Viņa atkal pievērsās spogulim. Vispirms uzklāja uz sejas gaišu tonālo krēmu, pēc tam zeltainu pūderi, kas atstaroja gaismu. Tad ar tumšu zīmuli ieēnoja plakstiņus un uzacis, akcentējot tumšās skropstas un melnās acu zīlītes, uzklāja zaļas plakstu ēnas, vizuļojošas kā pāva aste. Lūpām izraudzījās metālisku kaparkrāsas spīdumu ar zeltainu vizmu, viegli nosusināja tās ar salveti. Visbeidzot izsmidzināja gaisā parfīma mākoni, un tas kā migla nolaidās pār viņu.
Uz tualetes galdiņa bija noliktas trīs sarkanas ādas lādītes; pulētie misiņa slēdži zaigoja. Katra no greznajām dārglietām bija vairākus simtus gadu veca, taču atdarināja tūkstošiem gadu senākas rotas. Pirmajā lādītē glabājās zelta diadēma, līdzīga tiārai, ar smaili vidusdaļā. Otrajā bija divi zelta amuleti čūskas formā, ar zalgojošām slīpētu smaragdu acīm. Trešajā lādītē atradās kaklarota - zelta lente ar piekariņu. Lās- mojošās dārglietas sabalsojās ar atmiņām par Senās Ēģiptes tveici un saules kveldētajiem putekļiem.
Saposusies Marī Sesila piegāja pie loga. Lejā gluži kā attēlā uz pastkartes pletās Šartras ielas, diženās gotiskās katedrāles ēnās ņirbēja veikaliņi, automašīnas un restorāni. Drīz no šiem namiem iznāks vīrieši un sievietes, kam lemts piedalīties šāvakara rituālā.
Brīdi raudzījušies uz pazīstamo panorāmu un tumstošo apvārsni, Marī Sesila aizvēra acis. Nu viņa vairs neredzēja katedrāles smaili un pelēkās krustejas. Gara acīm viņa redzēja visu pasauli kā vizuļojošu ģeogrāfisko karti, kas izklāta viņai pie kājām.
Beidzot sasniedzama.
15. NODAĻA
Fuā
Alise uztrūkās no miega, jo pie auss uzstājīgi skanēja zvans.
Kur, ellē, es atrodos? Uz plauktiņa pie gultas atkal iešķindējās bēš- krāsas telefons.
Nu, protams. Fuā viesnīcas istaba. Viņa bija atbraukusi no izrakumu vietas, sakravājusi mantas, iegājusi dušā. Pēdējais, ko viņa atcerējās, bija lēmums atgulties uz piecām minūtītēm.
Alise sataustīja klausuli. - Oui. Alta.7
Viesnīcas īpašnieks mesjē Anno runāja ar stipru vietējo akcentu, kurā visi patskaņi šķita līdzīgi, bet līdzskaņi nazāli. Alisei bija grūti viņu saprast, pat sarunājoties aci pret aci. Pa telefonu - bez izteiksmīgajām uzacīm un žestiem - tas bija neiespējami. Viņš izklausījās kā animācijas filmu personāžs.
- Plus lentement, s'il vous plati, - viņa iejaucās, lūkodama pagausi- nāt viesnīcnieka runasplūdus. - Vous pariez trop vite. Je ne comprends pas.'
Iestājās pauze. Alise dzirdēja strauju murmināšanu fonā. Tad klausuli paņēma Anno kundze un paskaidroja, ka Alisi kāds gaida vestibilā.
Alise bija atstājusi Šīlai zīmīti nometnes mājā, kā arī nosūtījusi dažas ziņas uz balss pastu, bet Šīla nebija atbildējusi.
- Non, c'est un homme,' - Anno kundze atbildēja.
- Labi. - Alise vīlusies nopūtās. - J'arrive. Deux minūtes}
Viņa izlaida ķemmi caur matiem, kas vēl bija mitri, uzvilka svārkus un T kreklu, apāva auduma sandales un devās uz lejasstāvu, prātodama, kas gan tas par apmeklētāju.
Gandrīz visi arheologi dzīvoja mazā viesnīciņā netālu no izrakumu vietas. Alise jau bija pateikusi ardievas tiem, kas vēlējās tās dzirdēt. Neviens cits nezināja, ka viņa atrodas šeit. Un, kopš viņa izbeiguši attiecības ar Oliveru, nebija jau arī neviena, kuru vajadzētu informēt.
Vestibils bija tukšs. Alise centās pustumsā aiz augstā koka galda saskatīt Anno kundzi, taču tur neviena neredzēja. Tad viņa ap stūri ielūkojās atpūtas telpā. Vecie, pītie, apputējušie krēsli bija tukši, tāpat arī abi lielie ādas dīvāni, novietoti taisnā leņķī pret kamīnu, kura dzegu rotāja misiņa zirgu skulptūriņas un pateicīgu viesu dāvāti greznumnie- ciņi. Turpat blakus nekustīgi rēgojās stends ar apbružātām pastkartēm, kurās bija atainoti visi skaistākie Fuā un Arjēžas skati.
