Dogament. Lēnām, piesardzīgi.
Caur kokiem pakalna galā viņa redzēja, ka debesis ir baltas, pie apvāršņa sārtas. Zemi mākoņi slīdēja kā kuģi bezvējā. Viņa saskatīja sēru vītolu melnās aprises. Aiz muguras auga bumbieres un ķiršu koki, šajā vēlajā gadalaikā vienmuļi un kaili.
Tatad rītausma. Alaīsa mēģināja skaidrāk saskatīt apkārtni. Ta likās ļoti spilgta, žilbinoša, lai gan saules nebija. Netālu čaloja ūdens, sekls ūdens, kas slinki slīdēja pār oļiem. Tālumā skaļi ūjināja ūpis, atgriezdamies no nakts medībām.
Alaīsa paraudzījās uz saviem delmiem - tos izraiboja sīku, niknu dzēlienu sarkanie plankumi. Viņa appētīja arī skrāpējumus un
nobrāzumus uz stilbiem. Ap potītēm bija sakaltušas asinis. Viņa pacēla plaukstas tuvāk sejai. Pirkstu kauliņi bija nobrāzti jēli. Starp pirkstiem stiepās rūsaini sarkanas rankas.
Atmiņas. Par to, ka viņu kaut kur rauj, rokas velkas pa zemi.
Nē, pirms tam.
Viņa iet pār pagalmu. Gaisma augšstāva logos.
Pakausī iekņudējās bailes. Soļi tumsā, raupja plauksta viņai uz mutes, pēc tam sitiens.
Perilhos. Briesmas.
Alaīsa pacēla plaukstu pie galvas un saviebās, kad pirksti skāra asinīs salipušos matus aiz auss. Viņa cieši aizmiedza acis, pūlēdamās izdzēst atmiņas pa rokām, kas skraida pa viņas augumu kā žurkas. Divi vīrieši. Prasts smārds - pēc zirgiem, alus un salmiem.
Vai viņi atrada merelu?
Alaīsa centās piecelties kājās. Vajadzēja visu izstāstīt tēvam. Viņš posās uz Monpeljē, to viņa vēl atcerējās. Vispirms bija jārunā ar tēvu. Alaīsa lūkoja uzslieties stāvus, bet kājas neklausīja. Galva apreiba atkal, un viņa krita, krita, ieslīdēja atpakaļ bezsvara miegā. Cīnījās tam pretī, lai paliktu pie samaņas, taču bez sekmēm. Pagātne, tagadne un nākotne kļuva par daļu no bezgalīga laika, tas balts izpletās viņas acu priekšā. Krāsām, skaņām un gaismai vairs nebija nozīmes.
18. NODALA
Pēdējo reizi tramīgi atskatījies pār plecu, Bertrāns Peletjē blakus vikontam Trankavelam izjāja pa Austrumu vārtiem. Viņš netika gudrs, kāpēc Alaīsa nav atnākusi pateikt ardievas.
Peletjē jāja klusēdams, iegrimis domās, tikpat kā nedzirdēdams apkārtējo čalas. Viņu nomāca tas, ka Alaīsa nebija stāvējusi Cour d'Honneur, lai atvadītos un novēlētu viņiem veiksmi. Viņš jutās pārsteigts - un arī vīlies, ja vien spētu to atzīt. Un nožēloja, ka nav aizsūtījis Fransuā pamodināt Alaīsu.
Par spīti agrajai stundai, ielu malās stāvēja ļaudis, māja un gavilēja. Ceļojumam bija izraudzīti visstaltākie jājamzirgi, uz kuru sparu un izturību varēja paļauties, visspēcīgākie, ātrākie un sīkstākie zirgi un ķēves no Chāteau Comtal staļļiem. Reimons Rožē Trankavels jāja ar savu iemīļoto bēro ērzeli, ko bija sācis apmācīt jau kā kumeļu. Ziemā spalva tam bija ruda kā lapsai, uz purna vīdēja balts lāsums; runāja, ka šim lāsumam esot uz mata tāds pats veidols kā Trankavelu zemēm.
Visus vairogus rotāja Trankavelu ģerbonis. Tas bija uzšūts uz katra karoga, uz katra kamzoļa, kas uzvilkts pār chevalicr ceļojuma bruņām. Austošā saule zibsnīja mirdzošajās ķiverēs, zobenos un iemauktu apkalumos. Pat seglu somas bija nospodrinātas tā, ka zirgupuiši tajās saredzēja savas sejas atspulgu.
Bija vajadzējis laiku, lai izlemtu, cik lielai jābūt svītai. Ja tā būtu par mazu, Trankavels atstātu nevērtīga un maznozīmīga sabiedrotā iespaidu, turklāt pa ceļam viņus apdraudētu laupītāji. Ja svīta būtu par lielu, tās ierašanās izskatītos pēc kara pieteikuma.
Visbeidzot tika izraudzīti sešpadsmit chevaliers, viņu vidū par spīti Peletjē iebildumiem arī Gijems di Mā. Kopā ar ecuyers, saujiņu kalpu un garīdznieku, ar Zeanu Kongostu un kalēju, kam en route' apkalt zirgus, svītā bija ap trīsdesmit vīru.
