Viņš izgāja no durvju ailas un devās mājup pa cilpainu, neloģisku ceļu - gadījumam, ja vajātāji viņu jau gaidītu. Ierodoties no šīs puses, bija vismaz kaut kādas izredzes pamanīt tos pirmajam.
Ejot caur segto tirgu, Iva skatiens neapzināti fiksēja sudrabaino mersedesu, kas stāvēja Place Saint-Volusien, taču viņš tam nepievērsa tikpat kā nekādu uzmanību. Nedzirdēja liegi iedūcamies motoru, pārslēdzamies ātrumus, kad automašīna sāka slīdēt uz priekšu, klusi ducinādama pa vecpilsētas bruģakmeņiem.
Kad Bio nokāpa no ietves, lai šķērsotu ielu, auto piepeši uzņēma gaitu un metās uz priekšu kā lidmašīna uz skrejceļa. Viņš apcirtās apkārt, sejā sastinga šausmu grimase. Atskanēja truls būkšķis, no kājapakšas pazuda pamats; ķermenis, pēkšņi zaudējis svaru, ielidoja auto vējstiklā un aizkūleņoja tam pāri. Kādu sekundes daļu Bio šķita lidināmies gaisā, pirms triecās pret čuguna statni, kas balstīja slīpo tirgus jumtu.
Tur viņš mirkli karājās kā bērns tingeltangeļa karuselī. Tad zemes pievilkšanas spēks darīja savu un viņš nokrita uz ielas, atstādams uz melnā metāla staba sarkanu asiņu švīku.
Mersedess neapstājās.
Izdzirduši troksni, no apkārtējiem bāriem iznāca ļaudis. Dažas sievietes skatījās pa logiem, kas vērās uz laukumu. Kafejnīcas PMU īpašnieks, uzmetis acis notikušajam, ieskrēja atpakaļ telpās, lai zvanītu policijai. Kāda sieviete sāka kliegt, bet apklusa, kad ap līķi sāka pulcēties pūlis.
Sākumā Alise nepievērsa troksnim uzmanību. Taču, kad tuvojās sirēnu gaudas, arī viņa, tāpat kā citi, piegāja pie loga un paskatījās ārā.
Tam nav nekāda sakara ar tevi.
Nebija iemesla iejaukties. Un tomēr, pati nesaprazdama, kāpēc, Alise atstāja istabu un devās uz laukumu.
Policijas automašīna, mēmi mirgojot bākugunij, nosprostoja šauro ieliņu, kas veda uz laukuma stūri. Tūdaļ aiz mašīnas ļaudis bija sastājušies puslokā ap kaut ko vai kādu, kas gulēja uz ielas.
- Nekur tu, cilvēks, neesi drošībā, - kāda amerikāniete teica savam vīram, - pat Eiropā ne.
Tuvojoties ļaužu pūlītim, Alises ļaunā priekšnojauta pieņēmās spēkā. Biedēja doma par to, ko viņa tur ieraudzīs, tomēr apstāties nez kāpēc nebija iespējams. No sānielas iznira otra policijas mašīna un, bremzēm kaucot, apstājās blakus pirmajai. Ļaudis pagriezās, un drūzma vienu mirkli izretinājās pietiekami, lai Alise ieraudzītu zemē gulošo līķi. Gaišs uzvalks, melni mati; turpat netālu - saulesbrilles ar brūniem stikliem zelta ietvarā.
Tas nevar būt viņš.
Alise grūstīdamās spraucās caur burzmu, līdz tika pašā priekšā. Puisis nekustīgi gulēja zemē. Alises roka automātiski ieslīdēja kabatā un aptaustīja papīra lapu. Tu nevar būt sagadīšanās.
Aiz šausmām zaudējusi valodu, Alise grīļīgi pagriezās atpakaļ uz viesnīcu. Aizcirtās kādas mašīnas durtiņas. Viņa salēcās, strauji atskatījās un ieraudzīja inspektoru Nubelu, kas rausās ārā no mašīnas. Alise ierāvās atpakaļ ļaužu drūzmā. Viņi nedrīkst tevi ieraudzīt. Klausīdama instinktam, viņa noliektu galvu šķērsoja laukumu, lai tiktu tālāk prom no Nubcla.
Tiklīdz nogriezušies ap stūri, viņa metās skriet.
-S'il vous plait! - Nubels sauca, lauzdams ceļu caur ziņkārīgo burzmu. - Poliee! S'il vous plait!
Ivs Bio izplestām rokām gulēja uz vienaldzīgā bruģa. Viena kāja bija saliekta, acīm redzami lauzta, no bikšu staras rēgojās balts potītes kauls. Otra kāja, nedabiski plakana, bija izstiepta sāņus. Viena brūnā kurpe bija nomukuši.
Nubels notupās viņam līdzās un mēģināja sataustīt pulsu. Puisis vēl elpoja, īsi un sekli, bet āda bija mikla un acis aizvērtas. Tālumā Nubels izdzirda gaidīto ātrās palīdzības sirēnu.
