Peletjē jutās neomulīgi. Šī mielošanās tikai aizkavēja viņus un atņēma dārgo laiku. Vēl bija mērojams tāls ceļš, pirms izstiepsies vakara ēnas un varēs ierīkot apmetni naktij. Taču Reimons Rožē, tāpat kā senāk viņa tēvs un māte, priecājās par satikšanos ar pavalstniekiem un nevēlējās atraidīt nevienu.
- Tieši tādēļ mēs apvaldām savu lepnumu un dodamies slēgt mieru ar manu tēvoci, - vikonts klusu sacīja. - Lai pasargātu visu, kas mūsu zemes dzīvē labs, nevainīgs un patiess. Un, ja vajadzēs, mēs par to cīnīsimies.
Līdzīgi senam ķēniņam karavadonim, vikonts Trankavels sagaidīja savus pavalstniekus palienes ozolu pavēnī. Visas atnestās veltes pieņēma laipni un ar cieņu. Viņš zināja, ka šī diena kļūs par teiku, kas ies no mutes mutē un ieaudīsies ciema dzīvē.
Kā viena no pēdējām vikontam tuvojās glīta, melnīgsnēja, gadus piecus vai sešus veca meitenīte ar mirdzošām kazeņu acīm. Pakniksējusi viņa sniedza pušķi ar dzegužpuķēm, baltām ķērmelītēm un sausserža zariņiem. Viņai drebēja rokas.
Noliecies pie meitenes, vikonts Trankavels izvilka no jozmeņa linu nēzdogu un sniedza to viņai. Pat Peletjē pasmaidīja, kad sīki pirkstiņi bikli pasniedzās pēc spodri baltās drāniņas.
- Ernestīne, Messire, - viņa nočukstēja.
Trankavels palocīja galvu. - Madomaisela Ernestīne, - viņš sacīja, noplūkdams no pušķa sārtu ziedu un piesprauzdams to sev pie kamzoļa, - šo es turpmāk nēsāšu, lai tas dāvā man veiksmi. Un lai atgādina par Pišerī ļaužu sirsnību.
Tikai tad, kad pēdējais ciemiņš bija atstājis apmetni, Reimons Rožē Trankavels atsprādzēja zobenu un apsēdās ieturēt maltīti. Apmierinājuši izsalkumu, vīri un puiši cits pēc cita izstiepās mīkstajā zālē vai apsēdās, atbalstījušies pret koka stumbru, un iesnaudās. Vēderu sildīja vīns, galvu karsēja pēcpusdienas tveice.
Mieru nerada vienīgi Peletjē. Pārliecinājies, ka pagaidām nav vajadzīgs vikontam Trankavelam, viņš devās pastaigāt gar upi, ilgodamies pēc vientulības.
Pa upes virsmu šaudījās ūdensmērītāji, spilgti krāsainas spāres vizuļodamas zibēja šurpu turpu sutīgajā gaisā.
Kad apmetne nozuda skatienam, Peletjē apsēdās uz nomelnējuša koka stumbra, kas bija nogāzies zemē, un izņēma no kabatas Harifa vēstuli. Viņš to nelasīja. Pat neatvēra, tikai cieši turēja starp rādītājpirkstu un īkšķi kā talismanu.
Prātā visu laiku bija Alaīsa. Domas laidelējās šurpu turpu kā svārsts. Vienu brīdi viņš nožēloja, ka izstāstījis viņai noslēpumu. Bet kam tad, ja ne Alaīsai? Nevienam citam nevarēja uzticēties. Taču jau nākamajā brīdī Peletjē sāka baidīties, ka izstāstījis viņai par maz.
Ar Dieva palīgu viss vēl būs labi. Ja Tulūzas grāfs pieņems lūgumu labvēlīgi, tad, pirms mēnesis būs beidzies, viņi atgriezīsies Karkasonā kā uzvarētāji, neizlējuši ne lāses asins. Tad Peletjē dosies uz Bezjē, sameklēs Simeonu un uzzinās, par kādu "māsu" rakstījis Harifs.
Ja liktenis būs tā lēmis.
Peletjē nopūtās, pārlaida skatienu mierpilnajai ainavai un iztēlē ieraudzīja kaut ko gluži pretēju. Vecās, nemainītās un nemainīgās pasaules vietā viņš redzēja haosu, postu un iznīcību. Visu lietu galu.
Intendants nolieca galvu. Citādi viņš nebija varējis rīkoties. Ja viņš neatgriezīsies Karkasonā, tad vismaz mirs ar apziņu, ka ir darījis visu, lai pasargātu Triloģiju. Alaīsa izpildīs viņa pienākumu. Viņa zvēresti kļūs par Alaīsas zvērestiem. Noslēpums nepagaisīs kaujas ellē, nesatrūdēs kādā franču cietumā.
No apmetnes atskanēja trokšņi, kas liecināja par pošanos ceļam, un Peletjē atgriezās tagadnē. Bija laiks doties tālāk. Līdz saulrietam jājāj vēl daudzas stundas.
Noglabājis Harifa vēstuli somā, Peletjē steidzās atpakaļ uz apmetni, saprazdams, ka nākamajās dienās velti cerēt uz šādiem miera un klusas apceres brīžiem.