Alise atgriezās pie reģistratūras galda un pašķindināja zvaniņu. Durvīs nograbēja koka zīlīšu aizkars, un no ģimenes telpām iznāca mesjē Anno.
- II y a quelquun pour moiV
- La,[29] - viņš atbildēja un, pārliecies pār galdu, parādīja ar roku.
Viesnīcnieks apgāja ap galdu paskatīties un pārsteigts paraustīja plecus, redzēdams, ka atpūtas telpa tiešām ir tukša. - Dehors? Ārā? - Viņš ar žestiem atdarināja cilvēku, kas smēķē.
Viesnīca atradās mazā sānieliņā; tai vienā pusē bija galvenā iela ar administratīvām ēkām, ātrajām ēstuvēm 1111 neparastu, trīsdesmitajos gados būvētu pasta namu art deco stilā, bet otrā pusē - gleznainā Fuā vecpilsēta ar kafejnīcām un senlietu veikaliņiem.
Alise paskatījās pa kreisi, tad pa labi, bet neviens viņu negaidīja. Veikali jau bija slēgti, iela tikpat kā tukša.
Apmulsusi viņa pagriezās, lai ietu iekšā viesnīcā, taču šajā mirklī no kādas durvju ailas iznira vīrietis. Gadus divdesmit vecs, ģērbies gaišā vasaras uzvalkā, kas viņam drusku par lielu. Biezie, melnie mati bija rūpīgi apgriezti, acis slēpās aiz melnām brillēm. Pirkstos viņš turēja cigareti.
- Doktore Tannere.
- Omi, - viņa piesardzīgi atsaucās. - Vous me cherchez?'
-Je vous ai dejā reneontre, non! Au Pie de Soularae.
Viņš pārgāja uz angļu valodu. - Lūdzu! Ņemiet!
- Vous etiez avec Inspeeteur NoubeU[32] - Alise neatlaidās.
Jaunekļa pieri klāja sīkas sviedru lāsītes. Pēkšņi viņš sakampa Alises roku un iespieda aploksni viņai saujā.
- Paklausieties, ko tas nozīmē?! - viņa iesaucās.
Taču viņš jau bija nozudis kādā no daudzajām šķērsieliņām, kas veda uz pili.
Alise sarauca pieri. Numurs nebija vietējais. Arjēžas kods bija 05.
Viņa apgrieza lapu otrādi - gadījumam, ja kaut kas būtu rakstīts otrā pusē, taču tā bija tukša. Viņa gribēja izmest vēstuli ārā, tomēr neizmeta. Pagaidām varu arī paturēt to pie sevis. Vēstuli viņa noglabāja kabatā, aploksni iesvieda atkritumu tvertnē uz saldējuma iesaiņojumiem un atgriezās viesnīcā, neko nesaprazdama.
Alise nepamanīja vīrieti, kas otrpus ielai iznāca no kafejnīcas durvju ailas. Kad viņš izņēma aploksni no atkritumu tvertnes, viņa jau bija atpakaļ savā istabā.
Adrenalīnam kūsājot dzīslās, Ivs Bio beidzot mitējās skriet. Salīka uz priekšu, ar plaukstām atspiedies pret ceļiem, un centās atgūt elpu.
Augstu pār pilsētu jau vairāk nekā tūkstoš gadu slējās diženā Fuā pils. Ta bija šī apgabala neatkarības simbols, vienīgais nozīmīgais cietoksnis, kurš palicis neieņemts krusta gājienā pret Langedoku. Patvērums katariem un brīvības cīnītājiem, padzītiem no pilsētām un līdzenumiem.
Bio zināja, ka tiek izsekots. Vajātāji, lai kas arī būdami, nemaz necentās slēpties. Roka pieskārās pistolei zem žaketes. Viņš vismaz bija izpildījis Sīlas lūgumu. Ja tagad izdotos tikt pār robežu uz Andoru, pirms viņa prombūtne pamanīta, varbūt viss vēl būtu labi. Tagad Bio saprata, ka vairs nav iespējams apturēt notikumus, ko viņš pats palīdzējis iekustināt. Viņš bija izpildījis visus rīkojumus, taču viņa allaž atgriezās atkal. Lai ko viņš izdarītu, ar to nekad nebūs diezgan.
Paciņa ar pēdējo pastu bija nosūtīta vecaimātei. Viņa zinās, ko ar to iesākt. Tas bija vienīgais, ko viņš spēja izdomāt, lai izpirktu savu nodarījumu.
Bio pārlaida skatienu ielai. Neviena.