- S'il vous plait! - viņš iesaucās vēlreiz, sliedamies kājās. - Pousse- vous! - Atkāpieties.
Atbrauca vēl divas policijas mašīnas. Pa radio bija paziņots, ka cietušais ir policists, tāpēc policistu šeit bija vairāk nekā ziņkārīgo. Viņi norobežoja ielu un nošķīra aculieciniekus no skatītājiem, darbodamies veikli un metodiski, tomēr sejās jautās saspringums.
-Tas nebija nelaimes gadījums, inspektor, - teica amerikāniete. - Mašīna brauca viņam tieši virsū, ļoti ātri. Viņam nebija ne mazāko izredžu izvairīties.
Nubels vērīgi paskatījās viņā. - Jūs redzējāt šo nelaimes gadījumu, Madame?
- Jā, protams.
- Vai redzējāt, kas tā bija par automašīnu? Kāda marka?
Viņa purināja galvu. - Sudrabaina, vairāk neko nemāku pateikt. - Viņa pievērsās vīram.
- Mersedess, - virs nekavējoties paziņoja. - Bet es neredzēju kārtīgi. Atskatījos tikai tad, kad atskanēja blīkšķis.
- Reģistrācijas numurs?
- Liekas, pēdējais cipars bija vienpadsmit. Viss notika pārāk ātri.
- Iela bija tikpat kā tukša, policista kungs, - sieva sacīja, it kā baidītos, ka viņas teiktais netiek uztverts nopietni.
- Vai pamanījāt, cik cilvēku bija mašīnā?
- Priekšā viens bija noteikti. Nezinu, vai kāds sēdēja arī aizmugurē.
Nubels uzdeva kādam policistam pierakstīt sievietes liecību, bet pats devās pie ātrās palīdzības busiņa, kurā uz nestuvēm patlaban tika iecelts Bio. Galvu un kaklu balstīja fiksācijas apkakle. Brūce bija pārsieta, bet caur marli vienmērīgi sūcās asinis, iekrāsojot kreklu sarkanu.
Ada nedabiski bāla, kā vasks. Mutes kaktiņā iebāzta caurulīte, nostiprināta ar leikoplastu; delmā iedurta infūzijas sistēmas adata.
- II pourra sen tirer? - Vai viņš izturēs?
Paramediķis novaibstījās. - Jūsu vietā es zvanītu tuviniekiem, - viņš noteica, aizcirzdams durtiņas.
Nubels ieblieza ar dūri pa prombraucošā busiņa sāniem, pārliecinājās, ka policisti dara savu darbu, un devās atpakaļ uz mašīnu, klusībā lādēdams sevi. Apsēdās pie stūres, skaidri juzdams visus savus piecdesmit gadus, un atcerējās aplamos lēmumus, ko šodien pieņēmis un kas noveduši pie šīs situācijas. Iebāza pirkstu aiz krekla apkakles un pavilka vaļīgāk kaklasaiti.
Viņš apzinājās, ka ar šo puisi būtu vajadzējis aprunāties jau agrāk. Bio bija pilnīgi pārvērties kopš tā mirkļa, kad ieradās Sularakas virsotnē. Parasti viņš strādāja ar degsmi, pirmais visur pieteicās brīvprātīgi. Šodien viņš bija nervozs un viegli aizkaitināms, nozuda un pusi pēcpusdienas atradās sazin kur.
Nubels nervozi bungoja ar pirkstiem pa stūresratu. Otiē apgalvoja, ka Bio neesot nodevis viņam ziņu par gredzenu. Un kāpēc lai viņš šādi melotu?
Atceroties Polu Otiē, Nubels sajuta asas sāpes pakrūtē. Iemeta mutē piparmētru ledeni, lai remdētu dedzinošo sajūtu. Jā, tā bija vēl viena kļūda. Nevajadzēja laist Otiē ne tuvumā doktorei Tannerei; taču Nubels nezināja, kā būtu varējis to novērst. Ziņojums par Sularakā atrastajiem skeletiem bija pienācis kopā ar rīkojumu nodrošināt Polam Otiē pieeju šim atradumam un sniegt viņam nepieciešamo palīdzību. Pagaidām Nubelam nebija izdevies noskaidrot, kā Otiē tik drīz uzzinājis par atradumu, nemaz nerunājot par to, kā viņam izdevies nekavējoties nokļūt izrakumu vietā.
Agrāk Nubels nebija personiski ticies ar Otiē, taču, tāpat kā vairums policistu, pazina viņu pēc reputācijas. Otiē bija jurists, slavens ar stingriem reliģiskiem uzskatiem; klīda runas, ka Otiē rokās esot puse no Dienvidu Judiciaire un žandarmērijas. Reiz kāds Nubela kolēģis tika uzaicināts liecināt lietā, kurā Otiē bija aizstāvis. Divi radikāli labējā spārna pārstāvji bija apsūdzēti alžīrieša, taksometra šofera, slepkavībā Karkasonā. Izplatījās baumas par iebiedēšanu. Beigās abi apsūdzētie tika attaisnoti un vairāki policisti bija spiesti aiziet no darba.