- Kas tur ir, inspektor?
- Ko jūs atradāt? - Otiē noprasīja un izstiepa roku. Nubels negribīgi iedeva viņam bloku. Otiē ar augstprātīgu izteiksmi sejā pāršķirstīja lapas. Tad viņa acis piemiedzās, un Alise mirkli pamanīja tajās neviltotu izbrīnu, iekams smagie plaksti nolaidās atkal.
Viņš aizcirta skiču bloku.ciet.
-Mērci de votre… collaboration2 , doktore Tannere, - viņš noteica.
Alise piecēlās. - Manus zīmējumus, lūdzu, - viņa sacīja, pūlēdamās runāt mierīgi.
- Tie jums tiks atdoti vēlāk, - viņš atbildēja, noglabādams skiču bloku kabatā. - Un soma tāpat. Inspektors Nubels izsniegs jums kvīti un pārrakstīs jūsu liecību ar rakstāmmašīnu, lai jūs varētu to parakstīt.
Alisi pārsteidza sarunas pēkšņais un strupais noslēgums. Kad viņa atjēdzās, Otiē jau bija atstājis telti, paņemdams viņas mantas līdzi.
- Kāpēc jūs viņu neapturat? - Alise klupa virsū Nubelam. - Nedomājiet, ka es to tā atstāšu!
Viņa seja kļuva skarba. - Es dabūšu atpakaļ jūsu somu, doktore Tannere. Iesaku jums turpināt brīvdienas. Un aizmirst šo visu.
- Es neparko nelikšos mierā! - viņa iesaucās, bet Nubels jau bija aizgājis, atstādams viņu vienu telts vidū prātojam, kas, ellē, te nupat bija noticis.
Mirkli Alise nesaprata, ko iesākt. Viņa bija pārskaitusies gan uz sevi, ka tik viegli ļāvusies iebiedēties, gan uz Otiē. Bet viņš ir citāds. Savu mūžu viņa nebija tik vētraini reaģējusi ne uz vienu cilvēku.
Šoks pamazām pārgāja. Alise juta kārdinājumu nekavējoties ziņot par Otiē doktoram Breilingam vai pat Šīlai; gribējās kaut ko darīt.
Tomēr viņa atteicās no šīs domas. Ņemot vērā viņas pašreizējo persona non grata[22] statusu, neviens viņai nejustu līdzi.
Bija vien jāaprobežojas ar sūdzības sacerēšanu domās; viņa pārcilāja notikušo un pūlējās to izprast. Mazliet vēlāk kāds policists atnesa parakstīt liecību. Alise to rūpīgi pārlasīja, taču viss atbilda patiesībai, un viņa nevilcinoties uzšņāpa savu parakstu lapas apakšā.
Pirenejus apmirdzēja maiga, sarkana blāzma, kad kauli beidzot tika iznesti no alas.
Visi apklusa, kad drūmā procesija virzījās lejup pa nogāzēm uz autostāvvietu, kur gaidīja zilibalto policijas mašīnu rinda. Kāda sieviete pārmeta krustu, kad procesija gāja viņai garām.
Alise pievienojās pārējiem pakalnā, lai noskatītos, kā policisti ievieto atradumu morga furgonā. Neviens nebilda ne vārda. Durvis tika aizvērtas, un furgons strauji izbrauca no stāvvietas, izšķaidot pa gaisu granti un putekļus. Vairākums Alises kolēģu devās augšup kalnā pēc savām mantām; viņus pavadīja divi policisti, kuriem bija jānorobežo teritorija, kad visi būs to atstājuši. Alise brīdi kavējās, negribēdama nevienu satikt, zinādama, ka paciest līdzcietību būs vēl grūtāk nekā naidīgumu.
Stāvēdama pakalnā, viņa noraudzījās, kā drūmā mašīnu kolonna līkumo prom pa ieleju, kļūdama arvien mazāka, līdz sarūk par neskaidru plankumu pie apvāršņa.
Nometnē ap viņu bija iestājies klusums. Aptvērusi, ka ilgāk kavēties nedrīkst, Alise jau grasījās doties līdzi pārējiem kalnā, kad ieraudzīja, ka Otiē vēl nav aizbraucis. Viņa pielavījās tuvāk, ar interesi vērodama, kā viņš rūpīgi novieto žaketi uz sava dārgā, sudrabainā limuzīna aizmugures sēdekļa. Aizcirtis durtiņas, viņš izvilka no kabatas telefonu. Alise dzirdēja, kā pirksti klusu bungo pa mašīnas jumtu, kamēr viņš gaida savienojumu.
Kad Otiē ierunājās, ziņa bija īsa un lietišķa.
- Ce nest plus la, - tas bija viss, ko viņš pateica. Tā tur vairs nav.
