvo, ka par tādu gredzenu neko nezina.
- Bet es viņai izstāstīju! - Alise iesaucās. - Viņa pati to apskatīja!
- Vai jūs gribat teikt, ka doktore O'Donela apskatīja kapu? - Otiē strupi noprasīja.
Bailes traucēja domāt. Smadzenes bija padevušās. Alise vairs nespēja atcerēties, ko ir pateikusi Nubelam un ko noklusējusi.
- Sāksim ar to: vai doktore O'Donela bija tā, kas deva jums atļauju tur strādāt.7
- Ne gluži, - Alise atbildēja, juzdama, kā panika pieņemas spēkā.
- Labi. Vai viņa kaut ko darīja, lai neļautu jums strādāt tajā kalna daļā?
- Tas nav tik vienkārši.
Viņš atzvila krēslā. - Tādā gadījumā man diemžēl neatliek nekas cits.
- Kas - cits?
Otiē strauji paskatījās uz Alises mugursomu. Alise sniedzās pēc tās, bet par vēlu. Otiē bija paguvis pirmais un pasvieda somu inspektoram Nubelam.
- Jums nav nekādu tiesību! - viņa iekliedzās. Tad pievērsās inspektoram: - Viņš taču nedrīkst tā rīkoties? Kāpēc jūs neiejaucaties?
- Kāpēc jāiebilst, ja jums nekas nav slēpjams? - Otiē sacīja.
-Tas ir principa jautājums! Jūs nedrīkstat izkratīt manas mantas!
- Monsieur Authie, je ne suis pas certain'…
- Dariet, ko jums liek, Nubel.
Alise mēģināja pakampt somu. Otiē roka pašāvās gaisā un sagrāba viņu aiz plaukstas locītavas. Šis fiziskais kontakts radīja tādu šoku, ka Alise sastinga. Kājas sāka drebēt, viņa nezināja - aiz dusmām vai aiz bailēm.
Viņa izrāva roku no Otiē tvēriena un palika sēžam, smagi elpodama, kamēr Nubels pārmeklēja somas kabatiņas.
- Continuez Depechez-vous.'
Alise noraudzījās, kā viņš atver somas galveno nodalījumu, un saprata, ka tūdaļ viņš atradīs skiču bloku. Inspektors pamanīja viņas skatienu. Arī viņam tas riebjas. Diemžēl Otiē bija ievērojis Nubela īso vilcināšanos.