Viņu ceļamērķis bija Monpeljē - galvenā pilsēta Nimas vikonta valdījumos, Reimona Rožē sievas Anjēzes dzimtā vieta. Tāpat kā Trankavels, arī Nimas vikonts bija Aragonas karaļa Pedro II vasalis, tāpēc, kaut gan Monpeljē bija katoļu pilsēta - un pats Pedro nelokāms un sparīgs ķeceru vajātājs -, varēja cerēt, ka pilsētā viņiem nedraudēs nekādas briesmas.
Ceļam no Karkasonas līdz Monpeljē viņi bija atvēlējuši trīs dienas. Atlika minēt, kurš pilsētā ieradīsies pirmais - Trankavels vai Tulūzas grāfs.
Sākumā viņi jāja uz austrumiem, gar Odas upi pretī uzlecošajai saulei. Pie Trēbas pagriezās uz ziemeļrietumiem, uz Minervuā zemēm pa veco romiešu ceļu, kas veda caur La Redorte - nocietināto pakalnu pilsētu Azilu - un tālāk uz Olonzaku.
Vislabākie tīrumi bija atvēlēti canabiēres - kaņepēm, kuru lauki pletās tik tālu, cik vien saredzēja acs. Pa labi zaļoja vīnogulāji, daži kopti, citi sakuplojuši savā vaļā ceļmalā aiz augstiem dzīvžogiem. Pa kreisi viļņoja smaragdzaļu miežu jūra, kas tuvāk ražas laikam pārvērtīsies zeltā. Zemnieki, kam acis aizēnoja platmalainas salmenīcas, jau čakli strādāja, pļaudami pēdējos kviešus; uzlecošā saule laiku pa laikam atvizmoja viņu sirpju dzelzs puslokos.
Aiz ozolu un baltvītolu ieskautās upes sākās dziļie, klusie meži, pār kuru galotnēm lidinājās ērgļi. Tur mājoja daudz staltbriežu, lūšu un lāču, ziemā arī vilki un lapsas. Pār ielejas mežiem un birzīm slējās Montaņnuāras tumšie sili - meža cūku valstība.
Pateicoties jaunības dzīvespriekam un gaišajam skatam, vikonts Trankavels bija labā omā, bārstīja bezrūpīgus jokus un klausījās nostāstos par pagātnes varoņdarbiem. Strīdējās ar saviem ļaudīm par to, kuri medību suņi ir labāki - kurti vai mastifi - un cik tagad maksā laba vaislas kuce, apsprieda, kas un cik zaudējis šautriņu mešanā vai kauliņu spēlē.
Neviens nepieminēja ceļojuma mērķi, neizteica minējumus par to, kas notiks, ja vikonta tēvocis atraidīs lūgumu.
Peletjē uzmanību piesaistīja aizsmakušas klaigas jātnieku rindas galā. Viņš atskatījās pār plecu. Gijems di Mā jāja blakus Alzū de Presānam un Tjerī Kazanonam - chevaliers, kuri, tāpat kā viņš, bija apguvuši cīņas māku Karkasonā un saņēmuši savu titulu vienās un tajās pašās Lieldienās.
Pamanījis vecākā vīrieša nosodošo skatienu, Gijems pacēla galvu un nekaunīgi raudzījās viņam acīs. Mirkli abi lūkojās viens otrā. Tad jaunākais pielieca galvu kā nedrošā atzinībā un novērsās. Peletjē juta kaistam asinis, un vēl neciešamāk tas bija tāpēc, ka viņš apzinājās savu bezspēcību.
Stundu pēc stundas viņi jāja pār līdzenumiem. Sarunas sastomījās un apsīka, jo sajūsmu, kas bija valdījusi, atstājot Citadeli, nu bija nomainījušas bažas.
Saule kāpa arvien augstāk debesīs. Visvairāk cieta garīdznieki savos melnajos vilnas habitos. Bīskapam pār pieri tecēja sviedru urdziņas, bet Zeana Kongosta porainā seja bija apmetusies ar nejaukiem sarkaniem plankumiem uzpirkstīšu krāsā. Brūnajā zālē čirkstēja un sanēja bites, sienāži un cikādes. Odi dzēla jātniekiem rokās, mušas spīdzināja zirgus, kas aizkaitināti vicināja krēpes un asti.
Tikai tad, kad saule bija tieši virs galvas, vikonts Trankavels beidzot veda visus atvilkt elpu ceļa malā. Viņi apmetās klajumā pie lēnas upes, pārliecinājušies, ka zirgi te var droši paganīties. Ecujers nosegloja zirgus un atdzesēja tos ar ūdenī samērcētiem lapainiem vītolu zariem. Sīkās brūces un dzēlumi tika apārstēti ar ceļmallapām vai žodzeņu apliekamiem.
Chevaliers noņēma ceļojuma bruņas, noāva zābakus, nomazgāja putekļus un sviedrus no rokām un skausta. Daži kalpi tika aizsūtīti uz tuvāko zemnieku māju un pēc kāda laika atgriezās ar maizi, desām, baltu kazas sieru, olīvām un stipru vietējo vīnu.
Kad izplatījās vēsts, ka tepat tuvumā atpūšas vikonts Trankavels, uz vienkāršo apmetni koku paēnā sāka plūst zemnieki, veci vīri un jaunas sievietes, audēji un aldari, nesdami veltes savam Seigneur: grozus ar ķiršiem un nule nobirušām plūmēm, zosīm, sāli un zivīm.