14. NODAĻA
Šartra
šartras liela gotiskā dievmātes katedrāle - notre dame de chartres - slējās augstu pār raibiem dakstiņu jumtiem un korēm, pār koka un mūra mājām, kas veido pilsētas vēsturisko centru. Šauro, līkumoto ieliņu labirintā namu ēnā un Ēras upes ūdeņos vizuļoja vēlas pēcpusdienas saules lāsumi.
Tūristi drūzmējās pie katedrāles Rietumu durvīm. Vīrieši vicināja videokameras gluži kā ieročus, filmēdami, nevis izjuzdami spožo krāsu kaleidoskopu, kas lija caur trim spraišļu logiem virs Karaliskā portāla.
Līdz pat astoņpadsmitajam gadsimtam bīstamos laikos bija iespējams cieši noslēgt visas deviņas ieejas, kas veda katedrālē. Tagad šie vārti bija sen nozuduši, bet noskaņa saglabājās. Šartra joprojām bija pilsēta, kas sastāv no divām daļām - vecās un jaunās. Greznākās ielas atradās uz ziemeļiem no klostera, kur reiz pacēlusies bīskapa pils. Bālie akmens tēli valdonīgi raudzījās uz katedrāles pusi, tinušies gadsimtiem senas katoliskās ietekmes un varas spozmē.
Rue du Cheval Blanc - Baltā zirga ielā - dominēja l'Oradoru dzimtas nams. Tas bija pārdzīvojis gan revolūciju, gan okupāciju un tagad kļuvis par pieminekli vecam kapitālam. Misiņa klauvēklis un pastkastīte zaigoja, krāšņumkrūmi toveros abpus kāpnēm, kas veda uz divviru durvīm, bija nevainojami apcirpti.
Ārdurvis vērās uz iespaidīgu halli. Grīda bija no tumša, pulēta koka, telpas centrā atradās ovāls galds ar masīvu stikla vāzi, kurā sakārtotas nule grieztas baltas lilijas. Vitrīnās ap galdu - diskrēti aprīkotās ar trauksmes signalizāciju - glabājās nenovērtējama ēģiptiešu artefaktu kolekcija, ko l'Oradoru dzimta bija ieguvusi deviņpadsmitā gadsimta sākumā, pēc Napoleona triumfālās atgriešanās no Ziemelāfrikas karagājiena. Ta bija viena no lielākajām ēģiptiešu dārgumu privātkolekci- jām pasaulē.
Pašreizējā ģimenes galva Marī Sesila de l'Oradora tirgojās ar visu laikmetu senlietām, taču, tāpat kā viņas nelaiķis vectēvs, priekšroku deva viduslaikiem. Iepretim ārdurvīm pie paneļiem klātās sienas karājās divi lieli franču gobelēni, ko viņa bija iegādājusies pēc mantojuma saņemšanas pirms pieciem gadiem. Ģimenes lielākie dārgumi - gleznas, dārglietas, manuskripti - glabājās seifā, prom no acīm.
Nama otrajā stāvā, lielajā guļamistabā, no kuras pavērās skats uz rue du Cheval Blanc, platā gultā ar baldahīnu, palagu uzvilcis līdz viduklim, uz muguras gulēja Marī Sesilas pašreizējais mīļākais Vils Franklins.
Iedegušās rokas bija saņemtas aiz pakauša, gaišbrūnie, Martas Vin- jarda salā pavadītajās bērnības vasarās pabalējušie mati ietvēra pievilcīgu seju, lūpās vīdēja smaids kā mazam, pazudušam zēnam.
Marī Sesila sēdēja greznā Luija XIV atzveltnī pie kamīna, sakrustojusi garās, gludās kājas. Ziloņkaula krāsas zīda krekliņš vizēja uz tumšzilās samta mēbeļdrānas fona.
Viņa bija gaišmataina skaistule ar l'Oradoru dzimtas izteiksmīgo profilu un ērgļa degunu, lūpas juteklīgas un pilnīgas, acis zaļas kā kaķei, ar kuplām, tumšām skropstām. Melnās matu cirtas tik tikko skāra daiļi veidotos plecus.
- Šī telpa ir brīnišķīga, - sacīja Vils. - Ideāla skatuve tev. Atturīga, dārga, izsmalcināta.
Mazie briljantiņi viņas ausu ļipiņās iegailējās, kad viņa pieliecās nodzēst cigareti.
- Agrāk tā bija mana vectēva istaba.
Angliski viņa runāja nevainojami, ar tikko manāmu franču akcentu, kas Viļu uzbudināja joprojām. Viņa piecēlās un devās pār istabu pie Vila, pēdām bez skaņas skarot biezo, gaišzilo paklāju.
Vils gaidpilni smaidīja, ieelpodams viņas smaržu, ko nevarēja sajaukt ne ar kādu citu: sekss, Chanel un viegla Gauloise dvesma.
- Pagriezies, - viņa teica, ar pirkstu zīmēdama gaisā spirāli. - Pagriezies otrādi.