19. NODAĻA
Kad Alaīsa pamodās atkal, viņa gulēja linu palagos, nevis zālē. Ausīs kaut kas klusi, dobji svelpa - kā rudens vējš, atbalsodamies koku biezoknī. Augums šķita dīvaini smags, kā svešs. Sapnī Alaīsa bija redzējusi, ka pie viņas sēd Esklarmonda, uzlikusi uz pieres vēsu roku, lai remdētu drudzi.
Plaksti notrīsēja un atvērās. Virs galvas pletās pazīstamais koka baldahīns, tumšzilie gultas aizkari bija atvilkti vaļā un atsieti ar lentēm. Istabu izgaismoja liega, zeltaina rieta gaisma. Gaisā, vēl karstā un smagā, jautās nakts tuvums. Alaīsa sajuta svaigi kvēpinātu zālīšu vieglo smaržu. Rozmarīna un lavandas dvesmu.
Kaut kur tuvumā slāpēti skanēja piesmakušas sieviešu balsis. Sievietes sačukstējās, kā cenzdamās viņu netraucēt. Vārdi šņāca kā tauku piles, kas krīt no iesma ugunī. Alaīsa gausi pagrieza galvu uz balsu pusi. Pie tukšā kamīna kā divas vecas vārnas kvernēja galvenā staļļapuiša negantā sieva Aizieta un viltīgā, nenovīdīgā tenku vācele Ranjē, kuras vīrs bija neaptēsts lempis. Abas bija bēdīgi slavenas ķildnieces. Alaīsas māsa Oriāna nereti izmantoja abas dažādiem uzdevumiem, taču Alaīsa tām neuzticējās un nesaprata, kā abas gadījušās viņas istabā. Tevs nemūžam nebūtu to pieļāvis.
Tad viņa atcerējās. Teva nemaz nebija pilī. Viņš bija aizjājis uz Senžilu vai Monpeljē, viņa īsti neatcerējās. Un Gijems viņam līdzi.
- Un kur tad šie bija? - švīkstēja Ranjē, kāri gaidīdama vielu tenkām.
- Dārzā, strautmalā pie vītoliem, - Aizieta atbildēja. - Mazellas. vecākais skuķis redzējis, kā šie uz turieni aiziet. Un, nejaucēns, uzreiz
prom pie mātes. Tad Mazella pati atjoza uz pagalmu, lauzīdama rokas par tādu kaunu un vaimanādama, kā šai negriboties to man stāstīt.
- Šī jau mūždien ir skaudusi tavu meitu, e. Viņai visas meitas resnas kā baļļas un vēl bakurētainas piedevām. Tik nesmukas, ka bail. - Ranjē pieliecās Aizietai tuvāk. - Un ko tu tad darīji?
- Ko tad citu es varēju darīt, ja ne iet un paskatīties pati? Līdzko iegāju dārzā, uzreiz šos pamanīju. Nemaz necentās slēpties. Sagrābu Raulu aiz matiem - kas par nejaukiem, rupjiem, brūniem matiem! - un sadevu pa ausīm. Šis tik rausta jostu, nosarcis aiz kauna, ka pieķerts. Kad kampu ciet Žaneti, šī izrāvās un aizlikās prom, ne atpakaļ neskatīdamās.
Ranjē noklakšķināja mēli.
- Un mājās Žanete tik vaid un īd, kā Rauls viņu mīlot un kā gribot precēt. Klausīdamies varētu nodomāt, ka vēl nevienai meičai galvu nav sajaukuši saldi vārdi.
- Bet varbūt šim tie nodomi godīgi?
Aizieta nicīgi nosprauslojās. - Šim nav tādas turības, lai precētos! Pieci vecāki brāļi, un tikai divi precējušies. Tevs dienu un nakti pa krogu. Beidzamais grasis, kas šiem mājā gadījies, taisnā ceļā nonāk Gastona kabatā.
Alaīsa pūlējās nedzirdēt sievu negantās tenkas. Viņas bija kā divas maitu lijas, kas apskrubina kaulus.
- Bet beigu beigās tev tika laime nelaimē, - viltīgi sacīja Ranjē. - Ja tu, apstākļu spiesta, nebūtu aizgājusi uz turieni, tad nebūtu atradusi viņu.
Alaīsa saspringa, juzdama, ka abas galvas pagriežas pret gultu.
- Tā ir gan, - Aizieta piekrita. - Un es droši vien saņemšu dāsnu atalgojumu, kad atgriezīsies viņas tēvs.
Alaīsa klausījās, bet neko vairāk neuzzināja. Ēnas stiepās garākas. Viņa ik pa brīdim iegrima snaudā.
Uz nakti Aizietu un Ranjē nomainīja vēl viena no māsas iecienītākajām kalponēm. Alaīsu pamodināja troksnis, kad kalpone vilka ārā no pagultes cisu maisu saplaisājušā koka rāmī. Alaīsa dzirdēja kalponi atguļamies uz kunkuļainā cisu maisa, no kura šņākdams izplūda gaiss.